Rihards Vāgners bija viens no ievērojamākajiem 19. gs. vācu komponistiem, kurš ieguva pasaules slavu un atzinību gan ar savām komponētajām operām, gan ar to, ka pats sacerēja libretus savām operām, gan ar saviem teorētiskajiem uzskatiem par mūziku un mākslu, kurus pats arī īstenoja savās operās. Viņš tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem reformatoriem 19. gs. opermākslā, izstrādājot teoriju par mūzikas drāmu kā vienotu mākslas darbu, kurā mūzika, librets, skatuviskā darbība un izpildījums ir savstarpēji organiski saistīti.

Dzimis policijas ierēdņa Karla Frīdriha Vilhelma Vāgnera (Carl Friedrich Wilhelm Wagner) un Johannas Rozīnas Vāgneres (dzimusi Pēca, Johanna Rosine Pätz) ģimenē kā devītais bērns.

R. Vāgnera tēvs nomira dažus mēnešus pēc dēla dzimšanas. Pēc viņa nāves R. Vāgnera māte Johanna apprecējās ar vācu aktieri, dzejnieku un gleznotāju Ludvigu Geieru (Ludwig Heinrich Christian Geyer), tādēļ bērnībā R. Vāgneru sauca patēva uzvārdā par Rihardu Geieru (ir versija, ka L. Geiers bijis R. Vāgnera īstais tēvs). Jau bērnībā R. Vāgners iepazina teātri, jo L. Geiers viņu ņēma līdzi uz teātra izrādēm, kur R. Vāgners epizodiski uzstājās bērnu lomās. Pēc patēva nāves, no 1821. gada, R. Vāgners mācījās Drēzdenes Krusta skolā (Kreuzschule). No 1828. līdz 1831. gadam mācījās mūziku Leipcigā; šajā laikā viņš patstāvīgi studēja vācu komponista Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) partitūras. Vēlāk, 1931. gadā, īslaicīgi studēja Leipcigas Universitātē (Universität Leipzig). Šajā laikā mācījās kompozīciju pie Svētā Tomasa skolas (Thomasschule) kantora Teodora Veinlinga (Theodor Weinling).

24.11.1836. apprecējās ar aktrisi Kristīni Vilhelmīni “Minnu” Plāneri (Christine Wilhelmine Planer); kopš 19. gs. 50. gadu otrās puses pārsvarā dzīvoja šķirti. No 1863. gada bija attiecībās ar ungāru komponista un pianista Franča Lista (Franz Liszt) ārlaulības meitu Kozimu fon Bīlovu (dzimusi de Flaviņjī; Francesca Gaetana Cosima von Bülow, meitas Izolde un Eva, dēls Zigfrīds) un 25.08.1870. apprecējās ar viņu.

Skolas gados R. Vāgners aizrāvās ar dramatiskiem sacerējumiem un mitoloģiju, vēlāk ar vācu komponistu Karla Marijas fon Vēbera (Carl Maria von Weber) un L. van Bēthovena mūziku. To ietekmē arī pats sāka sacerēt savu pirmo lugu un vēlāk arī mūzikas kompozīcijas. 19 gadu vecumā viņš sakomponēja simfoniju Do mažorā (vienīgā pabeigtā R. Vāgnera simfonija) un sāka sacerēt operu “Kāzas” (Die Hochzeit), kuru pēc savas māsas Rozālijas kritiskā vērtējuma nepabeidza un daļu sacerētā materiāla iznīcināja.

No 1833. gada R. Vāgners dzīvoja Vircburgā, kur bija vietējā teātra kormeistars. Šajā laikā viņš sakomponēja savu pirmo operu “Fejas” (Die Feen), kas R. Vāgnera dzīves laikā nekad netika iestudēta (operas pirmuzvedums notika Minhenē 1888. gadā). 1834. gadā viņš atgriezās Leipcigā, kur neveiksmīgi mēģināja panākt savas operas iestudēšanu. Pēc tam viņš bija kapelmeistars teātrī Magdeburgā. Paralēli diriģenta pienākumiem 1834. gadā viņš sāka komponēt simfoniju Mi mažorā (nepabeigta), kā arī sacerēja savu otro operu “Mīlas aizliegums” (Das Liebesverbot). Jaunās operas pirmiestudējums Magdeburgā 1836. gadā izvērtās par pilnīgu fiasko, piedzīvoja tikai vienu vāji apmeklētu izrādi, un pēc tam R. Vāgnera dzīves laikā tā vairs netika iestudēta. Ap šo laiku R. Vāgners iedzīvojās būtiskos parādos, ar kuru atmaksāšanu pēc tam viņam lielāko dzīves daļu bija problēmas.

1836. gadā viņš darbojās kā kapelmeistars teātrī Kēnigsbergā, taču pēc teātra bankrota 1837. gadā pārcēlās uz Rīgu, kur turpmākos divus gadus bija Pilsētas teātra (Stadt Theater) mūzikas direktors. Rīgas periodā R. Vāgners iestudēja vairākas sava laika ievērojamu komponistu operas, piemēram, itāļu komponista Vinčenco Bellīni (Vincenzo Salvatore Carmelo Francesco Bellini) “Normu” (Norma, 1831); austriešu komponista Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) “Burvju flautu” (Die Zauberflöte, 1791) un “Figaro kāzas” (Le nozze di Figaro, 1786), un citas, kā arī organizēja un diriģēja dažādus koncertus, kuros tika atskaņoti arī paša R. Vāgnera komponēti skaņdarbi. Rīgā R. Vāgners sacerēja libretu un sāka komponēt savu nākamo operu “Rienci, pēdējais tribūns” (Rienzi, der letzte der Tribunen, 1842).

1839. gada vasarā pēc ilgākiem R. Vāgnera konfliktiem ar teātra vadību un personālu Rīgas pilsētas teātra vadītājs Karls fon Holtejs (Karl Eduard von Holtei) uzteica R. Vāgnera līgumu ar teātri, un pēc Rīgas teātra viesizrādēm Jelgavā R. Vāgners devās uz Kēnigsbergu, no turienes tālāk uz Londonu un Parīzi. Ceļojuma laikā kuģis, uz kura atradās R. Vāgners, iekļuva vētrā, kurā gūtos iespaidus viņš vēlāk izmantoja savā operā “Klīstošais holandietis” (Der fliegende Holländer, 1843). Parīzē R. Vāgners pabeidza komponēt operu “Rienci” (Rienzi), taču mēģinājumi panākt tās iestudēšanu Parīzes operā beidzās neveiksmīgi. Šajā laikā viņš piepelnījās ar nošu pārrakstīšanu un avīžrakstiem (ir versija, ka parādu dēļ R. Vāgners vairākas dienas vai nedēļas pavadījis parādu cietumā). Līdz 1842. gadam R. Vāgners turpināja dzīvot Francijā, kur sakomponēja savu nākamo operu “Klīstošais holandietis”, kuras librets daļēji aizgūts no vācu dzejnieka un literāta Heinriha Heines (Christian Johann Heinrich Heine) satīriskās noveles “Fon Šnabelevopska kunga memuāri” (Aus den Memoiren des Herren von Schnabelewopski) fragmentiem.

1842. gadā R. Vāgners devās uz Drēzdeni, kur ar tolaik populārā ebreju izcelsmes vācu komponista Džakomo Meijerbēra (Giacomo Meyerbeer; dzimis Jakob Liebmann Meyer Beer) rekomendāciju notika operas “Rienci” pirmiestudējums. Opera guva ievērojamus panākumus, tostarp arī finansiālus, taču uz komponista honorāriem pieteica pretenzijas R. Vāgnera kreditori, kā rezultātā komponists saņēma vien nelielu daļu no operas ieņēmumiem. Vēlāk, vēl R. Vāgnera dzīves laikā, “Rienci” kļuva par vienu no vispopulārākajām viņa operām. 1843. gada sākumā Drēzdenē pirmizrādi piedzīvoja arī “Klīstošais holandietis”, taču šī opera sākotnēji guva mazāku atzinību. Tomēr ar abām operām R. Vāgners bija guvis pietiekami plašu ievērību, un 1843. gada februārī viņu iecēla par Drēzdenes galma operas (Dresdner Hofoper) karalisko Saksijas kapelmeistaru (R. Vāgners bija šajā amatā līdz 1849. gadam). Šajā laikā viņš kļuva arī par vietējās dziedāšanas biedrības vadītāju.

1842. gada vasarā R. Vāgneram radās iecere komponēt operu, kas balstīta uz viduslaiku leģendām par dziesmu kariem Vartburgā. Turpmāko trīs gadu laikā viņš uz to pamata sacerēja libretu un sakomponēja operu “Tanheizers un dziesmu kari Vartburgā” (Tannhäuser und der Sängerkrieg auf Wartburg, 1845). Tās pirmizrāde arī notika Drēzdenē, taču izvērtās par neveiksmi, tādēļ turpmāko gadu desmitu laikā R. Vāgners operu vairākkārt pārstrādāja. Neskatoties uz sākotnējo atsaucības trūkumu, turpmākajos gados šī opera tika iestudēta un guva arvien pieaugošu atzinību vairāku Eiropas valstu operteātros.

No 1845. gada R. Vāgners aktīvi pievērsās leģendām par Svētā Grāla bruņiniekiem, kuras izmantoja savai nākamajai operai “Loengrīns” (Lohengrin), kuras iecere viņam bija radusies jau agrāk. Līdz 1848. gadam šīs operas izstrāde bija pabeigta, taču Drēzdenes opera tās iestudēšanu noraidīja. Vēl operas komponēšanas laikā R. Vāgners iesaistījās kreisā politiskā virziena aktivitātēs. Pēc 1849. gada maija sacelšanās Drēzdenē, kurā bija iesaistīts arī R. Vāgners, tika izdots viņa aresta orderis, un R. Vāgners aizbēga uz Šveici. Savukārt “Loengrīnu” iestudēja un tā pirmizrādi Veimārā 1850. gadā diriģēja R. Vāgnera draugs F. Lists. Opera guva panākumus, un turpmākajos gados to iestudēja gan Vācijā, gan kopš 1855. gada iestudējuma Rīgā – arī citās Eiropas valstīs.

Pēc bēgšanas no Vācijas R. Vāgners periodiski uzturējās Francijā, kur sāka saņemt pabalstu no bagātas pielūdzējas, taču galvenokārt dzīvoja Šveicē. Pirmajos Šveicē pavadītajos gados (19. gs. 40.–50. gadu mijā) R. Vāgners aktīvi pievērsās vairāku teorētisko darbu izstrādei, kuros izklāstīja savus uzskatus par mākslas darba pamatprincipiem, mūzikas drāmu, vadmotīviem un citām lietām.

Šveicē R. Vāgners turpināja arī darbu pie Drēzdenē iesāktā cikla “Nībelungu gredzens” (tulkots arī kā “Nībelunga gredzens”; Der Ring des Nibelungen) libretu izstrādes, kā arī uzsāka šā cikla mūzikas komponēšanu, tomēr citu projektu dēļ to pārtrauca. 1850. gadu vidū R. Vāgners aizrāvās ar vācu filozofa Artura Šopenhauera (Arthur Schopenhauer) idejām. Šajā laikā finansiālu palīdzību R. Vāgneram sniedza tirgotājs Oto Vēzendonks (Otto Wesendonck), ar kura sievu Matildi (Agnes Mathilde Wesendonck) R. Vāgners uzsāka dēku. Jauno attiecību un A. Šopenhauera ideju ietekmē R. Vāgners izstrādāja libretu un sakomponēja operu “Tristans un Izolde” (Tristan und Isolde), kuras sižets bija saistīts ar viduslaiku vācu romantiskajām leģendām. Operas partitūra tika pabeigta 1859. gadā, taču mēģinājumi to iestudēt vairākos ievērojamos operteātros (Riodežaneiro, Strasbūrā, Parīzē, Vīnē un citos) vairāku gadu garumā beidzās neveiksmīgi, tādēļ tolaik parādījās uzskats, ka šī opera vispār nav izpildāma. Operas mūzikā R. Vāgners izmantoja dažādus orķestrācijas, harmonijas, polifonijas paņēmienus, kas būtiski atšķīrās no viņa agrākajiem darbiem un tolaik valdošajām mūzikas tendencēm. Pēc daudzu mūzikas speciālistu atzinuma, šis R. Vāgnera sacerējums ir būtiski ietekmējis turpmāko mūzikas attīstību 19. g. pēdējās desmitgadēs un 20. gadsimtā un tajā manāma atteikšanās no tradicionālajiem harmonijas paņēmieniem.

Pēc sarežģījumiem privātajā dzīvē R. Vāgners 1859. gadā devās uz Parīzi, kur cerēja uzlabot savu finansiālo stāvokli ar “Tanheizera” iestudējumu, taču piedzīvoja fiasko (daļa publikas operas iestudējumu nepieņēma un sarīkoja skandālu). Turpmākajos gados viņš apceļoja Bādeni, Vīni, vēlreiz Parīzi, kur mēģināja iestudēt savas operas vai meklēja tām izpildītājus.

1862. gadā R. Vāgners apmetās Vīsbādenes piepilsētā Bibrihā, kur sāka darbu pie komiskās operas “Nirnbergas meistardziedoņi” (Die Meistersinger von Nürnberg). Viņa mēģinājumi šajā laikā nopelnīt ar savas mūzikas koncertiem dažādās Eiropas pilsētās beidzās ar jauniem parādiem.

1864. gadā Bavārijā pie varas nāca karalis Ludvigs II (Ludwig II), kurš bija liels R. Vāgnera cienītājs un viņa ideju atbalstītājs. Pēc Ludviga II aicinājuma R. Vāgners pārcēlās uz Minheni, karalis apmaksāja R. Vāgnera parādus, piedāvāja Minhenes Nacionālo teātri (Nationaltheater) R. Vāgnera darbu iestudēšanai un ļāva viņam izvēlēties tiem izpildītājus. Pēc R. Vāgnera aicinājuma Minhenē ieradās viens no sava laika izcilākajiem diriģentiem Hanss fon Bilovs (Hans Guido von Bülow), kurš uzņēmās “Tristana un Izoldes” muzikālo iestudēšanu Minhenē un ar kura sievu Kozimu R. Vāgners bija uzsācis dēku. 1865. gadā notika “Tristana un Izoldes” pirmizrāde, kas izpelnījās karaļa atzinību, taču plašāku popularitāti neguva. Publikas atzinību šī opera izpelnījās tikai pēc R. Vāgnera nāves.

Karaļa galma intrigu, R. Vāgnera izšķērdības, kā arī viņa privātās dzīves sarežģījumu dēļ R. Vāgners 1865. gada beigās bija spiests atstāt Minheni un apmetās uz dzīvi Tribšenā, Šveicē. Tur viņš pabeidza operu “Nirnbergas meistardziedoņi”. 1867. gadā R. Vāgners atgriezās Minhenē, kur 1868. gadā notika “Nirnbergas meistardziedoņu” pirmizrāde. Opera guva lielus panākumus, un turpmākajos gados tā kļuva par vienu no visvairāk iestudētajām R. Vāgnera operām Vācijā, vēlāk arī citās pasaules valstīs. Pēc “Nirnbergas meistardziedoņu” panākumiem R. Vāgners atsāka darbu pie “Nībelungu gredzena” cikla.

“Nībelungu gredzens” ir četru operu cikls (tetraloģija), kura sižets saistīts ar vācu viduslaiku poēmu “Dziesma par Nībelungiem” (Nibelungenlied), kā arī citām leģendām un skandināvu sāgām. Šajā tetraloģijā R. Vāgners vispilnīgāk īstenoja savus teorētiskos uzskatus par mūzikas drāmu kā visaptverošu mākslas darbu.

1848. gadā Drēzdenē R. Vāgners sāka darbu pie libreta ar nosaukumu “Zigfrīda nāve” (Siegfrieds Tod). Pēc tā pabeigšanas viņš izlēma, ka nepieciešams izstrādāt arī šā notikuma priekšvēsturi, un jau vēlāk, dzīvodams Šveicē, izvērsa tēmu arvien plašāk, kā rezultātā sacerēja vēl trīs libretus: “Jaunais Zigfrīds” (Der junge Siegfried), “Valkīra” (Die Walküre) un “Reinas zelts” (Das Rheingold), kas vēlāk kļuva par pamatu četrām operām. Pēc libretu izstrādes R. Vāgners sāka tiem komponēt mūziku. Pie visu šo ieceru īstenošanas R. Vāgners strādāja 19. gs. 50. gados, taču 1857. gadā parādu, kā arī citu ieceru dēļ viņš darbu pie šā cikla uz ilgu laiku pārtrauca.

Turpmākajos gados viņš fragmentus no jau sakomponētās “Nībelungu gredzena” mūzikas periodiski iekļāva dažādās koncertu programmās, kā arī izdeva “Nībelungu gredzena” libreta tekstus, cerot ar to palīdzību nopelnīt. Pie tetraloģijas pabeigšanas un pilnīgas izstrādes R. Vāgners atgriezās 1869. gadā, kad dzīvoja Tribšenā. “Nībelungu gredzena” izstrādes laikā viņš mainīja divu pēdējo operu (mūzikas drāmu) nosaukumus un tetraloģijas galīgā versija bija šāda:

priekšvakars: “Reinas zelts”;

1. diena: “Valkīra”;

2. diena: “Zigfrīds” (Siegfried);

3. diena: “Dievu mijkrēslis” (dažkārt tulkots kā “Dievu bojāeja”, Götterdämmerung).

R. Vāgners vēlējās, lai visa tetraloģija tiktu iestudēta un izrādīta vienlaikus, taču pēc Ludviga II vēlēšanās “Reinas zelta” pirmizrāde notika 1869. gadā un “Valkīras” pirmizrāde – 1870. gadā (abas Minhenē), atsevišķi no pārējās tetraloģijas.

1871. gadā R. Vāgners pārcēlās uz dzīvi Bavārijas pilsētā Baireitā, kur 1872. gadā tika uzsākta pēc R. Vāgnera iecerēm un viņa vajadzībām veidota teātra būvniecība. Lai iegūtu būvniecības vajadzībām nepieciešamos līdzekļus, R. Vāgners Vācijā uzsāka ziedojumu vākšanas kampaņu, vairākās pilsētās tika nodibinātas Vāgnera biedrības, kuras arī vāca līdzekļus, taču šādā veidā iegūtās naudas bija par maz. Tad R. Vāgners panāca finansiālu atbalstu no Ludviga II, un 1876. gadā teātra būvniecība tika pabeigta. Jaunuzcelto teātri nodēvēja par “Svētku spēļu namu” (Festspielhaus), un tā atklāšana notika 1876. gadā no 13. līdz 17. augustam ar “Nībelungu gredzena” pilnas tetraloģijas uzvedumu.

Tetraloģija izpelnījās visai pretrunīgas kritikas atsauksmes – no cildinošām līdz noliedzošām. Lai gan pirmizrādi apmeklēja daudzi no tā laika Vācijas un citu valstu augstākās aristokrātijas (tostarp Vācijas ķeizars Vilhelms I, Wilhelm I, un Brazīlijas imperators Pedro II, Pedro II), kā arī slaveni cittautu komponisti (austriešu komponists Antons Brukners, Josef Anton Bruckner, franču diriģents un komponists Kamils Sensānss, Charles-Camille Saint-Saëns, norvēģu komponists Edvards Grīgs, Edvard Hagerup Grieg un citi), tomēr vērienīgais iestudējums, kurā piedalījās mūziķi un mākslinieki no daudziem Vācijas teātriem, radīja ievērojamus finanšu zaudējumus, kurus R. Vāgners atkal lūdza nosegt Ludvigam II. Tā kā visas “Nībelungu gredzena” tetraloģijas iestudēšana ir ļoti vērienīgs un dārgs process, vēlākajos gados daudzi operteātri mēdza iestudēt vai nu tikai kādu atsevišķu šā cikla operu, vai arī iestudēt tās pakāpeniski, pa atsevišķai izrādei, lai ilgākā laika periodā (parasti vairāku gadu laikā) attiecīgā operteātra repertuārā būtu pilns “Nībelungu gredzena” cikls (piemēram, Latvijas Nacionālā opera pilnu tetraloģiju iestudēja laika posmā no 2006. līdz 2011. gadam).

Pēc Baireitas teātra atklāšanas R. Vāgners sāka darbu pie savas pēdējās operas “Parsifāls” (Parsifal), kuras iecere viņam bija radusies pirms daudziem gadiem. “Parsifāls”, līdzīgi kā lielākā daļa R. Vāgnera operu, arī bija saistīta ar viduslaiku vācu leģendu, un pats R. Vāgners jaunveidojamo darbu dēvēja par “svinīgu skatuvisku mistēriju” (Ein Bühnenweihfestspiel). Operas mūzika tika speciāli komponēta, pielāgojot to Baireitas teātra akustikas specifikai. “Parsifāla” pirmizrāde notika 1882. gadā otrajā Baireitas festivālā un guva ievērojamus panākumus (tostarp arī finansiālus). Pēc R. Vāgnera vēlmes “Parsifālu” ilgus gadus bija aizliegts izpildīt ārpus Baireitas (lai gan bija teātri, tostarp Ņujorkas Metropoles opera, Metropolitan opera, kas šo aizliegumu pārkāpa); tikai kopš 1914. gada Baireitas festivāla vadība akceptēja šīs operas iestudēšanu citos teātros.

Pēc 1882. gada festivāla R. Vāgners devās atpūsties uz Itāliju, kur pēdējos mūža gados mēdza pavadīt daudz laika. 13.02.1883. viņš nomira no sirdstriekas Venēcijā, Itālijā.

R. Vāgners bija ļoti ražīgs publicists, bieži publicējās dažādos laikrakstos, sarakstīja daudzus izvērstus teorētiskus darbus. Arī visu savu operu (mūzikas drāmu) libretus R. Vāgners sacerēja pats.

Pirmajos Šveicē pavadītajos gados R. Vāgners sarakstīja vairākus teorētiskus darbus: “Nākotnes mākslas darbs” (Das Kunstwerk der Zukunft, 1849), “Māksla un revolūcija” (Die Kunst und die Revolution, 1850), “Opera un drāma” (Oper und Drama, 1851) un citus. Tajos, it sevišķi pēdējā, viņš izvērsa plašu kritiku par sava laika opermākslas attīstības stāvokli un izklāstīja savus uzskatus par mūzikas drāmu kā visaptverošu mākslas darbu, kurā mūzikai, poēzijai, skatuviskajam noformējumam un citiem elementiem jābūt organiski saistītiem, lai vispilnīgāk izteiktu mākslas darba saturu un mērķi. Vēlākajos gados R. Vāgners turpināja attīstīt un izklāstīt savus teorētiskos uzskatus gan par mākslu un mūziku, gan arī par politiku, reliģiju un citām dzīves sfērām darbos “Vācu māksla un vācu politika” (Deutsche Kunst und Deutsche Politik, 1868), “Par diriģēšanu” (Über das Dirigieren, 1869), “Bēthovens” (Beethoven, 1870), “Reliģija un māksla” (Religion und Kunst, 1880) un citos.

Lai arī R. Vāgnera uzskati dzīves gaitā ir mainījušies un attīstījušies, savos teorētiskajos sacerējumos R. Vāgners ir formulējis vairākas koncepcijas, kuras praksē viņš īstenoja savās operās (mūzikas drāmās). Viens no tiem ir t. s. “nepārtrauktās melodijas” koncepts, kas būtībā ir atteikšanās no ierastā operas dalījuma noslēgtos “numuros” (ārijās, ansambļos, koros, kurus savā starpā saista rečitatīvi vai runāts teksts). Tā vietā R. Vāgners uzstāja uz darbības, sižeta attīstības, mūzikas nepārtrauktību, kad viens notikums vai darbība pāriet nākamajā bez noteikta sākuma vai beigu punkta (izņemot operas vai cēliena sākumu un beigas). Pieņemts uzskatīt, ka šo konceptu R. Vāgners pilnībā sāka izmantot no operas “Tristans un Izolde”, lai gan vismaz daļēja šo ideju īstenošana redzama arī viņa agrākajās operās “Tanheizers” un “Loengrīns”.

Ļoti nozīmīga R. Vāgnera teorētisko konceptu daļa ir ideja par vadmotīviem (R. Vāgners savos darbos lietoja apzīmējumus motiv ‘motīvs’, tematischen motiven ‘tematiskie motīvi’ vai citus līdzīgus nosaukumus, kurus mūzikas teorijā visbiežāk dēvē par Leitmotiv) – mūzikas frāzēm, kuras raksturo kādu tēlu, objektu vai darbību. Šādus vadmotīvus viņš plaši izmantojis savās operās (mūzikas drāmās, it īpaši “Nībelungu gredzenā”).

Viena no kontraversālākajām R. Vāgnera publicistikas iezīmēm ir viņa antisemītiskie uzskati. Teorētiskā līmenī viņš tos izklāstījis pamfletā “Jūdaisms mūzikā” (tulkots arī kā “Žīdisms mūzikā”, Das Judenthum in der Musik, 1850), kurā viņš noliedz ebreju spēju radīt pilnvērtīgus mākslas darbus un ebreju komponistu radīto mūziku raksturo kā seklu, bez mākslinieciskās vērtības. Šajā pamfletā atrodami arī personiski uzbrukumi agrākajam R. Vāgnera labvēlim un atbalstītājam Dž. Meierbēram un ebreju izcelsmes vācu komponistam Fēliksam Mendelsonam (Jakob Ludwig Felix Mendelssohn Bartholdy).

R. Vāgners savas komponista karjeras laikā sacerēja 13 pabeigtas operas (mūža otrajā pusē sacerētās operas parasti dēvē par “mūzikas drāmām”). R. Vāgnera mūža iespaidīgākais darbs ir tetraloģija “Nībelungu gredzens”, kur viņš praksē īstenoja paša izstrādātos drāmas teorētiskos konceptus. Tomēr šā darba milzīgā vēriena un sarežģītības dēļ pilns “Nībelungu gredzena” cikls vairumā pasaules operteātru tiek iestudēts visai reti. Tā vietā operteātri biežāk iestudē kādu atsevišķu šā cikla operu.

No pārējām R. Vāgnera operām ļoti populāras, bieži iestudētas dažādos pasaules operteātros ir “Nirnbergas meistardziedoņi”, “Tanheizers”, “Loengrīns”, kā arī citas. Baireitā notiekošā R. Vāgnera festivāla ietvaros ir izveidojies t. s. “Baireitas kanons”, kurā ietilpst pēdējās desmit R. Vāgnera sacerētās operas (no “Klīstošā holandieša” līdz “Parsifālam”). Visas šīs operas regulāri tiek iestudētas un izrādītas Baireitas festivālā. No tām visbiežāk festivālā iestudēts un izrādīts “Parsifāls”.

Lai arī R. Vāgners primāri iegājis mūzikas vēsturē kā operu komponists, viņš ir komponējis arī daudzus instrumentālus skaņdarbus, daļa no kuriem ir palikusi nepabeigta. No pabeigtajām R. Vāgnera instrumentālajām kompozīcijām pazīstamākās un koncertos biežāk atskaņotās ir divas. Pirmā, “Fausta uvertīra” (Faust Ouvertüre), sākotnēji bija iecerēta kā simfonija, balstīta uz vācu leģendām par doktoru Faustu un vācu dzejnieka Johana Volfganga Gētes (Johann Wolfgang Goethe) lugas “Fausts” (Faust) motīviem, taču vēlāk komponēta tikai uvertīras formātā (pirmatskaņojums 1844; pārstrādāta 1855). Otra ir simfoniskā poēma “Zigfrīda idille” (Siegfried Idyll), kuru viņš komponēja 1869. gadā un kuras pirmatskaņojums notika 1870. gadā Ziemassvētkos Tribšenā, Vāgneru mājā, kā dzimšanas dienas dāvana R. Vāgnera sievai Kozimai pēc viņu dēla Zigfrīda dzimšanas.

R. Vāgners komponēja arī virkni dziesmu un klaviersonātes, taču tās nav tik populāras kā viņa komponētās operas (mūzikas drāmas).

No R. Vāgnera teorētiskā mantojuma par nozīmīgāko parasti tiek uzskatīts darbs “Opera un drāma”, kurā viņš vispilnīgāk aprakstījis, viņaprāt, ideāla mākslas darba un mūzikas drāmas konceptuālos aspektus.

R. Vāgners bija viens no lielākajiem operas reformatoriem 19. gs. Viņš pilnībā atteicās no itāļu operās ierastajām bel canto stila vokālajām kadencēm, uzskatot tās par ārišķīgām, kam nav mākslinieciskas vērtības, tā vietā visu mūziku pakļaujot izrādes dramatiskajai darbībai. Viņa operās (mūzikas drāmās) īpaša nozīme ir orķestrim, kura uzdevums ir izteikt un raksturot drāmas darbību, tostarp ar vadmotīvu palīdzību. R. Vāgnera komponētā mūzika mūža otrajā pusē (it īpaši “Tristans un Izolde”) būtiski atšķīrās no viņa agrākajām kompozīcijām ar oriģinālām harmonijām, hromatismu, melodiju disonansi.

R. Vāgnera mūzika un viņa teorētiskie sacerējumi ietekmēja visu Eiropas mūzikas attīstību 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, kad daudzi ievērojami mūziķi un komponisti (piemēram, austriešu komponists un diriģents Gustavs Mālers, Gustav Mahler; franču komponists Žils Masnē, Jules Émile Frédéric Massenet; vācu komponists Rihards Štrauss, Richard Georg Strauss, u. c.) aizrāvās ar R. Vāgnera idejām un koncepcijām.

Vēl R. Vāgnera dzīves laikā, kad arvien vairāk pieauga viņa popularitāte un atzinēju loks, izveidojās arī visai plašas mūziķu, komponistu un mūzikas speciālistu aprindas, kas neatzina R. Vāgnera inovācijas vai uzskatīja viņa ietekmi par kaitīgu mūzikai.

R. Vāgners bija viens no iecienītākajiem Trešā reiha kanclera Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) komponistiem, tādēļ R. Vāgnera darbus no 1933. līdz 1945. gadam, nacionālsociālistu varas laikā, Vācijā izmantoja nacistu propaganda. R. Vāgnera personība un darbi šajā laikā tika ierindoti starp “īstas vācu mākslas” un mūzikas augstākajiem sasniegumiem. Gan paša R. Vāgnera antisemītisko uzskatu dēļ, gan arī tāpēc, ka viņa darbi izmantoti nacionālsociālistu propagandā, Izraēlā netiek iestudētas R. Vāgnera operas, viņa mūzika tiek atskaņota reti un atsevišķi R. Vāgnera mūzikas atskaņojumi vai iestudēšanas mēģinājumi Izraēlā ir izraisījuši protestus.

Mūsdienās vairumā pasaules operteātru R. Vāgnera operas tiek iestudētas regulāri. Klasiskās mūzikas koncertos nereti tiek izpildīti dažādi fragmenti no R. Vāgnera sacerētajiem skaņdarbiem (piemēram, operu “Rienci” un “Tanheizers” uvertīras orķestru koncertos, kāzu koris no operas “Loengrīns”, valkīru lidojums no operas “Valkīra” u. c.).

Gan Vācijā, gan citās pasaules valstīs R. Vāgnera vārdā ir nosauktas ielas, laukumi un citi objekti (tostarp arī nams un iela Rīgā).

Kopš 1876. gada Baireitā, Riharda Vāgnera Svētku spēļu namā (Richard Wagner Festspielhaus), notiek R. Vāgnera mūzikas festivāls, kurā tiek atskaņoti tikai viņa komponētie darbi. Abu pasaules karu laikā vai kādu laiku pēc tam festivāla pastāvēšana bija apdraudēta un tā norise apturēta, taču vēlāk festivāla darbība tika atjaunota.

Vairākās bijušajās R. Vāgnera dzīvesvietās – Baireitā, Leipcigā, Lucernā, Venēcijā – ir izveidoti muzeji.

Pasaulē darbojas daudzas R. Vāgnera biedrības, kas nodarbojas ar komponista atstātā mantojuma izpēti, viņa piemiņas saglabāšanu, mūzikas atskaņošanu un citām ar R. Vāgneru saistītām lietām (tostarp arī Rīgas Riharda Vāgnera biedrība).

1973. gadā Baireitā tika nodibināts R. Vāgnera fonds (Richard Wagner Stiftung Bayreuth), kurš nodarbojas ar komponista atstātā mākslinieciskā mantojuma saglabāšanu, Baireitas Svētku spēļu nama pārvaldīšanu un tamlīdzīgi.

Vācijā ir publicēti vairāki R. Vāgnera darbu izdevumi, viņa teorētiskie sacerējumi un libreti ir tulkoti arī citās valodās un izdoti dažādās pasaules valstīs. Maincas Zinātņu un literatūras akadēmijā (Akademie der Wissenschaften und der Literatur Mainz) tiek sagatavots visu R. Vāgnera darbu pilns izdevums (Richard Wagner – Sämtliche Werke).

Par R. Vāgnera dzīvi vai dažādām tās epizodēm ir uzņemtas vairākas spēlfilmas. Pirmā bija vācu režisora Karla Frēliha (Carl August Hugo Froelich) mēmā filma “Rihards Vāgners” (Richard Wagner, 1913). 1983. gadā, pieminot simtgadi kopš R. Vāgnera nāves, britu režisors Tonijs Palmers (Tony Palmer) uzņēma miniseriālu “Vāgners” (Wagner) par komponista dzīvi. Vairākās kinofilmās attēloti dažādi R. Vāgnera dzīves posmi vai viņa attiecības ar citām vēsturiskām personām, piemēram, vācu izcelsmes amerikāņu režisora Vilhelma Dīterla (Wilhelm Dieterle) filma “Maģiskā uguns” (Magic Fire, 1955), itāļu režisora Lukīno Viskonti (Luchino Visconti di Modrone) filma “Ludvigs” (Ludwig, 1973) un austriešu režisora Petera Pactaka (Peter Patzak) filma “Vānfrīda” (Wahnfried, 1986) un citas.

R. Vāgnera mūzika daudzkārt ir izmantota kinematogrāfā, piemēram, britu aktiera un režisora Čārlija Čaplina (Charles Spencer Chaplin) filmā “Lielais diktators” (The Great Dictator, 1940), itāļu režisora Federiko Fellīni (Federico Fellini) filmā “8 ½” (1963), amerikāņu režisora un producenta Frānsisa Forda Kopolas (Francis Ford Coppola) filmā “Mūsdienu apokalipse” (Apocalypse Now). Berlīnē, Klīvlendā, Leipcigā, Minhenē un citās pasaules pilsētās R. Vāgneram ir uzcelti memoriāli, pieminekļi un statujas. R. Vāgnera portretu ir gleznojis franču mākslinieks, Pjērs Ogists Renuārs (Pierre Auguste Renoir), vācu mākslinieks Francs fon Lenbahs (Franz Seraph Lenbach; no 1882. gada – Ritter von Lenbach), kā arī citi mākslinieki.

Britu komponists Džonatans Hārvijs (Jonathan Dean Harvey) ir komponējis operu “Vāgnera sapnis” (Wagner Dream, 2007), kurā attēlota R. Vāgnera dzīves pēdējā diena. Dž. Hārvijs šajā operā ir izmantojis uzmetumus no R. Vāgnera iecerētās, bet neizstrādātās operas “Uzvarētāji” (Die Sieger).