Pēteris Šmits (pazīstams arī kā Pēteris Šmits-Smiteris, starptautiski – kā Peter Schmidt, krievu valodā – kā Петр Петрович Шмидт) savas profesionālās dzīves gaitā nodarbojās ar ļoti atšķirīgām lietām, piemēram, mazo Sibīrijas tautu etnogrāfiju, ķīniešu un mandžūru valodas pasniegšanu, latviešu folkloras vākšanu un publicēšanu. Šī iemesla dēļ dažādās vietās viņš ir pazīstams ar saviem sniegumiem atšķirīgās jomās: starptautiski – kā autoritāte tungusu-mandžūru valodu saimē, Krievijā – kā ķīniešu valodas pedagoģiskās skolas dibinātājs, bet Latvijā – kā latviešu pasaku, tautasdziesmu un ticējumu krājējs, pētnieks un publicētājs. 

Dzimis Raunas pagastā kā viens no četriem bērniem lauku saimnieka ģimenē. Jau bērnībā izrādīja interesi par valodām un tautas ticējumiem, pierakstīja apvidvārdus, dziesmas un pasakas, kā arī aizrāvās ar lasīšanu par Ķīnu, Ēģipti un citām tālajām zemēm. Formālu izglītību sāka iegūt Raunā, vispirms mācījās vienu semestri pagasta skolā, tad divus gadus draudzes skolā, tad Cēsu apriņķa skolā. Vēlāk iestājās Rīgas guberņas ģimnāzijā, bet atstāja mācību iestādi un turpināja studijas eksternātā, noliekot gala eksāmenus 1890. gada pavasarī.

Augstākās studijas uzsāka Maskavas Universitātē (Московский университет) 1890. gadā, studējot klasisko filoloģiju, bet vairāku iemeslu dēļ ātri zaudēja motivāciju. Atgūstot interesi par Āzijas reģionu, 1891. gadā pārcēlās uz Pēterburgu, kur sāka studēt Austrumu valodas – ķīniešu, mandžūru, mongoļu un kalmiku, absolvējot 1896. gadā. Pilnībā studējas pabeidza 1902. gadā, iegūstot maģistra (mūsdienu ekvivalents doktora) grādu par mandarīnu dialekta gramatiku.

P. Šmits bija precējies divreiz. Pirmā sieva Marija (dzimusi Jēgere) bija vācu valodas skolotāja un publiciste, līdzās vīram publicēja ceļojumu piezīmes un rakstus, 20. gs. sākumā bieži uzstājās ar publiskiem priekšlasījumiem par savu pieredzi Austrumāzijā. Laulībā, kas pastāvēja no 1896. līdz 1912. gadam, dzimis dēls Pāvils, kurš bija Latvijas Sarkanā krusta Jauniešu nodaļas vadītājs. 1912. gadā P. Šmits apprecējās otro reizi ar mājsaimnieci Īdu (dzimusi Zilgalve); laulībā bērnu nebija. 

Pēc Pēterburgas Imperiālās universitātes (Императорский Санкт-Петербургский университет) absolvēšanas tika komandēts uz trim gadiem stažēties Krievijas sūtniecībā Pekinā, kur palika līdz 1899. gada vasarai. Aktīvi veidoja attiecības ar ārzemju speciālistiem, ceļoja pa Ķīnas ziemeļiem, privāti apmeklēja arī Koreju un Japānu. Šajā laikā daudz publicēja ceļojumu piezīmes un populārzinātniskus rakstus par Austrumāziju latviešu presē, galvenokārt avīzē “Mājas Viesis” un tā pielikumos. 1899. gada sākumā vienu semestri pasniedza krievu valodu jaundibinātajā Pekinas Imperiālajā universitātē (京師大學堂, Jīngshī Dàxuétáng), tādējādi kļūstot par Ķīnas pirmās modernās universitātes sākuma sastāva mācībspēku.

1899. gada vasarā tika izsaukts uz Vladivostoku, kur ieņēma ķīniešu un mandžūru valodas profesora amatu jaundibinātajā Austrumu institūtā (Восточный институт). Lasīja studentiem arī vispārējo valodniecību u. c. kursus. Krievijas–Japānas kara laikā ar visu institūta sastāvu tika evakuēts uz Verhņeudinsku (mūsdienās Ulan-Ude). 1908. gadā apciemoja mazas tungusu-mandžūru tautas Dienvidsibīrijā, pētot to valodas un tautas tradīcijas. Paralēli arī nodarbojās ar latviešu folkloras un valodniecības jautājumiem, uzturēja ciešus sakarus ar Latviju, pavadot tur vasaras brīvdienas gandrīz katru gadu līdz Pirmā pasaules kara sākumam. 1918.–1919. gadā pildīja Austrumu institūta direktora pienākumus. 1919. gadā tika ievēlēts par Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālās padomes goda priekšēdētāju, palīdzot kara bēgļiem atgriezties dzimtenē. Pēc lielinieku revolūcijas vispirms apsvēra iespējas emigrēt uz Amerikas Savienotajām Valstīm, bet 1920. gadā kopā ar Imantas pulku atgriezās Latvijā.

No 1920. gada līdz mūža beigām bija profesors Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē, 1923.–1925. gadā bija arī fakultātes dekāns. Lasīja kursus “Ievads baltu filoloģijā” un “Ievads valodniecībā” (katru mācību gadu), kā arī kursus par folkloras un mitoloģijas pētniecību, fakultatīvi pasniedza arī ķīniešu valodu un kultūras vēsturi. Piedalījās starptautiskajos orientālistu kongresos Oksfordā (1928), Leidenē (1931) un Romā (1935). Bieži uzstājās ar publiskiem priekšlasījumiem par Ķīnas vēsturi un kultūru. Latvijā aktīvi iesaistījās tautas tradīciju pētniecībā un sakārtošanā, publicējot Anša Lerha-Puškaiša pasaku un teiku krājumu, papildinājumu Krišjāņa Barona apkopotajām tautasdziesmām, kā arī sējumu par latviešu ticējumiem, kas tika idzots jau pēc P. Šmita nāves.

P. Šmits mūža garumā aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē un organizācijās, bija studentu korporācijas “Fraternitas Lettica” filistrs. Pēc atgriešanas Latvijā kļuva par Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas priekšnieku, Filologu biedrības priekšnieku un Latviešu folkloras krātuves kolēģijas locekli.

P. Šmits katrā savā profesionālas darbības jomā deva būtisku ieguldījumu: piedāvāja tungusu-mandžūru valodu saimes valodu klasifikāciju, aprakstīja šīs saimes apdraudēto valodu – negidāļu, ulču (arī oļču), oroču, nanajiešu (agrāk samagiru) – gramatiku un izveidoja šo valodu vārdnīcas. Sastādīja sava laika vienu no mūsdienīgākiem ķīniešu valodas gramatikas mācīblīdzekli un pilnveidoja ķīniešu valodas pasniegšanas metodiku. Parādīja un pierādīja ķīniešu valodas ietekmi uz mandžūru leksikas attīstību. Latviešu zinātnes attīstības kontekstā sniedza teorētisko bāzi folkloristikai kā pētniecības disciplīnai, sakārtoja un sīki aprakstīja latviešu tautas tradīciju – dziesmu, pasaku, teiku, ticējumu – kopu, plaši apkaroja pseidozinātnisku pieeju folkloras un mitoloģijas pētniecībā.

P. Šmita bibliogrāfija, ieskaitot monogrāfijas, zinātniskus rakstus, tulkojumus, avīžu rakstus u. c. darbus ietver apmēram 400 vienību. Par nozīmīgākiem darbiem var uzskatīt sekojošus:

• “Trejāds [patskaņu] garums latviešu valodā” (Троякая долгота в латышском языке, 1898),
• “Mandarīnu [dialekta] gramatikas apcerējums ar vingrinājumu tekstiem”, (Опыт мандаринской грамматики с текстами для упражнений, 1902, otrais izdevums 1915),
• “Mandžūru valodas mācību grāmata” (Учебник манджурского языка, 1907–1908),
• “Negidāļu valoda” (The Language of the Negidals, 1923),
• “Oļču valoda” (The Language of the Olchas, 1923),
• “Latviešu pasakas un teikas” (sastādītājs, redaktors, 1925–1937),
• “Oroču valoda” (The Language of the Oroches, 1928),
• “Samagiru valoda” (The Language of the Samagirs, 1928),
• “Ķīniskie elementi mandžūru valodā” (Chinesische Elemente in Mandschu, 1932–1933),
• “Tautas dziesmas. Papildinājums Kr. Barona “Latvju Dainām”” (redaktors, 1936–1938),
• “Latviešu tautas ticējumi” (sastādītājs, redaktors, 1940).

P. Šmits deva ieguldījumu arī latviešu sabiedrības izglītošanā. Viņa un viņa pirmās sievas Marijas Šmites populārzinātniskus rakstus par Ķīnu, Mongoliju, Koreju un Japānu, publicētus 19.–20. gadsimtu mijā, var uzskatīt par pirmajiem salīdzinoši drošticamiem avotiem latviešu valodā par Austrumāzijas reģionu. 20. gs. 20. gados P. Šmits bieži komentēja notikumus Tālajos Austrumos latviešu presei, galvenokārt par Ķīnas pilsoņu karu.

P. Šmits bija hiperpoliglots; pēc aplēsēm dažādos līmeņos pārvaldīja no 25 līdz 30 valodām, bieži nodarbojās ar tulkošanu. 19. gs. 90. gados veica pirmos tiešus tulkojumus no ķīniešu valodas uz latviešu, pārtulkojot īsus stāstus no Pu Sunlina (蒲松齡, Pú Sōnglíng) “Liaodžai stāstiem par neparasto” (聊齋誌異, Liáozhāi zhìyì) un Li Bai (李白, Lǐ Bái) dzejoļus. Jaunībā arī rakstīja dzeju, publicējot to zem pseidonīma “Kalēju Pēteris”.

P. Šmits bija Pēterburgas Universitātes sudraba medaļas saņēmējs (1895), Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiras saņēmējs (1926), Tēvzemes balvas laureāts (1938). Saņēma Upsālas Universitātes (Uppsala universitet, 1927) un Latvijas Universitātes (1928) goda doktora diplomus.