Tam raksturīgs pacifisms; daudzi atsakās zvērēt, piekopj disciplinētu dzīvesveidu, vienkāršību dzīvesstilā un dievkalpojumos. 

Menonītu nosaukums cēlies no dibinātāja Menno Simonsa (Menno Simons) vārda. M. Simonss darbojās 16. gs. Frīzlandē. 

Menonītu dievkalpojumi ir vienkārši un līdzīgi citu konfesiju evaņģelikāļu dievkalpojumiem – tiem ir raksturīgas dziesmas, lūgšanas, sprediķis, draudzes locekļu uzrunas. Konservatīvie menonīti ir saglabājuši a cappella dziedāšanu, taču daudzas draudzes izmanto ērģeles un citus instrumentus, arī mūsdienīgu mūziku. 

Menonīti krista cilvēkus tādā vecumā, kad viņi ir spējīgi apliecināt savu ticību. Kristības notiek, iegremdējot ūdenī, apslakot vai uzlejot ūdeni. Svētais vakarēdiens menonītiem ir galvenokārt Kristus nāves piemiņas akts. Daļa draudžu to praktizē divas reizes gadā, citas biežāk. Tradicionāli tā laikā notiek savstarpēja kāju mazgāšana (katram dzimumam atsevišķi) – rits, kuru menonīti pamato ar to, ka Jēzus saviem mācekļiem mazgāja kājas pēdējā mielastā (Jāņa 13:1–17). Šī paraža tiek skaidrota kā iespēja mācīties pazemību un visu vienlīdzību. Konservatīvo menonītu draudzēs saglabājusies “svētā skūpsta” tradīcija, kas ir pieņemšanas un savstarpējas mīlestības zīme (to liedz tiem, kuri ir izslēgti no draudzes), bet daudzi citi menonīti tā vietā pasniedz cits citam roku. Menonīti nelieto sakramenta jēdzienu, bet savus ritus sauc par iestādījumiem, līdzīgi kā vairāki citi protestantisma novirzieni (piemēram, Vasarsvētku draudzes). Menonītiem iestādījumi ir septiņi: kristība, svētais vakarēdiens, kāju mazgāšana, laulība, svaidīšana ar eļļu, svētais skūpsts, lūgšanu galvassega (sievietēm dievkalpojumos un lūgšanu stundās; to vēl aizvien lieto konservatīvie menonīti). 

Menonīti pagātnē ievēroja striktas morāles normas, piemēram, laulību šķiršanā par vainīgo uzskatītā persona tika izslēgta no draudzes, taču mūsdienās tas notiek reti. Striktu normu vietā daudzi menonīti kā vērtības akcentē pacifismu un nepretošanos.

Menonīti ir fragmentējušies dažādos novirzienos, sākot no vecās kārtības menonītiem (Old Order Mennonites), kuri daļēji atteikušies no mūsdienu tehnoloģiju izmantošanas, un konservatīvajiem menonītiem, kuri saglabājuši tradicionālos uzskatus un paražas (piemēram, valkā vienkāršas drēbes, taču lieto mūsdienu tehnoloģijas), līdz menonītiem, kuri apģērbā neatšķiras no apkārtējās sabiedrības un teoloģiski ir evaņgelikāļi vai liberāļi. 1693. gadā Jākobs Ammans (Jakob Ammann) pēc neveiksmīga mēģinājuma reformēt menonītu draudzes Šveicē un Dienvidvācijā, ieviešot biežāku svēto vakarēdienu un praksi, ka ar izslēgtajiem draudzes locekļiem pārtrauc jebkādas attiecības, ar sekotājiem atdalījās. 18. gs. viņus sāka saukt dibinātāja vārdā par amišiem (Amish). Mūsdienās viņi dzīvo lauksaimniecības komūnās (galvenokārt Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Kanādā) un ir saglabājuši tradicionālu dzīvesstilu. 19. gs. daļa ASV dzīvojošo amišu pārgāja atpakaļ menonītismā. 1910. gadā dibinātā Konservatīvo amišu menonītu konference 1957. gadā izņēma no sava nosaukuma vārdu “amiši”.

19. gs. ASV lielākās menonītu draudžu apvienības bija Menonītu baznīca (Mennonite Church, cēlusies Pensilvānijā) un Ģenerālās konferences menonītu baznīca (General Conference Mennonite Church, dibināta Aiovā 1860. gadā), kurā bija daudzi emigranti no Krievijas. 2002. gadā abas organizācijas apvienojās un izveidoja ASV Menonītu baznīcu (Mennonite Church USA). 

Reformētie menonīti ASV ir menonītu grupa, kas atdalījās no pārējiem menonītiem 19. gs. sākumā. Viņi uzskata sevi par īstajiem M. Simonsa sekotājiem un ģērbjas kā 18. gs. menonīti, taču nenoliedz sekulāro izglītību un mūsdienu tehnoloģijas. Šie menonīti nesadarbojas ar citām konfesijām. 

Vecās kārtības menonīti ir sadalījušies sīkākās grupās, dažas no kurām transportam lieto tikai zirgu pajūgus un runā vācu valodas dialektā, bet citas izmanto angļu valodu un brauc ar automašīnām. Šie menonīti sūta bērnus pašu uzturētās skolās. 

19. gs. vidū Krievijā luterāņu piētistu, baptistu un brāļu draudžu ietekmē izveidojās brāļi menonīti, kuri sludināja atmodas kustībām raksturīgas idejas, uzskatot, ka menonīti ir kļuvuši pārāk stagnātiski. 

Atšķirībā no senākām konfesijām, menonīti praktizē kristības apzinātā vecumā. Tāpat kā kvēkeri, vairums menonītu ir pacifisti un tiek klasificēti kā viena no vēsturiskajām miera baznīcām (historic peace churches). Atšķirībā no amišiem, pat konservatīvie menonīti, kuri daudzējādā ziņā līdzīgi amišiem, neveido no apkārtējas sabiedrības izolētas kopienas. Tāpat viņu sadzīves normas nav tik striktas.

M. Simonss bija katoļu priesteris 16. gs. Frīzlandē. Humānisma ideju ietekmē viņš sāka apšaubīt katolicisma dogmas (piemēram, transsubstanciāciju) un pēc iepazīšanās ar anabaptistiem pievienojās viņiem. 1536. gadā viņš atstāja Romas katoļu baznīcu. Nākamajos dzīves gados M. Simonss daudz ceļoja pa Eiropu, sludinot anabaptismu un rakstot teoloģiskus darbus. Viņš nepiekrita radikālajiem reformatoriem, kuri pārāk akcentēja misticismu un pieļāva vardarbību. M. Simonss apvienoja pacifistiski noskaņotos anabaptistus. 16. un 17. gs. viņu vajāšanas turpinājās un atstāja paliekošu iespaidu arī uz menonītu vēlāko identitāti. 1660. gadā tika publicēts “Mocekļu spogulis” (Martyrs Mirror) – darbs, kurā aprakstītas anabaptistu vajāšanas, ieskaitot sadedzināšanu, nomētāšanu ar akmeņiem un citus sodu veidus. Līdzās Bībelei daudziem menonītiem šī ir ļoti nozīmīga grāmata.

1632. gadā holandiešu menonītu vadītāji formulēja teoloģiskos uzskatus Dordrehtas ticības apliecībā (Dordrecht Confession of Faith), kuras 18 paragrāfos atrodami gan kristiešiem kopīgi ticības atziņu formulējumi, gan menonītiem specifiski uzskati un prakses (pacifisms, kāju mazgāšana un citi). 1725. gadā šo dokumentu akceptēja Pensilvānijas menonītu līderi un vēlāk arī citi menonīti.

Pateicoties ticības brīvībai, Nīderlandē menonītu skaits auga un 1700. gadā sasniedza 160 000. Šajā valstī daļa menonītu kļuva turīgi un bija sabiedrības elites daļa. Viņi pārņēma apgaismības idejas, un tas ietekmēja viņu teoloģiju un ikdienas reliģiozitāti. Menonīti atsacījās no separātisma un striktām paražām. Šis vēsturiskais konteksts ietekmējis Nīderlandes menonītus arī vēlāk, kad viņi kļuva par vienu no liberālākajām šīs valsts baznīcām.

Vajāšanu dēļ daudzi menonīti no Eiropas pārcēlās uz Ziemeļameriku. Pirmie menonīti tur ieceļoja 1683. gadā. 18. gs. sākumā uz Pensilvāniju no Eiropas pārcēlās lielāks skaits vācu menonītu.

Menonīti iestājas par izlīgumu bruņotos konfliktos, palīdzību krīžu situācijās. Piemēram, menonīti Kanādā un citur 21. gs. sākumā palīdzēja sīriešu bēgļiem. Pagātnē menonītu saskarsme ar valstu valdībām galvenokārt izpaudās kā lūgumi atbrīvot viņus no karadienesta, sniegt tiesības pašiem izglītot savus bērnus, imigrēt un tamlīdzīgi. Mūsdienās daudzi menonīti ir aktīvāk iesaistījušies politikā un iestājas par apkārtējās vides aizsardzību, nāves soda atcelšanu, Palestīnas un Izraēlas konflikta izbeigšanu un citiem jautājumiem. Pagātnē menonīti dažkārt atteicās maksāt ienākuma nodokli vai tā daļu, protestējot pret tā izmantošanu militārām vajadzībām. Mūsdienās viņi to maksā, taču vienlaikus iestājas pret karu. Menonīti iesaistīti arī izglītības projektos, piemēram, Lietuvas Kristīgās koledžas dibināšanā Panevēžā 1991. gadā (mūsdienās universitāte Klaipēdā, LCC International University). 

Plaši pazīstama ir menonītu dziedāšanas kultūra. Ausbund (vācu valodas vārds ar nozīmi 'paraugs') ir sena dziesmu grāmata, kas pirmo reizi izdota 1564. gadā. Tās pamatā ir 51 dziesma, kuras sacerējuši anabaptisti Bavārijā vajāšanu laikos. Dažas no melodijām, kuras pārņemtas no tautasdziesmām, datējamas ar 13. vai 14. gs. Mūsdienās šo dziesmu grāmatu turpina lietot amiši.

18. gs. 70. gados, kad Krievijas pakļautībā pēc kara ar turkiem nonāca liela teritorija ziemeļos no Melnās jūras (tagad Ukraina), tās apgūšanai tika aicināti Prūsijā dzīvojošie menonīti. Viņiem tika garantēta ticības brīvība un atbrīvošana no karadienesta. 19. gs. vidū menonīti izveidoja kolonijas Krievijas Volgas reģionā un Orenburgas guberņā. 1870. gadā valdība paziņoja par ieceri atcelt vācu kolonistu privilēģijas, kā rezultātā starp 1874. un 1880. gadu no Dienvidkrievijā dzīvojošajiem 45 000 menonītu aptuveni 10 000 emigrēja uz ASV (galvenokārt Kanzasu un Nebrasku) un 8000 – uz Manitobu (Kanādā). Krievijas valdība piekāpās un deva iespēju menonītiem dienēt alternatīvajā dienestā. Otrs lielais imigrācijas vilnis bija pēc 1917. gada, kad vajāšanu dēļ daudzi menonīti pameta Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS). Savukārt daļa Kanādā dzīvojošo Krievijas izcelsmes menonītu izceļoja uz Dienvidameriku. Plaukstoša menonītu kopiena Dienvidamerikā mūsdienās ir Paragvajā (29 200 cilvēku). Uz turieni Pirmā pasaules kara laikā izceļoja daudzi vācu menonīti no Eiropas un Ziemeļamerikas, kuri kara dēļ saskārās ar pretvācu noskaņojumu sabiedrībā. 20. gs. 30. un 40. gados sekoja otrs emigrācijas vilnis, kad cilvēki bēga no Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) laika vajāšanām PSRS. Liela menonītu kopiena ir arī Meksikā, kur menonītu draudzes (mūsdienās 44 000 cilvēku) veidojās no 20. gs. 50. gadiem misionārisma rezultātā. 

Mūsdienās lielākais menonītu skaits ir Kanādā, Kongo Demokrātiskajā Republikā (KDR), Etiopijā, Indijā un ASV. Ukrainā ir palikuši mazāk par 500 menonītiem. Nīderlandes Menonītu baznīcā (Algemene Doopsgezinde Sociëteit) ir nedaudz vairāk par 7000 locekļu. Pasaules menonītu konference (Mennonite World Conference), kura ir lielākā starptautiskā menonītu draudžu organizācija, 2022. gadā apvienoja 109 draudžu apvienības 59 valstīs (kopā 1,47 miljonus ticīgo). Pasaules baznīcu padomes (World Council of Churches) locekles ir KDR, Nīderlandes un Vācijas menonītu baznīcas.

Gošenas koledža (Goshen College) – menonītu mācību iestāde ASV, dibināta 1894. gadā; Kanādas Menonītu universitāte (Canadian Mennonite University) – 2000. gadā dibināta privāta menonītu universitāte, kas atrodas Vinipegā (Manitobā); Menonītu Centrālā komiteja (Mennonite Central Committee, dibināta 1920. gadā); Menonītu seminārs (The Mennonite Seminary) – teoloģiska mācību iestāde, kuru 1735. gadā dibinājusi Amsterdamas menonītu draudze. Kopš 2003. gada ir saistīta ar Amsterdamas Brīvās universitātes (Vrije Universiteit Amsterdam) Teoloģijas fakultāti; Pasaules Menonītu Konference, dibināta 1925. gadā; Starptautiskā brāļu menonītu kopiena (International Community of Mennonite Brethren), kas dibināta 1990. gadā, koordinē brāļu menonītu sadarbību pasaulē.

Anabaptist World, izveidojās 2020. gadā, apvienojot Mennonite World Review un The Mennonite; Journal of Mennonite Studies, izdod kopš 1983. gada Vinipegas Universitāte (University of Winnipeg) Kanādā sadarbībā ar vairākām menonītu organizācijām; The Mennonite Quarterly Review (izdevējs sākotnēji bija Mennonite Historical Society, mūsdienās – līdzās šai biedrībai arī Gošenas koledža un Associated Mennonite Biblical Seminary, kopš 1927. gada).

Harolds Staufers Benders (Harold Stauffer Bender) – Gošenas koledžas profesors, dibinājis The Mennonite Quarterly Review, bijis Amerikāņu baznīcas vēstures biedrības (American Society of Church History) prezidents; Roberts Frīdmans (Robert Friedmann) – menonītu vēsturnieks, viens no četru sējumu Menonītu enciklopēdijas (Mennonite Encyclopedia I–IV, 1947–1959) redaktoriem; Vinsents Gordons Hārdings (Vincent Gordon Harding) – afroamerikāņu mācītājs, vēsturnieks, rakstījis runas Martinam Luteram Kingam (Martin Luther King Jr.); Džons Joders (John Howard Yoder) – ievērojams 20. gs. amerikāņu teologs; Volters Savatskis (Walter W. Sawatsky) – 20. un 21. gs. menonītu vēsturnieks, kurš daudz rakstījis par protestantismu PSRS, piedalījies piecu sējumu pasaules menonītu vēstures projektā, bijis Menonītu Centrālās komitejas konsultants Rietumu un Austrumu attiecību jautājumos; Pjērs Vidmers (Pierre Widmer) – franču menonītu mācītājs, viens no Menonītu Bībeles institūta (Europäische Mennonitische Bibelschule) Bāzelē (Šveicē) dibinātājiem, piedalījies luterāņu un menonītu dialogos.