Rīgas Biržas komitejas darbības kulminācija attiecināma uz Krievijas Impērijas periodu 19.–20. gs. mijā.

Rīgas Biržas komitejas izveides un darbības mērķis bija Rīgā nodrošināt uz starpniecības principiem balstītu preču vai vērtspapīru tirdzniecību, kāda jau kopš 16.–17. gs. mijas bija uzplaukusi Holandē, Anglijā, Ziemeļamerikā un citur Rietumu pasaulē. Tomēr īpaša Rīgas Biržas komitejas darbības iezīme bija ne tikai biržām tipiskā tirgus starpniecības funkcija – līdz Pirmā pasaules kara sākumam tā ar valdības atbalstu būvēja un uzturēja Rīgas tirdzniecības infrastruktūru.

Vēlme izveidot neatkarīgu, ārpus Lielās ģildes esošu Rīgas tirgotāju apvienību, kas ar komisijas maksājumiem īstenotu kontrolētu lieltirdzniecību, ir konstatējama kopš 18. gs. vidus. Rīgas rāte kopā ar Lielās un Mazās ģildes pārstāvjiem ilgstoši pretojās šādas neatkarīgas saimnieciskās organizācijas izveidei, jo tādas izveide nozīmētu kontroles un ieņēmumu zaudēšanu Rīgas un reģiona tirdzniecībā. Situācija mainījās pēc Napoleona kara noslēguma, kad 1812. gadā par Baltijas ģenerālgubernatoru iecēla marķīzu Filipo Pauluči (Filippo Paulucci), kurš atbalstīja saimniecības modernizāciju un ar to saistīto jaunās organizācijas ieceri. Rīgas tirgotāju kopsapulce 22.12.1814. pieņēma Johana Hīlbiga (Johann Friedrich Hielbig) izstrādāto par “Biržas komiteju” sauktās tirgotāju apvienības statūtu projektu, kuru iesniedza apstiprināšanai Rīgas rātei. Statūtus Rīgas rāte apstiprināja 20.06.1816. Pirmā Biržas komitejas sēde notika 03.07.1816. 19. gs. 60. gadu otrajā pusē pēc vaļņu un nocietinājumu nojaukšanas Rīgā sākas strauja attīstība. Jaunie apstākļi radīja priekšnoteikumus tirdzniecības izvēršanai, tādēļ 13.12.1866. Rīgas Biržas komitejā apvienotie tirgotāji izveidoja plašāku apvienību – Rīgas Biržas sabiedrību. Saskaņā ar tās statūtiem Rīgas Biržas komiteju 1867. gadā reorganizēja par Rīgas Biržas sabiedrības vēlētu vadību. Rīgas Biržas komitejas pastāvēšanas norieta posms bija Pirmā pasaules kara gados, kad tika izpostīta Rīgas saimnieciskā struktūra; turpmāk tā vairs līdzšinējā veidā neatjaunojās.

Rīgas Biržas komitejā bija 15 locekļi, kurus uz noteiktu termiņu no savējo vidus ievēlēja Rīgas tirgotāji. Katru gadu Rīgas Biržas komitejai vēlēja priekšsēdētāju, tā vietnieku un trīs biržas vecākos, kas veidoja Biržas komitejas valdi. Par pirmo Biržas komitejas priekšsēdi kļuva J. Hīlbigs. Bez Hīlbigiem Biržas komitejā bija pārstāvētas tādas pazīstamas Rīgas tirgotāju dzimtas kā Šepeleri, Švarci, Vērmaņi, Reimersi un citas. Katrs jaundibinātās tirgotāju sabiedrības dalībnieks maksāja ikgadējo dalības maksu piecu rubļu apmērā.

Biržas sabiedrības un Biržas komitejas pārstāvji veidoja dažādas pārvaldes komisijas, kas atbildēja, piemēram, par biržas namu, ostas spīķeriem (noliktavām), ostas būvi un uzturēšanu, dzelzceļu, atsevišķu preču grupu tirdzniecību un citiem jautājumiem. 1913. gadā kopumā bija 28 dažādas komisijas. Vāciskās Rīgas Biržas komitejas sastāvs mainījās pēc Pirmā pasaules kara, bet īpaši pēc 29.11.1921. statūtu grozījumiem, kas noteica, ka latviešiem Biržas komitejā jābūt vairākumā.

Rīgas Biržas komitejas nozīme pieauga no 1848. līdz 1861. gadam, kad Baltijas provinču ģenerālgubernators bija vāciešiem simpatizējošais kņazs Aleksandrs Suvorovs (Александр Аркадьевич Суворов). Biržas komitejas vairākkārt amatā pārvēlētais tā laika priekšsēdētājs un Lielās ģildes vecākais Johans Šepelers (Johann Georg Schepeler) ģenerālgubernatorā spēja radīt sajūsmu par Biržas komitejas iecerēm. Tādējādi 1850. gadā Biržas komiteja varēja sākt Rīgas ostas izbūves darbus.

1850. gadā Daugavgrīvā uzbūvēja kuģu pārziemošanai paredzēto Ziemas ostu. 1852. gadā izveidoja Rīgas–Bolderājas telegrāfu, kas kalpoja gan militāriem, gan saimnieciskiem mērķiem un bija pirmā telegrāfa līnija Krievijas Impērijā. 1852. gadā uzsāka būvēt arī biržas tirdzniecībai nepieciešamo biržas namu Vecrīgas centrā, kura būvi pabeidza 1855. gadā. Turpmākajos pastāvēšanas gados Biržas komitejai bija milzīga loma Rīgas ostas izbūvē un tās uzturēšanā. Biržas komiteja nodrošināja ne tikai ostas būves darbus, Daugavas padziļināšanas un straumes regulēšanas darbus, bet gādāja arī par nepārtrauktam ostas darbam nepieciešamo peldlīdzekļu – velkoņu, bagaru, ledlaužu – iegādi, ierīkoja kuģu remontam nepieciešamos dokus, piedalījās ostas mūra noliktavu (spīķeru) būvniecībā un tā tālāk. 19. gs. beigās Rīgas Biržas komiteja kopā ar Rīgas valdi ieguldīja līdzekļus eksporta iespēju paplašināšanā ostā – piestātnes aprīkoja ar tam laikam moderniem ceļamkrāniem un uzbūvēja elevatoru labības eksportam uz Rietumeiropu.

Rīgas Biržas komiteja uzskatāma par dzelzceļa būves aizsācēju mūsdienu Baltijas teritorijā. 1847. gadā tā Krievijas valdībai ierosināja uzbūvēt dzelzceļa līniju no Rīgas uz Daugavpili un paredzēja, ka nākotnē Daugavpili caur Vitebsku savienotu ar Iekškrievijas reģioniem. Šo dzelzceļa līniju atklāja 1861. gadā. Turpmākajos gados Biržas komiteja piedalījās Daugavpils–Vitebskas, Rīgas–Jelgavas, Rīgas–Tukuma, Rīgas–Bolderājas un Rīgas–Mīlgrāvja dzelzceļa līniju izveidē.

1861. gadā Rīgas Biržas komiteja nolēma dibināt pati savu kredītiestādi – Rīgas Biržas banku (Rigaer Börsenbank) –, kas turpmāk apkalpoja lielos finanšu un tirdznieciskos darījumus starp Krieviju un Rietumeiropu. Šim nolūkam 1888. gadā Vecrīgā speciāli bankai uzbūvēja ēku, kas joprojām atrodas tieši iepretim Rīgas Biržas ēkai.

Rīgas Biržas komiteja iesaistījās izglītības veicināšanā Baltijas teritorijā. Biržas komiteja rūpējās par Rīgas ostai nepieciešamo speciālistu sagatavošanu, tādēļ savā pārziņā pārņēma iepriekš privātās un ar jūrniecību saistītās Rīgas mācību iestādes. Kopš 1844. gada tā vadīja navigācijas un tālbraucēju jūrskolu, 1879. gadā tai pievienoja kuģu mašīnistu, mehāniķu un kurinātāju skolu, bet 1884. gadā Klīversalā jūrskolas vajadzībām uzbūvēja plašu ēku. Biržas komiteja bija viens no nozīmīgākajiem atbalstītājiem un finansētājiem pirmās modernās augstskolas dibināšanai Latvijas teritorijā – 1862. gadā ar tās iesaisti tika nodibināts Rīgas Politehnikums (vācu Polytechnikum zu Riga, krievu Рижское политехническое училище). Biržas komiteja 09.11.1900. ierosināja saimnieciska profila mācību iestādes – Rīgas Biržas sabiedrības komercskolas (Rigaer Kommerzschule des Börsenvereins) – būvi neapbūvētās Esplanādes teritorijā. Kopš 1905. gada Rīgas Biržas sabiedrības komercskola kļuva par Rīgas un visas Krievijas Impērijas Rietumu reģiona nozīmīgu saimnieciska profila mācību iestādi.

Rīgas Biržas komiteja bija tipiska Rīgas pārtikušās vācvalodīgās saimnieciskās elites pārstāve. Līdzīgi kā citas Krievijas Impērijas laika Baltijā veidotās vācu saimnieciskās organizācijas, arī Biržas savienība kopā ar Biržas komiteju mainīja savu darbības profilu pēc Latvijas Republikas tiesiskās iekārtas nostiprināšanās. Statusa izmaiņas piedzīvoja arī tās izveidotās iestādes, piemēram, Rīgas Biržas komercskolas telpas nonāca vācbaltiešu kopienas pārziņā, un tajās darbojās Rīgas pilsētas vācu ģimnāzija un Vācu pedagoģiskais institūts. Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas Rīgas Biržas komiteja turpināja koordinēt Rīgas jūras lieltirdzniecību un Rīgas ostas atjaunošanu un modernizāciju. Vācu lieluzņēmēju dominance Rīgas Biržas komitejā beidzās, kad tai piebiedrojās latviešu jaunpienācēji. Daudzas Rīgas Biržas komitejas funkcijas sāka pārņemt Rīgas pārvalde. Kārļa Ulmaņa autoritārās valsts iekārtas īstenotie saimniecības un pārvaldes pārkārtojumi 20. gs. 30. gadu otrajā pusē Rīgas Biržas komitejas tālāko pastāvēšanu padarīja bezjēdzīgu, tāpēc 10.07.1939. to likvidēja.

Kopš Rīgas Biržas sabiedrības dibināšanas Rīgas Biržas komitejai izveidojās cieša saikne ar Baltijas preses izdevumiem. Komiteja finansiāli pabalstīja preses izdevumus, kas piekrita publicēt komitejas sagatavoto informāciju. No 1896. gada līdz 1914. gadam komiteja izdeva dienas laikrakstu Rigaer Börsenblatt. Sava uzplaukuma laikā Rīgas Biržas komiteja katru gadu publicēja darbības pārskatus. Ar tās atbalstu kopš 1874. gada klajā nāca Rīgas saimnieciskās darbības ikgadējais apskats – gadagrāmata “Rīgas Tirdzniecības Arhīvs” (Rigaer Handels-Archiv).

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Rīgas Biržas komiteja bija nozīmīga, valsts atbalstīta organizācija, kuras loma tirdzniecisko sakaru attīstībā starp Krievijas Impēriju un Rietumeiropu bija ļoti liela. Tās darbībā spilgti saskatāmas tendences monopolizēt eksporta un importa lieltirdzniecību Rīgā. Rīgas Biržas komitejas daudzu gadu desmitu laikā īstenotie pasākumi Rīgai ļāva kļūt par nozīmīgu rūpniecības un transporta centru.

Uzskatāmi liecinieki Rīgas Biržas komitejas darbībai ir novērojami Rīgas pilsētvidē un kultūrvēsturiskajos pieminekļos. Biržas komitejas aktīvās darbības laika liecības ir atrodamas mūsdienu Rīgas ostas un hidrotehnisko būvju (dambju utt.) veidolā un dzelzceļa infrastruktūrā. Atsevišķi komitejas būvētie nami ir unikālas vērtības Rīgas arhitektūrā, piemēram, arhitekta Haralda fon Boses (Harald Julius von Bosse) Venēcijas renesanses stilā projektēta Rīgas Birža Doma laukumā 6, kas pašlaik ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja sastāvdaļa, tai iepretim esošais Heinriha Šēla (Heinrich Karl Scheel) neorenesanses stilā projektētais Biržas bankas nams Pils ielā 23, arhitekta Vilhelma Bokslafa (Wilhelm Ludwig Nikolai Bockslaff) neogotikas stilā projektētā ķieģeļu Biržas komecskola, kurā Kalpaka bulvārī 13 mūsdienās atrodas Latvijas Mākslas akadēmija.