Tiesības uz veselību ir relatīvi jaunas cilvēktiesības, kas pieder pie sociālajām un ekonomiskajām tiesībām. Pastāv dažādi veselību ietekmējoši faktori, kas ir ārpus cilvēka un valsts kontroles, tādēļ tiesības uz veselību nenozīmē tiesības būt veselam, bet gan personas tiesības sasniegt visaugstāko iespējamo fiziskās un psihiskās veselības līmeni. Tiesības uz veselību ietver gan pašas personas tiesības rūpēties par savu veselības stāvokli, gan vienlīdzīgu pieeju kvalitatīvai, valsts izveidotai veselības aizsardzības sistēmai un tajā ietilpstošajiem medicīniskās aprūpes pakalpojumiem, medikamentiem un medicīniskajām precēm un ierīcēm. To tvērumā ietilpst arī tādi aspekti kā autonomija lēmumu par savu veselību pieņemšanā, medicīnas datu aizsardzība, ar personas veselību saistītas informācijas pieejamība, aizsardzība no cieņu aizskarošas un spīdzinošas izturēšanās un medicīniska rakstura eksperimentiem veselības aprūpes jomā, tiesības uz dzeramo ūdeni, veselībai drošu uzturu un sanitārajiem pakalpojumiem, kā arī tiesības uz veselību neapdraudošiem apkārtējās vides un darba apstākļiem. Valsts var ierobežot personas tiesības uz veselību, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības vai citus nozīmīgus likumā noteiktos mērķus, tomēr katrā konkrētajā gadījumā kompetentajai institūcijai vai tiesai jāveic konkurējošo cilvēktiesību un tiesisko interešu līdzsvarošana.