ProfesionÄlÄ darbÄ«ba R. Vipers, izpildÄ«jis profesora amatam nepiecieÅ”amÄs formÄlÄs prasÄ«bas, 1894. gadÄ tika nozÄ«mÄts darbÄ Odesas UniversitÄtÄ (toreizÄjais nosaukums ā Imperatora Novorosijskas UniversitÄte, ŠŠ¼ŠæŠµŃŠ°ŃŠ¾ŃŃŠŗŠøŠ¹ ŠŠ¾Š²Š¾ŃŠ¾ŃŃŠøŠ¹ŃŠŗŠøŠ¹ ŃŠ½ŠøŠ²ŠµŃŃŠøŃŠµŃ), kur viÅÅ” lÄ«dz 1897. gadam docÄja seno laiku, viduslaiku un jauno laiku vÄsturi. NeapmierinÄts ar vietÄjiem apstÄkļiem un augstskolas standartiem, R. Vipers atgriezÄs MaskavÄ, lai gan sÄkotnÄji universitÄtÄ viÅam nebija amata vietas. TÄpÄc R. Vipers strÄdÄja par privÄtdocentu un pelnÄ«ja Ä£imenei iztiku kÄ Ä£imnÄzijas skolotÄjs. SituÄcija uzlabojÄs 1901. gadÄ, kad R. Viperam piedÄvÄja vispÄrÄjÄs vÄstures profesora vietu Maskavas UniversitÄtÄ, kurÄ viÅÅ”, nomainÄ«ja savu skolotÄju V. GerjÄ.
19. gs. pÄdÄjÄs desmitgadÄs historismu, kas lÄ«dz tam bija raksturÄ«gs vÄstures domai visÄ EiropÄ, piemeklÄja krÄ«ze. TÄ izraisÄ«ja virkni strÄ«du vÄstures zinÄtnÄ saistÄ«bÄ ar epistemoloÄ£iskiem jautÄjumiem, indivÄ«da kÄ zinÄÅ”anu subjekta lomu, indivÄ«da atraÅ”anÄs vietas specifiku (Standortgebundenheit), pozitÄ«vismu un neokantiÄnismu. Studiju laikÄ R. Vipers bija pieskÄries sociÄli vÄsturiskiem jautÄjumiem, cita starpÄ, kÄ tos bija formulÄjis V. KļuÄevskis. Å Ä·ita, ka vÄsturiskÄ socioloÄ£ija, iespÄjams, tobrÄ«d piedÄvÄja atbildi uz tÄ laika aktuÄlajiem metodikas jautÄjumiem. AizrauÅ”anÄs ar sociÄlajiem un ekonomiskajiem jautÄjumiem kopumÄ noveda pie tÄ, ka Krievijas historiogrÄfijas pÄrstÄvji pieÅÄma ekonomiskÄ materiÄlisma nostÄdnes. PirmajÄ acu uzmetienÄ dažas ekonomiskÄ materiÄlisma idejas un jÄdzieni saskanÄja ar KÄrļa Marksa (Karl Marx) formulÄtajÄm vÄsturiskÄ materiÄlisma idejÄm un jÄdzieniem. TomÄr abu virzienu pÄrstÄvji nonÄca pie ideoloÄ£iski un vÄsturiski atŔķirÄ«giem secinÄjumiem. R. Vipers arÄ« sÄ«ki analizÄja Å”os jautÄjumus un sekoja lÄ«dzi ar Vilhelma Vindelbanda (Wilhelm Windelband) un Heinriha Rikerta (Heinrich Rickert) domÄm saistÄ«tajÄm debatÄm. R. Vipers iepazinÄs ar filozofa Riharda AvenÄrija (Richard Avenarius) un fiziÄ·a un filozofa Ernsta Maha (Ernst Mach), empÄ«riskÄs kritikas aizsÄcÄja, idejÄm, kas 20. gs. sÄkumÄ ietekmÄja ļoti dažÄdus domÄtÄjus. AplÅ«kojot Ŕīs idejas, R. Vipers attÄ«stÄ«ja savu nostÄju par atseviŔķu izziÅas procesu vispÄrÄjiem nosacÄ«jumiem. R. Vipera izpratnÄ historiogrÄfija galvenokÄrt bija mÄkslÄ«ga konstrukcija. Pats savu metodisko pieeju viÅÅ” raksturoja kÄ ājauno kritikuā. R. Vipers padziļinÄti pÄtÄ«ja arÄ« itÄļu filozofa Džambatistas Viko (Giambattista Vico) darbus un vÄstures cikliskuma modeļus, kas ienÄca viÅa vÄsturiski filozofiskajÄ domÄÅ”anÄ. R. Vipers savos darbos pauda arÄ« atbalstu apgaismÄ«bas idejÄm un kritizÄja apstÄkļus cara impÄrijÄ. ReizÄm Ŕī iemesla dÄļ viÅÅ” nonÄca arÄ« policijas uzraudzÄ«bas lokÄ, jo Ä«paÅ”i tÄpÄc, ka viÅa lekcijas un publiskÄs uzstÄÅ”anÄs bija plaÅ”i apmeklÄtas.
PirmÄ pasaules kara sÄkums un 1917. gada revolÅ«cija satrieca R. Viperu. ViÅam bija grÅ«ti pielÄgoties jaunajiem apstÄkļiem, un jo Ä«paÅ”i viÅÅ” nepieÅÄma lielinieku iejaukÅ”anos augstskolu sistÄmÄ un mÄcÄ«bu programmÄs. TurklÄt R. Vipera uzskati par vÄstures filozofiju bija pretrunÄ ar dialektiku un vÄsturiskÄ progresa ideju, ko attÄ«stÄ«ja K. Markss savÄ vÄsturiskajÄ materiÄlismÄ, kas bija kļuvis par marksistiski ļeÅiniskÄs padomju historiogrÄfijas valdoÅ”o maksimu. Darbs āKristietÄ«bas raÅ”anÄsā (ŠŠ¾Š·Š½ŠøŠŗŠ½Š¾Š²ŠµŠ½ŠøŠµ Ń
ŃŠøŃŃŠøŠ°Š½ŃŃŠ²Š°) par agrÄ«no kristietÄ«bu, kuru R. Vipers nevarÄja publicÄt vÄlÄ«nÄ cara laika cenzÅ«ras apstÄkļos un kas beidzot iznÄca 1918. gadÄ, tika asi kritizÄts, tÄpat kÄ cara Ivana IV (arÄ« Ivans Bargais; ŠŠ²Š°Š½ IV ŠŠ°ŃŠøŠ»ŃŠµŠ²ŠøŃ, ŠŠ²Š°Š½ ŠŃŠ¾Š·Š½ŃŠ¹) Ä«sÄ biogrÄfija (1922): R. Vipers, kurÅ” tobrÄ«d tika uzskatÄ«ts par reakcionÄru, Å”ajÄ darbÄ bija aplÅ«kojis indivÄ«da lomu vÄsturÄ un ideju savstarpÄjo saikni ar spÄcÄ«gu valsti.
Å
emot vÄrÄ Å”os apstÄkļus, R. Vipers jau 1922. gadÄ piedÄvÄja neatkarÄ«gÄs Latvijas jaunajai augstskolai Latvijas UniversitÄtei savus pakalpojumus kÄ seno laiku, viduslaiku un jauno laiku vÄstures profesors. UniversitÄte vÄl tikai veidojÄs un galvenokÄrt tika meklÄts personÄls, kas atbilstu ne tikai profesionÄlajiem kritÄrijiem, bet kam arÄ« pÄc iespÄjas bÅ«tu latviska izcelsme. R. Vipera pieteikums tika noraidÄ«ts. PiemÄrotu kandidÄtu meklÄÅ”ana daudzÄm profesora vietÄm 20. gs. 20. gadu sÄkumÄ izrÄdÄ«jÄs sarežģīta, jo daudzos priekÅ”metos vÄl nebija pietiekami daudz kvalificÄtu latvieÅ”u izcelsmes pretendentu, kas aizpildÄ«tu jaunizveidotos amatus. Å
emot vÄrÄ piemÄrota personÄla trÅ«kumu un R. Vipera plaÅ”o pieredzi augstskolas mÄcÄ«bspÄka un pÄtnieka amatÄ, viÅam tika dota jauna iespÄja. 1924. gadÄ R. Vipers kļuva par Latvijas UniversitÄtes jauno laiku vÄstures profesoru ar uzdevumu sagatavot pirmo latvieÅ”u vÄsturnieku paaudzi. No viÅa tika sagaidÄ«ts arÄ« pienesums nacionÄlÄs Latvijas vÄstures naratÄ«va izstrÄdÄ. Studijas universitÄtÄ bija paredzÄtas latvieÅ”u valodÄ, tomÄr R. Viperam tobrÄ«d bija tiesÄ«bas docÄt arÄ« krievu valodÄ. SÄkot ar 1932. gadu, viÅÅ” visbeidzot lasÄ«ja lekcijas latvieÅ”u valodÄ.
Pirms pÄrcelÅ”anÄs uz RÄ«gu R. Vipers strÄdÄja ar visdažÄdÄkajÄm tÄmÄm, taÄu ar Latvijas vÄsturi nenodarbojÄs. TÄ kÄ vÄsturiskÄ skatÄ«jumÄ Latvijas iedzÄ«votÄji galvenokÄrt sastÄvÄja no laukos dzÄ«vojoÅ”Äm dažÄdÄm sociÄlajÄm grupÄm, R. Vipers, izmantojot sociÄli vÄsturisku pieeju, pievÄrsÄs lauku iedzÄ«votÄju pagÄtnei, nonÄkdams lÄ«dz dzimtbÅ«Å”anas un apgaismÄ«bas vÄsturei BaltijÄ. Å im nolÅ«kam R. Vipers rÅ«pÄ«gi pÄrbaudÄ«ja avotus un diskusijÄ no jauna aktualizÄja aizmirstas liecÄ«bas un personÄ«bas. Ar savÄm publikÄcijÄm par Å”o tÄmu, kas parÄdÄ«jÄs 20. gadu otrajÄ pusÄ un kurÄm bija izteikti latviska perspektÄ«va, viÅÅ” nonÄca konfrontÄcijÄ ar tÄ laika agrÄrÄs vÄstures pÄtniekiem no vÄcbaltieÅ”u vidus.
TaÄu Å”is konflikts un izvirzÄ«tie argumenti nodroÅ”inÄja R. Viperam latvieÅ”u kolÄÄ£u simpÄtijas. ProfesionÄlajos strÄ«dos starp vÄcbaltieÅ”u un jaunÄs latvieÅ”u historiogrÄfijas pÄrstÄvjiem viÅÅ” nostÄjÄs latvieÅ”u kolÄÄ£u pusÄ. Tas nÄca tikai par labu R. Vipera amatam fakultÄtÄ: viÅa darba lÄ«gumi arvien tika pagarinÄti, pat viÅam sasniedzot 70 gadu vecumu. Kad cittautieÅ”u kolÄÄ£i pÄc KÄrļa UlmaÅa 1934. gada 15. maija apvÄrsuma pamazÄm tika izspiesti no fakultÄtes, R. Vipera amats netika aiztikts. 1936. gadÄ, Ärpus universitÄtes nodibinot Latvijas vÄstures institÅ«tu, tajÄ tika iekļauts arÄ« R. Vipers. 1939. gadÄ Latvijas kolÄÄ£i un studenti svinÄja R. Vipera 80. dzimÅ”anas dienu ar apjomÄ«gu akadÄmiskÄ darba godinÄjuma rakstu krÄjumu jeb t. s. Festschrift āLatvieÅ”u vÄsturnieku veltÄ«jums profesoram Dr. hist. Robertam Viperamā (1939).
PÄc Padomju SavienÄ«bas Ä«stenotÄs Latvijas okupÄcijas un aneksijas un SarkanÄs armijas iebrukuma 1940. gada jÅ«nijÄ sÄkÄs valsts pÄrveidoÅ”ana par padomju republiku, kas skÄra arÄ« universitÄti. R. Vipers un viÅa dÄls B. Vipers, kurÅ” arÄ« strÄdÄja universitÄtÄ, tika apstiprinÄti savos amatos. 1940. gada decembrÄ« R. Vipers tika iecelts arÄ« par katedras vadÄ«tÄju. R. Vipera darbs universitÄtÄ RÄ«gÄ beidzÄs 1941. gada maijÄ: R. Vipers bija saÅÄmis oficiÄlu uzaicinÄjumu atgriezties Padomju SavienÄ«bÄ un padomju akadÄmiskajÄ sistÄmÄ, un Å”o uzaicinÄjumu viÅÅ” pieÅÄma.
PÄc atgrieÅ”anÄs MaskavÄ kopÄ ar Ä£imeni R. Vipers 1941. gada rudenÄ« sÄka lasÄ«t lekcijas Maskavas Filozofijas, literatÅ«ras un vÄstures institÅ«tÄ (ŠŠ¾ŃŠŗŠ¾Š²ŃŠŗŠøŠ¹ ŠøŠ½ŃŃŠøŃŃŃ ŃŠøŠ»Š¾ŃŠ¾ŃŠøŠø, Š»ŠøŃŠµŃŠ°ŃŃŃŃ Šø ŠøŃŃŠ¾ŃŠøŠø), bet no 1947. lÄ«dz 1950. gadam strÄdÄja Maskavas UniversitÄtes Seno laiku vÄstures katedrÄ. No 1941. lÄ«dz 1943. gadam R. Vipers strÄdÄja TaÅ”kentÄ, uz kurieni tika evakuÄts kopÄ ar citiem universitÄtes darbiniekiem. 1943. gadÄ R. Vipers tika ievÄlÄts par PSRS ZinÄtÅu akadÄmijas VÄstures un filozofijas nodaļas, kas no tÄ laika piederÄja pie ZinÄtÅu akadÄmijas VÄstures institÅ«ta, Ä«steno locekli. Å ajÄ amatÄ R. Vipers strÄdÄja lÄ«dz pat savai nÄvei. Savos pÄdÄjos dzÄ«ves gados R. Vipers atgriezÄs pie tÄmÄm, ar kurÄm bija nodarbojies savas karjeras sÄkumÄ: seno laiku vÄstures un agrÄ«nÄs kristietÄ«bas vÄstures, kam bija veltÄ«ta pÄdÄjÄ publikÄcija viÅa dzÄ«ves laikÄ ā āRoma un agrÄ«nÄ kristietÄ«baā (Š ŠøŠ¼ Šø ŃŠ°Š½Š½ŠµŠµ Ń
ŃŠøŃŃŠøŠ°Š½ŃŃŠ²Š¾, 1954).
