Trešais albums Led Zeppelin diskogrāfijā ieņem īpašu vietu kā darbs, kurā grupa, kas agrāk galvenokārt bija pazīstama kā smagā blūzroka pārstāve, ievērojami paplašinājusi žanrisko diapazonu, mainot priekšstatus par roka mākslinieciskajām robežām.

Laikā no izveidošanās 1968. gada rudenī līdz 1970. gada pavasarim Led Zeppelin izdeva divus panākumiem bagātus, populārās mūzikas vēsturē revolucionāri nozīmīgus albumus, kā arī nospēlēja gandrīz 200 koncertus vairākās valstīs, kļūstot par vienu no slavenākajām grupām pasaulē un veicinot smagās rokmūzikas žanrisko pamatu izveidi. Taču saspringtais koncertu grafiks ar ilgstošiem pārbraucieniem, kas mijās ar darbu ierakstu studijās, tāpat arī hedoniskais turneju dzīvesveids veicināja mentālas un fiziskas pārslodzes. Piektās ASV turnejas priekšpēdējo koncertu 18.04.1970. Fīniksā (Arizonas pavalsts) nācās beigt priekšlaikus vokālista Roberta Plānta (Robert Plant) balsenes iekaisuma dēļ, bet nākamajā dienā paredzētais noslēguma koncerts Lasvegasā (Nevadas pavalsts) viņa slimības dēļ tika atcelts.

Pēc atgriešanās dzimtajā Anglijā mūziķi pirmoreiz kopš grupas dibināšanas varēja izbaudīt nelielu atslodzes periodu bez koncertiem un ierakstiem. Šajā laikā R. Plānts un ģitārists Dž. Peidžs devās atpūtas braucienā uz senu lauku kotedžu Bron-Yr-Aur kalnainā Velsas ziemeļu reģionā Snovdonijā, kur R. Plānts bērnībā bija pavadījis brīvdienas. Izbraukumā ar viņiem bija R. Plānta sieva un meita, kā arī Dž. Peidža draudzene; tā motivācija nebija profesionāla, taču gleznainās pavasara dabas ainavas, pastaigas pa kalnu takām, lauku miers un klusums, kā arī arhaiski primitīvie sadzīves apstākļi iezīmēja spilgtu kontrastu ar turneju ikdienas haotismu un psiholoģiskās spriedzes intensitāti, sniedzot negaidītus jaunrades impulsus un ļaujot sacerēt vairākas dziesmas vai to uzmetumus. Šajās kompozīcijās dominēja Led Zeppelin agrāk neraksturīgi liriska dabas harmonijas un relaksēti ģimeniskās brīvdienu atmosfēras atmodināta introspekcija, kam izrādījās nozīmīga loma grupas nākamā albuma saturiskajā kopainā (cita starpā šo mentalitātes maiņu veicināja fakts, ka Bron-Yr-Aur nebija elektrības, tādēļ Dž. Peidžs varēja spēlēt tikai akustisko ģitāru). Velsā sajustā savstarpējā saskaņa nostiprināja Dž. Peidža un R. Plānta autorduetu, turklāt šajā laikā ievērojami progresēja dziedātāja poētiskās dotības – turpmāk gandrīz visām Led Zeppelin dziesmām bija viņa sacerēti teksti.

Jau 1969. gada novembrī mūziķi sāka izstrādāt vairākas idejas, kas vēlāk realizētas trešā albuma kompozīcijās Bron-Y-Aur Stomp (kotedžas nosaukums LP pirmizdevumā minēts kļūdaini un šāda rakstība saglabāta arī turpmāk) un Since I’ve Been Loving You, taču mērķtiecīgas III sesijas grupa sāka nākamā gada maijā pēc R. Plānta un Dž. Peidža atgriešanās no Velsas. Vairums albuma materiāla tika ieskaņots 1970. gada maijā un jūnijā Londonas (Anglija) studijās Olympic un Island, kā arī Hedlīgreindžā (Headley Grange) – 18. gs. nabagmājas ēkā Hempšīrā (Anglija), kur Led Zeppelin (un citi mūziķi) arī turpmāk aizvadīja regulāras mēģinājumu un ierakstu sesijas ar The Rolling Stones pārvietojamo studiju.

Sesijās ar Led Zeppelin strādāja studijas inženieri Endijs Džonss (Andy Johns) un Terijs Mennings (Terry Manning). Kaut grupa izmantoja agrāk nepraktizētus tehniskus risinājumus un paplašinātu instrumentāriju, darbs ritēja ātri un bez ilgām dīkstāvēm, grupai raksturīgā sinerģētiskā efektivitātē. Ierakstu miksēšana notika augustā, sestās ASV turnejas laikā studijā Ardent Memfisā (Tenesī pavalsts).

Pavisam tika ierakstītas 17 kompozīcijas. Desmit no tām iekļautas III oriģinālizdevumā, divas – Jennings Farm Blues un Key to the Highway / Trouble in Mind – III remāsterētajā un papildinātajā izdevumā (2014), vēl trīs – Poor Tom; Hey, Hey, What Can I Do un St. Tristan’s Sword – dažādos Led Zeppelin arhīva ierakstu izlases Coda izdevumos (1982., 1993. un 2008. gadā), bet instrumentāls skaņdarbs Bron-Yr-Aur dzirdams albumā Physical Graffiti (1975) – savukārt šajā albumā iekļautā The Rover ir III sesijās ieskaņotas akustiskas folkdziesmas roka aranžējums.

Arī agrāk Led Zeppelin līdzās elektriski pastiprinātiem instrumentiem izmantoja akustiskās ģitāras un repertuārā integrēja folkmūzikas elementus, tomēr divu pirmo LP pamatievirze aprobežojās ar agresīvu blūzā balstītu smago roku, kas veicināja smagā metāla estētikas rašanos.

Savukārt III, kurā smagais roks variēts ar akustisku, intīmi klusinātu folkmūzikas skanējumu un sapņaini liriskām melodijām, demonstrē daudzveidīgāku muzikālo orientāciju un emocionālo noskaņu. Tajā dzirdami grupas ierakstos agrāk neizmantoti instrumenti (bandžo, mandolīna, kontrabass, karotes un kastaņetes), turklāt mūziķi apliecina jauna līmeņa kolektīvo saskaņu un izpildījuma niansētību. R. Plānts intervijās atzinis, ka trešajā albumā, atsakoties no pārspīlēti maskulīnas bravūras, “histēriskas” kliegšanas un balss spēka un diapazona ārišķīgas ekspluatācijas, sācis apgūt savu “īsto balsi”, vairāk sekojot dziesmas iekšējai dramaturģijai un emocionālajai attīstībai.

Par spīti III bieži piedēvētajai “akustiskā albuma” reputācijai, tas sākas ar vienu no Led Zeppelin slavenākajiem smagā roka skaņdarbiem – Immigrant Song, kura agresīvais ģitāras rifs un masīvais bungu bīts nevainojami atbilst tekstam par vikingu iekarojumiem (tā ierosmi R. Plānts guvis koncertējot Reikjavikā, Islandē). Arī LP pirmās puses turpinājumā dominē roka skanējums. Dziesma Friends izceļas ar smagajam rokam neraksturīgu, taču efektīgu, austrumnieciskām intonācijām bagātu stīgu aranžējumu, kura autors ir basģitārists un multiinstrumentālists Džons Pols Džounss (John Paul Jones). Arī Celebration Day ir kārtējais enerģiskā ģitāras rifā balstītais skaņdarbs, kam seko viens no Led Zeppelin repertuāra izjustākajiem blūza izpildījumiem dziesmā Since I’ve Been Loving You ar izteiksmīgu, kaut paša Dž. Peidža kritiski vērtētu elektriskās ģitāras solo. Since I’ve Been Loving You arī ir pirmais LP skaņdarbs, kas piesaka grupas muzikālās un emocionālās identitātes izmaiņu, toties Out on the Tiles, neraugoties uz Džona Bonema (John Bonham) hrestomātiski virtuozo, daudzu nākamo paaudžu bundzinieku studēto sitaminstrumentu partiju, ir viena no albuma mazāk pārliecinošām kompozīcijām.

LP otrajā pusē dominē akustisks vai daļēji akustisks folka, folkroka un folkblūza repertuārs. Gallows Pole ir sena “karātavu dziesma”, kuras varonis velti cer uz ģimenes izpirkumu, kas viņu pēdējā brīdī paglābtu no nāvessoda. Tās izcelsme nav viennozīmīgi skaidra, taču daudzos avotos saistīta ar 19. gs. angļu folkloru; Dž. Peidža uzmanību tai savulaik pievērsa folka ģitārista Freda Gurlaka (Fred Gerlach) 1962. gada ieraksts, taču dziesmas slavenākais izpildītājs pirms Led Zeppelin bija folkblūza mūziķis Ledbellijs (Lead Belly), kura 1939. gada ieskaņojums saucās The Gallis Pole. Liriskā balāde Tangerine ar eleganti izstrādātu sešu un 12 stīgu akustisko ģitāru, pedalizētās stīlģitāras un mandolīnas salikumu ir hronoloģiski senākā no albuma oriģināldziesmām – tās pirmo versiju Knowing That I’m Losing You Dž. Peidžs sacerējis neilgi pirms Led Zeppelin izveidošanas, muzicējot grupā The Yardbirds, bet pilnveidojis Velsas brīvdienās. Tai seko viena no grupas slavenākajām akustiskajām balādēm, Velsas kalnu pastaigā sacerētā That’s the Way. Savukārt Bron-Y-Aur Stomp vispirms bija iecerēta kā smagā roka kompozīcija (1969. gada novembrī ieskaņotā demoversija pazīstama ar nosaukumu Jennings Farm Blues), bet albuma sesijās pārveidota pilnībā akustiskā folkroka dziesmā. Eksperimentālā, psihedēliski trokšņainā skanējuma dēļ viena no Led Zeppelin cienītāju vispretrunīgāk vērtētām dziesmām ir Hats Off to (Roy) Harper, kurā apvienotas atsauces uz vairākiem seniem blūza skaņdarbiem. Tomēr šis veltījums grupas dalībnieku draugam, angļu folkroka mūziķim Rojam Hārperam (Roy Harper) iezīmē konceptuāli pamatotu un aizraujošu noslēgumu Led Zeppelin līdz šim daudzveidīgākajam albumam.

Pateicoties agrāko panākumu inercei, III uzrādīja labus rezultātus daudzu valstu popularitātes tabulās (tostarp Nr. 1 gan AK, gan ASV).

Tomēr masu atzinība bija īslaicīgāka nekā otrajam albumam, turklāt grupas muzikālie meklējumi izpelnījās pretrunīgas preses atsauksmes, līdz ar Black Sabbath, Pola Makartnija (Paul McCartney), Boba Dilana (Bob Dylan), Nīla Janga (Neil Young), King Crimson un citu mākslinieku darbiem, kas vēlāk atzīti par klasiskām vērtībām, bet savā laikā guva neviennozīmīgu vai pat klaji noliedzošu vērtējumu, apliecinot, ka rokmūzikas attīstības temps un dažādība 60. un 70. gadu mijas periodā nereti apsteidza kritiķu erudīciju un izpratni. Britu nedēļraksts Melody Maker trešo atzina par grupas līdz šim labāko LP, taču daudzi citi izdevumi, kas nesen ar aizspriedumiem uzņēma smago rokmūziku, nu ar tādu pašu neiecietību izturējās pret Led Zeppelin atkāpēm no tās jaunajiem, vēl topošajiem kanoniem, un, ignorējot grupas arī agrāk neslēpto interesi par folkmūzikas tradīcijām, kā arī prasmi žanrisku daudzveidību apvienot ar stilistisku vienotību, pārmeta muzikālu nekonsekvenci, tās noteiktu virspusību un autentiskuma trūkumu.

Nākamajās desmitgadēs III loma rokmūzikas un Led Zeppelin evolūcijā tikusi pārskatīta, un tas bieži atzīts par fundamentālu pavērsienu grupas izaugsmē, darbu, kura aizsāktās pārmaiņas ievadīja tās mākslinieciskā brieduma un lielākās slavas periodu.