Trigonotarbīdi ir vieni no pirmajiem raksturotajiem fosilajiem zirnekļveidīgajiem. Senākās līdz šim atrastās fosilijas ir silūra perioda nogulās. Tās aprakstījis arahnologs Džeisons Danlops (Jason Dunlop). Pirmo trigonotarbīdu aprakstīja angļu ģeologs Viljams Baklends (William Buckland) 1837. gadā Anglijā. Atrasto fosiliju zinātnieks sākotnēji uzskatīja par vaboli un nosauca par Curculoides prestvicii. Henrijs Vudvords (Henry Woodward) 1871. gadā Anglijā atrada labāk saglabājušos fosiliju, aprakstīja to, uzskatīdams par māņskorpionu, un deva nosaukumu Eophrynus prestvicii. Vācu zoologs Ferdinands Karšs (Ferdinand Anton Franz Karsch) 1882. gadā aprakstīja fosilijas no Silēzijas ogļu atradnēm (Polijā) un izvirzīja jaunu grupu Anthracomarti. Trigonotarbīdu fosilijas atrastas no silūra līdz perma periodu nogulām. Lielākā trigonotarbīdu daudzveidība ir bijusi akmeņogļu periodā.

Trigonotarbīdi ir tuvu radniecīgi ar zirnekļiem (Aranea), vickājaiņiem (Amblypygi), vicastaiņiem (Thelyphonida) un īsastes vicastaiņiem (Schizomida). F. Karšs un vēlāk Dž. Danlops izvirzīja hipotēzi, ka kapuczirnekļi Ricinulei ir mūsdienās dzīvojošie trigonotarbīdu pēcteči. Trigonotarbīdu filoģenētiskais novietojums joprojām ir neskaidrs.

Skotijā atrastie devona perioda Trigonotarbida pārstāvji ir pirmie droši zināmie sauszemes dzīvnieki. Šo sugu augstā adaptācija dzīvei uz sauszemes zinātniekiem liek domāt, ka trigonotarbīdi atradušies uz sauszemes jau ordovika periodā.

Trigonotarbīdi ārēji bija līdzīgi zirnekļiem, tomēr atšķirami no tiem, jo to vēdera tergīti (vēdera mugurpuses plātnītes) sadalīti trijās daļās – vidus un sānu plātnēs. Trigonotarbīdi neveido zirnekļiem raksturīgo tīmekli. Trigonotarbīdi bija no dažiem milimetriem līdz pieciem centimetriem lieli bezmugurkaulnieki ar hitīna apvalku. To ķermeni veidoja galvkrūtis un vēders. Galvkrūtis sedza karapakss (galvkrūšu vairogs), uz kura atradās pāris vidusacu. Daļai sugu acu nebija (vai arī bija nelielas un saliktas sānu acis). Heliceras (helicerātu galvkrūšu ekstremitāšu pirmais pāris) trigonotarbīdiem nokarājušās uz leju un sastāvējušas no bazālā posma un asa, izliekta zoba. Indes dziedzeri līdz šim atrastajās fosilijās nav konstatēti. Mute bija neliela, ar augšējo un apakšējo lūpu. Tajā atrasti filtrēšanas pielāgojumi, kas liecina par Trigonotarbida raksturīgo ārējo gremošanu. Trigonotarbīdu pedipalpas (helicerātu galvkrūšu ekstremitāšu otrais pāris) un kājas bija tipiskas zirnekļveidīgajiem. Pedipalpas sastāvēja no sešiem posmiem, bet kājas – no septiņiem. Vēderu veidoja 12 segmenti. Trigonotarbīdiem bija divi pāri lapu plaušu vēdera otrajā un trešajā segmentā. Dažām trigonotarbīdu sugām ķermeni sedza asi aizsargājoši dzelkņi.

Trigonotarbīdi bija plēsēji un barojās ar posmkājiem.

Pašreiz zināmas aptuveni 70 Trigonotarbida (Petrunkevitch, 1949) sugas.

Tabulā sniegti dzimtu un ģinšu latīniskie nosaukumi. Atklājēju vārdi un atklāšanas gads ievietoti iekavās. Latīņu valodas nosaukumi, kā arī atklājēju vārdi (atšķirībā no starptautiski pieņemtās pieraksta sistēmas bioloģijā, bet saskaņā ar latviešu valodas pieraksta noteikumiem) ir slīpināti.

Vairākas trigonotarbīdu atradnes zināmas Eiropā un Ziemeļamerikā, kā arī viena atradne – Argentīnā. Ģints Palaeocharinus zināma no devona perioda Rietumeiropā, Cryptomartus atrasti akmeņogļu perioda nogulās Anglijā un Vācijā, Maiocerus – akmeņogļu nogulās Anglijā, Kreischeria – akmeņogļu nogulās Vācijā. Eophrynidae dzīvojuši akmeņogļu periodā Eiropas un Ziemeļamerikas teritorijā. 

Kreischeria wiedei bijusi lielākā trigonotarbīdu suga, kas sasniegusi 51 mm garumu.

Nav zināma.