Ērču dzīves cikli ir daudzveidīgi, raksturīgi noteiktām grupām un sugām. Ērču embrionālā attīstība ir maz izpētīta. Pamatojoties uz pieejamo informāciju, pirmatnējās citoplazmatiskās masas dalīšanās nenotiek. Izņēmums ir Pygmephoridae un Tetranychidae dzimtu ērces. Kodola dalīšanās notiek citoplazmā; tad seko tās augšana. Kodoli turpina dalīties, un izveidojas blastoderma, kurā atrodas olas dzeltenums. Daži blastodermas kodoli ieiet dzeltenumā, sašķidrina to, un tas kļūst pieejams augošajai blastodermai. Dzeltenuma sašķidrināšanās dod signālu embrionālā apvidus attīstībai. No tā veidojas gnatosomas un idiosomas ekstremitātes.

Vairumam ērču sugu raksturīga olu dēšana. Parasti apaļas, ovālas, iegarenas vai plakanas olas iziet cauri dzimumatverei un nokrīt atsevišķi pa vienai vai paciņās. Dēšanas laikā olas ir elastīgas, kas pasargā tās no bojājumiem. Olu virsma var būt gluda, ornamentēta vai skulpturēta. Bdella un Spnibdella (Actinedida, Bdellidae) ērces var izveidot aizsargājošu smalka pavediena kokonu ap katru olu. Panonychus ulmi (Actinedida, Tetranychidae) ērcēm nobriedis embrijs uztver olas apvalku olnīcās, pirms nokļūst dējeklī. Pirms izdēšanas olas var tikt pārklātas ar ūdensnecaurlaidīgu vaska kārtu vai plānu tauku kārtu. Augēdājas ērces brīvi izdēj olas uz augu daļām. Bieži vien šādas olas iznīcina plēsēji. Augēdājas ērces to kompensē ar augstu auglību un vairākām paaudzēm sezonas laikā. Daudzām Oribatida un Actinedida ērcēm ir dējeklis, kas atbrīvo olu tikai tad, kad augsnē atrasta izdēšanai atbilstoša vieta. Pergamasus quisquiliarum (mezostigmātu ērces, Parasitidae) mātītes olas piestiprina pie augu saknēm, kur izšķīlušies kāpuri ātrāk atrod augsnes faunas pārstāvjus barībai. Cheyletus (Actinedida, Cheyletidae) ģints mātītes olas dēj paslēptuvēs, kuras apsargā, un citām sugas ērcēm vai posmkājiem tās neļauj šai vietai tuvoties. Tajā pašā laikā mātīte kāpurus var apēst, ja tie pēc izšķilšanās savlaicīgi nedodas projām. Daudzas tīklērces (Actinedida, Tetranychidae) olas izdēj uz saimniekaugiem zīdveida tīklā, kas pasargā tās no plēsējiem un nodrošina nemainīgu mitruma daudzumu. Dažām Actinedida ērcēm raksturīga fizogastrija, kad ērces ķermenis ievērojami palielina apmērus briestošo olu dēļ. Dažām Acaridida un Oribatida sugām olas attīstās mātītes ķermenī. Kad tā iet bojā, pēcnācēji barojas ar mātītes audiem. Augēdājām, parazītiskajām un citām ērču grupām, kuru barības bāze ir ilgstoši pieejama, gadā ir vairākas paaudzes. Tikai viena paaudze gadā ir raksturīga augsnē, zemsedzē un ūdenī dzīvojošām ērcēm un kukaiņu parazītiem. Attīstība no olas līdz imago var notikt 4–5 dienās, tomēr parasti tās ir vairākas nedēļas vai mēneši. Kašķa ērce Sarcoptes scabiei (Acaridida, Sarcoptidae) dzīves ciklu iziet desmit dienās. Dzimtas Macrochelidae (mezostigmātu) ērcēm no olas līdz imago stadijai nepieciešamas 60 stundas. Oribatida un Actinedida ērču dzīves cikls ir periods no pieciem mēnešiem līdz vienam gadam. Dermacentor andersoni (ganību ērces, Ixodidae) ērces bieži pārziemo nimfas stadijā, un to pilnai attīstībai nepieciešami gandrīz divi gadi. Ixodes (ganību ērces, Ixodidae) ģints ērču attīstība vēsākā klimatā norit 4–5 gadus. Ērču attīstību būtiski ietekmē apkārtējās vides temperatūra, mitrums un barības pieejamība. Arī ērču dzīves ilgums ir atšķirīgs. Tyrophagus (Acaridida, Acaridae) ģints ērces dzīvo mazāk par mēnesi, bet ganību ērces var dzīvot vairākus gadus.

Pēc izšķilšanās no olas ērcēm ir šādas attīstības stadijas: pirmskāpurs, kāpurs, protonimfa, deitonimfa, tritonimfa un imago. Katru nākamo attīstības stadiju ērces sasniedz pēc novilkšanās (vecā apvalka nomaiņas).

Pirmskāpurs ir nekustīgs; attīstībai tas izmanto atlikušo olas embrionālo dzeltenumu. Daudzām ērču grupām pirmskāpuram ir attīstījušās kājas, mutes orgāni un matiņi. Dažām Rhagidiidae un Adamystidae (Actinedida) ērcēm pirmskāpurs ir labi attīstījies un aktīvs. Pirmskāpura novilkšanās laiks ir sugām specifisks. Tas var būt, sākot no 1,5 dienas līdz pat 14–15 dienām, kā tas ir raksturīgi Actinedida ērcēm.

Vairumam ērču sugu no olas izšķiļas kāpurs ar trīs kāju pāriem. IV kāju pāris nav vēl attīstījies. Kāpurs ir vāji sklerotizēts vai tāds nav vispār. Kāpuram nav dzimumpazīmju un dzimumatveres, nav attīstījušies pēdējie trīs ķermeņa segmenti; matiņu izkārtojums un skaits atšķiras no imago. Tam ir raksturīgi sānu orgāni pie I un II kāju pāra pamatnes. Mezostigmātu ērcēm kāpuri ir vāji, mazkustīgi un nebarojas. Cheyletidae ērcēm tie ir aktīvi plēsēji, Trombiculidae ērcēm – agresīvi parazīti. Kāpuriem attīstības laikā nenovēro īpašas izmaiņas. Izņēmums ir jūras čūsku parazīti no Vatacarus (Trombiculidae) ģints. Tiem raksturīga neosomija (neosomy), kad ievērojami palielinās kāpura izmēri un veidojas jaunas ārējās pazīmes. Tā kā kāpuriem parasti iztrūkst daudzas sugai raksturīgas pazīmes, tos ir grūti noteikt. Turpretī dažām grupām, Actinedida un ganību ērcēm, daļa imago raksturīgās pazīmes ir redzamas jau kāpuriem. 

Ērcēm parasti raksturīgas divas vai trīs nimfu stadijas, bet Argasidae (ganību ērces) ērcēm ir astoņas nimfu stadijas. Parasti pirmā stadija ir protonimfa. Tās var baroties vai arī nebaroties. Protonimfai ir attīstījies IV kāju pāris, bet matiņu skaits uz tā ir nepilnīgs. Protonimfai ir dzimumatvere, viens pāris dzimumpiesūcekņu un viens dzimummatiņu pāris. Protonimfām ir izzuduši sānu orgāni. Parasti protonimfas stadijā ērces ir brīvi dzīvojošas, bet dažām Macronyssidae (mezostigmātu) sugām tikai protonimfas parazitē sikspārņu mutes dobumā. Dažu Parasitengona sugu protonimfas attīstās iepriekšējās (kāpura) stadijas ādā.

Deitonimfas ir otrā ērču attīstības stadija. Tām ir divi pāri dzimumpiesūcekņu un trīs pāri dzimummatiņu. Deitonimfām uz IV kāju pāra attīstījies lielāks skaits matiņu. Tām ir daudzas, ar dzimumu nesaistītas imago pazīmes. No pieaugušām ērcēm tās atšķiras ar mazāku izmēru un sklerotizācijas pakāpi. Acaridida ērcēm deitonimfas var pilnībā atšķirties no citām savas sugas attīstības stadijām. Šīs nimfas jeb hipopi (hypopus) attiecīgajā paaudzē var attīstīties vai neattīstīties. Hipopi ir ļoti izturīgi vides apstākļu ziņā. Tiem parasti uz vēdera ir piesūcekņi, ar kuriem piestiprināties pie dzīvnieka forēzes laikā. Hipopiem nav attīstīti mutes orgāni, un tie nevar būt citu dzīvnieku parazīti. Daļai sugu hipopiem neattīstās piesūcekņi; tad tie izplatās ar gaisa plūsmas palīdzību. Parazītisko mezostigmātu sugu deitonimfas nebarojas (atšķirībā no Uropodina ērcēm).

Tritonimfas parasti ir aktīva attīstības stadija. Tritonimfai ir attīstījies trešais dzimumpiesūcekņu pāris un papildu dzimummatiņi. Uz visa ērces ķermeņa ir attīstījušies sajūtu orgāni. Mezostigmātu ērcēm un daļai Prostigmata ērču nav tritonimfas stadijas.

Pieaugušajām, dzimumnobriedušajām ērcēm attīstījušies atšķirīgi matiņi uz ķermeņa (un to ir vairāk), trahejas, vairogi un citas struktūras. Imago stadijā novilkšanās novērota reti, tā raksturīga daļai Opilioacaridae, Trombidiformes un Prostigmata ērču.

Vairumam sugu īpatņu augšana un attīstība apstājas, kad ir sasniegts dzimumbriedums imago stadijā, un to var atpazīt pēc pilnībā attīstītiem dzimumorgāniem. Tomēr ir sugas, kur nepieaugušās attīstības stadijas līdzinās imago. Pedomorfoze (pedomorphosis) var veidoties sugām, kas izmanto īslaicīgus resursus, – proģenēze (progenesis), kad īpatņiem nepieciešams ātrāk sasniegt dzimumgatavību, kā, piemēram, Siteroptes cerealium (Tarsonemidae). Šādos gadījumos nākamās attīstības fāzes ir reducējušās, līdz ar to saīsinās ontoģenēzes laiks. Šādu sugu īpatņiem bieži ir samazināti ķermeņa izmēri un ķermenim saglabājas struktūras un funkcijas, kas ir nepieciešamas vairošanās un izplatīšanās nolūkiem. Otrs pedomorfozes veids ir neotēnija (neoteny), kad cīņā par pastāvīgiem resursiem attīstība notiek lēnām un imago īpatņiem ir nepieaugušo stadiju pazīmes, kā, piemēram, Demodicidae un Eriophyidae ērcēm, kam reducējas kājas. To ķermenis iegūst tārpveida formu.