Ludvigs Knospiņš ir viens no Daugavpils tēlotājas mākslas dzīves pamatlicējiem un attīstītājiem 20. gs. 30. gados. Viņa daiļradē nozīmīga vieta arī ir scenogrāfa darbam Valmiera drāmas teātrī un žurnālista darbam Latgales reģiona preses izdevumos, pasniedzot latviešu valodu un tautas tradīcijas kā dažādas Latgalē dzīvojušās etniskās grupas vienojošo elementu.

L. Knospiņš piedzima zemnieka Pētera Knospiņa ģimenē. Viņa dzimta daudzās paaudzēs dzīvoja Dikļos. Mācījās Dikļu pagasta skolā, kurā par pirmo mākslas skolotāju viņam kļuva 20. gs. 20. un 30. gados populārais gleznotājs, rakstnieks un humorists Pēteris Pētersons (pseidonīms Pēterdēls), kurš agri pamanīja zēna radošās prasmes un palīdzēja tās attīstīt. 1909. gadā L. Knospiņš absolvēja Valmieras pilsētas skolu un pēc pedagoga Teodora Ūdera ieteikuma devās uz Pēterburgu un iestājās Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (Центральное училище технического рисования им. А. Л. Штиглица), teātra dekorāciju klasē pie Pjotra Lambina (Петр Борисович Ламбин). Mācības šajā skolā L. Knospiņš pabeidza 1915. gadā – Pirmā pasaules kara laikā. 01.05.1916. viņš absolvēja Vladimira kara skolas (Владимирское военное училище) četru mēnešu saīsināto kursu praporščika dienesta pakāpē.

1916. gada maijā L. Knospiņš sāka kara dienestu kā Krievijas armijas rezerves 72. kājnieku bataljona jaunākais virsnieks, no jūlija bija latviešu strēlnieku rezerves bataljona 3. rotas jaunākais virsnieks, tad Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona 7. rotas jaunākais virsnieks, bet no oktobra – mācību komandas jaunākais virsnieks, no 1916. gada novembra – septītās rotas vada komandieris. 1916. gada decembrī viņu paaugstināja podporučika, bet 1917. gada oktobra beigās – poručika pakāpē. Pēc lielinieku apvērsuma latviešu sarkano strēlnieku rindās 1918. gadā bija Saratovas 5. latviešu strēlnieku pulka 2. rotas komandiera palīgs.

Pēc atgriešanās Latvijā L. Knospiņš bija 6. Rīgas kājnieku pulka 3. rotas vada komandieris virsleitnanta pakāpē un piedalījās kaujās Latvijas Neatkarības karā, pēc tā palika dienestā Latvijas armijā. Sākumā bija 5. Cēsu kājnieku pulka virsnieks, tad dienēja Armijas etapu un rajonu komandantūrā, bija ar virsnieku apmācību saistīts 3. Jelgavas kājnieku pulka virsnieks un Robežsargu 2. pulka virsnieks. Turpmāk bija dienestā Daugavpilī, kur no 1921. gada aprīļa Daugavpils cietoksnī pastāvīgi dislocētās Zemgales divīzijas sastāvā bija virsnieks 10. Aizputes kājnieku pulkā, pēc tam no 1926. gada – virsnieks kapteiņa pakāpē 11. Dobeles kājnieku pulkā, pulka sakaru komandas priekšnieks. No 1935. līdz 1937. gadam L. Knospiņš bija piekomandēts Latvijas Aizsargu organizācijai un bija 18. Daugavpils aizsargu pulka komandiera palīgs. 1938. gadā L. Knospiņu no armijas atvaļināja.     

Pēc atvaļināšanās no armijas L. Knospiņš no 1938. līdz 1940. gadam strādāja Daugavpils laikrakstā “Daugavas Vēstnesis” kā žurnālists. L. Knospiņa mākslinieka darbību bija būtiski ietekmējušas karavīra gaitas, gleznot viņš atsāka tikai 20. gs. 20. gados. Gandrīz divdesmit gadus viņš aktīvi strādāja glezniecībā un scenogrāfijā, apliecinot rūpīgu iedziļināšanos un patiku pret reālismu mākslā. Gleznu sižetos dominēja Latvijas ainava un Vidzemes ainavas dažādos gadalaikos. Nav zināms L. Knospiņa  kopējais uzgleznoto darbu skaits, jo līdz mūsdienām saglabājušies tikai daži darbi, gleznas pazuda pēc Otrā pasaules kara.

Viņa gleznas bija vadonības laikmeta vēstures liecinieces un atklāja gleznotāja saikni ar mākslu, kas nereti tika izmantota kā autoritārās ideoloģijas reprezentācijas līdzeklis. Mākslas darbu sižetos viņš izmantoja Latvijas senatni un 1934. gada 15. maija apvērsuma notikumus, piemēram, gleznas “Valsts prezidents 15. maija parādē” (1937, nav saglabājusies), “Tālivaldis” (1937, Latvijas Kara muzejs).     

1941. gada vasarā viņš partizānu vienībā cīnījās pret atkāpjošos Sarkano armiju un vietējiem kolaboracionistiem. Pēc Valmieras nonākšanas nacistiskās Vācijas okupācijas varā L. Knospiņš kļuva par pilsētas komandantu. Šajā laikā viņš veidoja dekorācijas desmit iestudējumiem Valmieras Drāmas teātrī. 1942. gadā viņš kā pirmais Valmieras brīvprātīgais pieteicās brīvprātīgo kārtības sargu vienībā. Otrā pasaules kara beigās L. Knospiņš nonāca Vācijas pilsētā Oldenburgā, kur dzīvoja vienā no latviešu bēgļu nometnēm “Tērvete” līdz 1948. gada maijam, kad izceļoja uz ASV.

L. Knospiņš no 1951. gada dzīvoja trimdā Ņujorkas pavalsts Pokipsi pilsētā; kādu laiku strādāja par laborantu Pokipsi Vasaras koledžā (Vassar College) un zīmēja dekorācijas koledžas studentu teātra un cirka uzvedumiem.

L. Knospiņam daiļradē nozīmīgākais devums ir viņa līdzdalība Daugavpils mākslinieku darbā 20. gs. 20. un 30. gados, kad viņš kopā ar domubiedriem izveidoja Daugavpils mākslas izstāžu ikgadējo tradīciju. Daugavpils sabiedrībā viņš ieņēma nemainīgi augstu iemīļota mākslinieka statusu. Otrs nozīmīgākais posms ir Valmieras teātra inscenējumu scenogrāfijas no 1941. līdz 1942. gadam un Vidzemes mākslinieku izstāžu organizēšana (1943).

IV šķiras Sv. Annas ordenis (Oрден Святой Анны, 1917), Latvijas Brīvības kara piemiņas zīme (1923), V šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (1928), Latvijas Republikas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas medaļa (1928), Latvijas Aizsargu Nopelnu krusts (1939).