Albumā ietilpst septiņas dziesmas un trīs instrumentāli skaņdarbi. Dziesmu tekstu autors ir R. Voterss, bet mūzikas radīšanā piedalījušies visi četri grupas dalībnieki, lielāko iniciatīvu izrādot R. Votersam un taustiņinstrumentālistam Rikam Raitam (Rick Wright). Gan muzikālā, gan poētiskā izteiksmība pārsvarā ir tieša un vienkārša, taču skaņdarbiem piemīt izsmalcināts un sava laika rokmūzikā novatorisks skanējums, kurā līdzās Deivida Gilmora (David Gilmour) ģitārspēles dominantei ievērojami lielāka loma nekā grupas iepriekšējos ierakstos ir sintezatoriem (pārsvarā grupa izmantoja VCS3 un tā kompakto versiju Synthi A) un skaņu efektiem. Albuma idejisko vienotību uzsver skaņdarbu izkārtojums bez atdalošām pauzēm.
Pati pazīstamākā TDSOTM dziesma ir Money – progresīvā roka kontekstā integrēts blūzs ar patērnieciskuma mentalitāti kritizējošu tekstu, efektīgu basģitāras rifu, dramaturģiski izvērstu ģitāras partiju un viesmūziķa Dika Perija (Dick Parry) tenorsaksofona solo. Money kļuva par vienu no Pink Floyd populārākajiem hitiem un sagādāja grupai pirmo lielo ievērību ASV, kur, atšķirībā no Eiropas, iepriekš tā bija zināma maz. Viena no LP emocionāli bagātākajām kompozīcijām ir The Great Gig in the Sky. Koncertos grupa to vispirms izpildīja kā skaņdarbu elektriskajām ērģelēm, bet pēc dažiem mēnešiem papildināja ar runātu tekstu no Jaunās Derības Sv. Pāvila 1. vēstules korintiešiem. Studijā The Great Gig in the Sky vispirms tika ieskaņots kā instrumentāls klavierskaņdarbs, kam vēlāk pievienots sesijdziedātājas Klēras Torijas (Clare Torry) vokāls. Ierodoties uz ierakstu, K. Torija to iepriekš nebija dzirdējusi, taču pēc paskaidrojuma, ka skaņdarbs ir par nāvi, iedziedāja emocionāli piesātinātu bezvārdu vokalīzi, kas The Great Gig in the Sky padarīja par vienu no LP dramatiskajām kulminācijām. Dziedātājas vienīgā samaksa par šo ieskaņojumu ilgstoši bija 1972. gadā oficiāli noteiktais sesijhonorārs 30 mārciņu apmērā, taču 2005. gadā abu pušu starpā tika panākta vienošanās, kas atzīst viņas līdzautorību skaņdarba tapšanā, garantējot arī kompensāciju no tā līdzšinējās (un turpmākās) peļņas.
Savukārt viena no LP liriskākajām dziesmām ir Us and Them, kuras pamatā ir R. Raita klavieru tēma The Violent Sequence, kas sacerēta (taču nav izmantota) filmai Zabriskie Point (rež. Mikelandželo Antonioni, Michelangelo Antonioni, 1970), bet nu aranžēta grupas izpildījumam ar diviem D. Perija saksofona solo.
Albuma konceptuālās ieceres atklāsmē būtiska nozīme ir īsiem runātiem iestarpinājumiem – studijā satiktu cilvēku spontānām atbildēm uz eksistenciālas dabas jautājumiem (“Vai esi bijis vardarbīgs?”; “Kad tu pēdējoreiz kādam iesiti?”; “Vai baidies mirt?”; “Vai tev ir licies, ka jūc prātā?” u. tml.), t. sk. pēdējās dziesmas Eclipse izskaņā dzirdamajai studijas Abbey Road sarga teiktajai frāzei: “Īstenībā nekādas mēness tumšās puses nav. Tas ir viscaur tumšs.”
Pink Floyd – The Dark Side of the Moon.