Platona aizstāvības darba 10 sadaļās Plētons iztirzāja jautājumus, kuros viņa skatījumā sengrieķu domātāja risinājums atšķīrās no Aristoteļa mācības. Itālijā sākotnēji pārsvaru guva platonisma pozīcija, kaut gan pamatotu kritiku piedāvāja jau humānists, filozofs Trapezundas Georgijs (Georgius Trapezuntius, Γεώργιος Τραπεζούντιος). Tādējādi laika gaitā Plētona nošķīrums lika diferencētāk izstrādāt kā abu filozofu idejas, tā arī to saskaņošanu.
Darbā par likumiem (Περὶ νόμων, Peri nomōn) Plētons nošķīra trīs pārvaldības formas: monarhiju, demokrātiju un oligarhiju. Viņš iestājās par pasaulīgu monarhiju, noraidīdams kā kristietisko, tā islāmisko pārvaldību. Reliģiskās ticības skatījumā Plētona risinājums šķita antikristietisks vai neopagānisks, kaut gan viņš teorētiski un praktiski iestājās par sinkrētiskās hellēnisma reliģijas atjaunošanu. Plētons izmantoja gan impērijas iedzīvotāju pašnosaukumu “romeji” (ῥωμαῖοι, rhōmaioi), gan etnonīmu “grieķi” (ἕλληνες, hellēnes). Platona filozofiju Plētons interpretēja neoplatonisma kontekstā, papildinot to ar stoiķu, īpaši Epiktēta (Έπίκτητος), filozofiju. Darbā “Par tikumību” (Περὶ ἀρετῶν, Peri aretōn) Plētons rakstīja par četriem galvenajiem tikumiem: “sajēgšanu” (φρόνησις, phronēsis), taisnīgumu (δικαιοσύνη, dikaiosynē), drosmi (ἀνδρεία, andreiā) un nosvērtību (σωφροσύνη, sōphrosynē).
