Par spīti nelabvēlīgām preses atsauksmēm, 1969. gada sākumā izdotais grupas debijas albums Led Zeppelin un tam sekojušās turnejas izpelnījās plašu ievērību ar smago, blūzā balstīto roka skanējumu un saliedēti virtuozo koncertsniegumu, kas iezīmēja jaunu rokmūzikas attīstības virzienu.

Sekojot tolaik mūzikas industrijā izplatītai praksei, pirmo panākumu nostiprināšanai jau tā paša gada rudenī – desmit mēnešus pēc debijas LP – bija ieplānota grupas nākamā albuma iznākšana.

1969. gada lielāko daļu Led Zeppelin ar strauji augošiem panākumiem aizvadīja koncertturnejās ASV un, uzstājoties ar tādām amerikāņu grupām kā Vanilla Fudge; Iron Butterfly; Delaney & Bonnie un Three Dog Night, sniedza vairāk nekā 100 koncertu, kuros arvien biežāk aizēnoja par galvenajām zvaigznēm uzskatītos konkurentus. Aktīvās koncertdarbības dēļ otrā LP ieskaņošanu nācās veikt turneju pārbraucienu starplaikos – no aprīļa sākuma līdz augusta beigām grupa aizvadīja daudzas īsas, bet intensīvas ierakstu un miksējumu sesijas deviņās Londonas (Anglija), Losandželosas, Ņujorkas (abas ASV) un Vankūveras (Kanāda) studijās ar atšķirīga līmeņa tehnisko nodrošinājumu; vairumā sesiju ar grupu strādāja skaņu inženieris Edijs Kreimers (Eddie Kramer).

LP tapšanas laikā grupa saņēma uzaicinājumu piedalīties Vudstokas festivālā (Woodstock festival), no kura tā atteicās.

Sākoties otrā LP ieskaņošanai, kopš Led Zeppelin rašanās vēl nebija pagājis pat gads, bet lielākā daļa agrīnā repertuāra jau bija iekļauta pirmajā LP, tādēļ brīvbrīžos starp koncertiem un ierakstiem vajadzēja sacerēt jaunas dziesmas. To pamatā nereti bija klasisku blūza skaņdarbu motīvi un koncertu improvizācijās radušies ģitāras rifi, kuru salikumi izstrādāti viesnīcu istabās un vietējās studijās. Saspringtais darba grafiks, turneju dzīvesveida specifika un radošās pašapziņas pieaugums grupai gan koncertos, gan studijā sniedza spontānu, brutāli tiešu enerģiju, kuras pirmreizīgā emocionālā intensitāte pārspēja gandrīz visu līdz tam radīto rokmūziku – ne velti šis bieži atzīts par Led Zeppelin “smagāko” albumu. Turpinot debijas LP aizsākto blūza, folka un dažbrīd arī psihedēlijas sintēzi ar skaļiem un agresīviem ģitāras rifiem, grupa panākusi vēl nebijuša līmeņa skaņas blīvuma, muzikālas dinamikas un virtuozitātes kombināciju, aizsākot vienu no izšķirošiem pavērsieniem smagā metāla agrīnajā evolūcijā (paši Led Zeppelin gan savu žanrisko piederību ar metālu nesaistīja).

Iespaidīgākais un slavenākais LP skaņdarbs ir to ievadošais Whole Lotta Love, kurā grandiozs, uzbrūkoši agresīvs Dž. Peidža ģitāras rifs sabalsojas ar erotiskas kaisles piesātinātu Roberta Plānta (Robert Plant) dziedājumu un Džona Pola Džounsa (John Paul Jones) un Džona Bonema (John Bonham) ritma tandēma drudžaino enerģiju, bet kulmināciju veido eksperimentāla trokšņu kolāža skaņdarba vidusdaļā. Saīsināta dziesmas versija tika izdota singlā, kas, sasniedzot topa virsotni Austrālijā un vairākās Eiropas valstīs, kā arī ceturto pozīciju ASV (Lielbritānijā Led Zeppelin singlus neizdeva), kļuva par grupas pirmo hitu un pacēla tās slavu jaunā līmenī. 

Līdzās vairākām ekspresīvām blūzroka dziesmām grupas oriģinalitāti un jaunās rokmūzikas māksliniecisko potenciālu demonstrē tādi skaņdarbi kā What Is and What Should Never Be; Heartbreaker; Living Loving Maid (She’s Just a Woman) un vairāku klausītāju paaudžu iecienīta instrumentāla kompozīcija Moby Dick. Tā sākas un noslēdzas ar jau ierasti izteiksmīgu instrumentālistu trio rifu, bet skaņdarba lielāko daļu veido tehniski virtuozs Dž. Bonema bungu solo, ko koncertos bundzinieks mēdza izvērst 20 un vairāk minūšu garumā. Savukārt tādas kompozīcijas kā Ramble On, un jo īpaši liriskā mīlas balāde Thank You, ko R. Plānts veltījis savai sievai, iezīmē grupas interesi par folkroka stilistiku, kas plašāk pārstāvēta nākamajā albumā Led Zeppelin III (1970).

Kaut Led Zeppelin visas LP dziesmas reģistrēja kā oriģinālkompozīcijas, Whole Lotta Love un albuma noslēgumā dzirdamās Bring It on Home, tāpat arī The Lemon Song mūzikā un tekstā izmantoti aizguvumi no klasiskiem blūziem You Need Love un Bring It On Home (abu autors Villijs Diksons, Willie Dixon) un Killing Floor (autors Haulins Vulfs, Howlin’ Wolf), ko grupa ievērojami pārveidojusi, papildinot ar atšķirīgiem rifiem, izvērstām solopartijām, tempa maiņām un pašsacerētiem motīviem, kas šiem skaņdarbiem sniedz principiāli jaunu muzikālo dramaturģiju un žanrisko identitāti. Turklāt Whole Lotta Love aranžējums ir stilistiski tuvāks nevis Madija Votersa (Muddy Waters) singlam You Need Love (1962), kas uzskatāms par V. Diksona sacerējuma oriģinālizpildījumu, bet gan angļu grupas The Small Faces dziesmai You Need Loving (1966), kas radīta V. Diksona dziesmas ietekmē, autorību piedēvējot Small Faces dalībniekiem.

Tomēr, tāpat kā vairāku Led Zeppelin debijas LP skaņdarbu gadījumā, arī šo dziesmu autorpiederība tika uzskatīta par strīdīgu, un jau 20. gs. 70. gadu sākumā H. Vulfs tika atzīts par The Lemon Song līdzautoru (dažos tā laika izdevumos dziesma pat iekļauta ar nosaukumu Killing Floor, H. Vulfu – ar īsto vārdu Česters Bērnets, Chester Burnett – minot kā vienīgo autoru). Savukārt 80. gadu vidū pēc V. Diksona pārstāvju ierosinātās tiesvedības viņš tika atzīts (vienojoties bez tiesas sprieduma) par abu pārējo dziesmu līdzautoru; 2014. gadā klajā laistā remāsterētā Led Zeppelin II izdevumā V. Diksons minēts kā Bring It On Home vienīgais autors.

LP vāka noformējumā izmantota pārveidota Pirmā pasaules kara laika fotogrāfija, kurā sākotnēji bijuši redzami vācu armijas Gaisa spēku iznīcinātāju 11. eskadriļas lidotāji, t. sk. viens no slavenākajiem kara pilotiem Manfreds fon Rihthofens (Manfred von Richthofen, zināms arī kā Sarkanais barons, Roter Baron), kuram tiek piedēvētas uzvaras 80 gaisa cīņās. Pielietojot kolāžas un fotomontāžas tehnikas, vāka autors Deivids Džunipers (David Juniper) vairāku pilotu sejas fotogrāfijā nomainījis ar Led Zeppelin mūziķu portretiem (pirmajā rindā sēž Dž. P. Džounss, aiz viņa tup Dž. Peidžs un R. Plānts, bet kā pirmais no labās puses stāv Dž. Bonems). Sejas mainītas vēl vairākām personām, taču to “jaunās identitātes” ir neskaidras un dažādos avotos atšifrētas atšķirīgi. Piemēram, otro personu (no kreisās) otrajā rindā D. Džunipers atzinis par džeza trompetistu Mailzu Deivisu (Miles Davis), taču vairums mūzikas vēsturnieku uzskata, ka tas ir blūzmenis Blainds Villijs Džonsons (Blind Willie Johson) vai viņa kolēģis Sonijs Bojs Viljamsons (Sonny Boy Williamson). Tāpat D. Džunipers stāstījis, ka otrajā rindā kā otro no labās puses iemontējis astronautu Nīlu Ārmstrongu (Neil Armstrong), taču īstenībā tur redzams amerikāņu astronauts Frenks Bormans (Frank Borman). Attēlā saglabātas arī dažu vācu lidotāju sejas (t. sk. M. fon Rihthofens – augšējā rindā, vidū), taču tās papildinātas ar bārdām, ūsām un saulesbrillēm. Turklāt oriģinālajā fotogrāfijā M. fon Rihthofens sēž kaujas lidmašīnas kabīnē, taču uz skaņuplates vāka tās vietā redzams stilizēts cepelīna siluets.

Led Zeppelin II iznākšanas laikā daudzi kritiķi pret smago roku joprojām izturējās noliedzoši, tādēļ tas, tāpat kā grupas debijas LP, izpelnījās pārsvarā nesaudzīgu mūzikas preses vērtējumu. Daudz atzinīgāk to uzņēma publika – LP sasniedza Nr. 1 pozīciju Lielbritānijā un vēl sešās valstīs. 1969. gada pēdējās dienās tas izvirzījās arī ASV topa vadībā, ko ar pārtraukumiem saglabāja septiņas nedēļas, šajā laikā līderpozīcijā divreiz nomainot The Beatles albumu Abbey Road; trešajā vietā tobrīd atradās The Rolling Stones albums Let It Bleed – vēlāk mūzikas apskatnieki kā spilgtu laikmeta zīmi komentēja faktu, ka, tuvojoties jaunai desmitgadei, Led Zeppelin II triumfs apliecinājis arī vadošo mūzikas tendenču maiņu un jaunu roka mākslinieciskās evolūcijas stadiju, kas kulminēja 70. gadu sākumā.

Līdz ar mūzikas tālāko attīstību būtiski mainījās arī roka kritikas vērtējums, un nākamajās desmitgadēs Led Zeppelin II kļuva par vispāratzītu žanra vērtību. 2003. gadā pirmoreiz publicētajā žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time) tas ierindots 75. vietā; šā reitinga vēlākajās versijās 2012. un 2020. gadā tas minēts 79. un 123. vietā.