Roberts Vipers pārstāvēja Krievijas vispārējās historiogrāfijas nozari, kas tradicionāli aptvēra Rietumeiropas vēsturi no senatnes līdz mūsdienām, bet ne Krievijas vēsturi. Šāds nošķīrums tika aizsākts, pieņemot Maskavas Universitātes (Московский университет) statūtus 1835. gadā.

R. Vipers arī guvis atzinību kā vēstures teorētiķis un vēstures didaktiķis. R. Vipera akadēmiskās darbības klasifikācija ir unikāla, kas saistīta ar to, ka R. Vipers ne tikai dzīvojis ļoti atšķirīgās sabiedrībās – krievu, latviešu un padomju – dažādos sava garā mūža posmos, bet arī uzturējis ciešu saikni ar katru attiecīgo akadēmisko vidi. Tādējādi R. Vipers devis pienesumu dažādu valstu historiogrāfijās. R. Vipers sasniedza arī plašākus sabiedrības slāņus, gan lasot lekcijas ārpus universitātes, gan arī ar sastādītajām mācību grāmatām. Dažu R. Vipera darbu atkārtoti izdevumi līdz pat mūsdienām liecina par pastāvīgo interesi par viņa darbu.

R. Vipers dzimis 1859. gadā vācu izcelsmes un luterāņu konfesijai piederīgā ģimenē Maskavā. R. Vipera tēvs Georgijs (Jurijs) Vipers (Георгий (Юрий) Францевич Виппер) bija ieguvis labu izglītību un spējis pabeigt studijas augstskolā. Viņš strādāja ģimnāzijā Maskavā par ģeogrāfijas un matemātikas skolotāju. Šis kāpiens pa sociālajām kāpnēm, pateicoties izglītībai, bija saistīts ar ģimenes spēcīgo akulturāciju Krievijas sabiedrībā laika gaitā. Minētais apstāklis vēlāk varēja būt par iemeslu tam, kāpēc R. Viperu Latvijas Republikā uztvēra kā krievu, nevis vācieti. R. Vipera brālis Oskars Vipers bija advokāts, bet viņa dēls Boriss Vipers – mākslas vēsturnieks.

R. Vipers 1876. gadā absolvēja ģimnāziju un iestājās Maskavas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē. Šajā laikā vēstures nozare piedzīvoja uzplaukumu, ko noteica vēl Aleksandra II (Александр II Николаевич) laikā veiktās Lielās reformas, taču bez viņa pēcnācēju valdībām raksturīgās reakcionārās politikas ietekmes, kas kļuva pamanāma vēlāk. Studentu, profesoru un mācībspēku skaits bija liels, līdz ar to fakultātē bija labvēlīgi priekšnoteikumi, lai izveidotos dažādas vēstures skolas. R. Vipers deva priekšroku kursiem, kurus docēja ievērojamais vēsturnieks Vasilijs Kļučevskis (Василий Осипович Ключевский), kurš savos pētījumos īpašu uzmanību bija veltījis ekonomikas un sociālās vēstures jautājumiem, Rietumeiropas literatūras speciālists Aleksandrs Šahovs (Александр Александрович Шахов) un Vladimirs Gerjē (krievu Владимир Иванович Герье, franču Vladimir Ivanovich Guerrier), kurš bija cēlies no hugenotu ģimenes. V. Gerjē docēja vispārējo vēsturi un bija guvis ievērību kā vācu filozofa un matemātiķa Gotfrīda Vilhelma Leibnica (Gottfried Wilhelm Leibniz) biogrāfs. R. Vipers studijas pie V. Gerjē 1880. gadā pabeidza ar izcilību, taču nesaņēma ieteikuma vēstuli. Bez rekomendācijas R. Vipers nevarēja cerēt uz stipendiju ilgākām studijām ārzemēs, kas bija nepieciešamas tālākai akadēmiskajai karjerai. Tā kā viņa ģimene tobrīd nespēja finansēt šādu braucienu, R. Vipers nākamos piecus gadus pavadīja, strādājot par skolotāju dažādās Maskavas ģimnāzijās. R. Vipers, kuram izveidojās interese par ar vēstures zināšanu praktisko mācīšanu saistītiem jautājumiem, tādējādi guva vērtīgu pieredzi, kas vēlāk noderēja, sastādot plaši izmantotas mācību grāmatas, un ļāva viņam kļūt par vienu no pirmajiem vēstures didaktiķiem.

1885.–1887. gadā R. Vipers beidzot varēja studēt universitātēs un bibliotēkās Berlīnē, Minhenē un Parīzē, kā arī doties ceļojumā uz Ženēvu, kur viņš vāca materiālus pētījumam par baznīcas un valsts attiecībām Ženēvā reformatora Žana Kalvina (Jean Calvin) laikā. Šis darbs sākotnēji bija iecerēts kā maģistra darbs, taču, tā kā pētījums bija ļoti kvalitatīvs, to 1894. gadā pieņēma Maskavas Universitātē kā doktora disertāciju (“Baznīca un valsts Ženēvā kalvinisma laikā 16. gs. Kalvina un kalvinisma ietekme uz 16. gs. politiskajām doktrīnām un kustībām”, Церковь и государство в Женеве в XVI веке в эпоху кальвинизма. Влияние Кальвина и кальвинизма на политические учения и движения XVI века) un R. Viperam piešķīra prestižo Solovjova stipendiju.

R. Vipers, izpildījis profesora amatam nepieciešamās formālās prasības, 1894. gadā tika nozīmēts darbā Odesas Universitātē (toreizējais nosaukums – Imperatora Novorosijskas Universitāte, Императорский Новороссийский университет), kur viņš līdz 1897. gadam docēja seno laiku, viduslaiku un jauno laiku vēsturi. Neapmierināts ar vietējiem apstākļiem un augstskolas standartiem, R. Vipers atgriezās Maskavā, lai gan sākotnēji universitātē viņam nebija amata vietas. Tāpēc R. Vipers strādāja par privātdocentu un pelnīja ģimenei iztiku kā ģimnāzijas skolotājs. Situācija uzlabojās 1901. gadā, kad R. Viperam piedāvāja vispārējās vēstures profesora vietu Maskavas Universitātē, kurā viņš, nomainīja savu skolotāju V. Gerjē.

19. gs. pēdējās desmitgadēs historismu, kas līdz tam bija raksturīgs vēstures domai visā Eiropā, piemeklēja krīze. Tā izraisīja virkni strīdu vēstures zinātnē saistībā ar epistemoloģiskiem jautājumiem, indivīda kā zināšanu subjekta lomu, indivīda atrašanās vietas specifiku (Standortgebundenheit), pozitīvismu un neokantiānismu. Studiju laikā R. Vipers bija pieskāries sociāli vēsturiskiem jautājumiem, cita starpā, kā tos bija formulējis V. Kļučevskis. Šķita, ka vēsturiskā socioloģija, iespējams, tobrīd piedāvāja atbildi uz tā laika aktuālajiem metodikas jautājumiem. Aizraušanās ar sociālajiem un ekonomiskajiem jautājumiem kopumā noveda pie tā, ka Krievijas historiogrāfijas pārstāvji pieņēma ekonomiskā materiālisma nostādnes. Pirmajā acu uzmetienā dažas ekonomiskā materiālisma idejas un jēdzieni saskanēja ar Kārļa Marksa (Karl Marx) formulētajām vēsturiskā materiālisma idejām un jēdzieniem. Tomēr abu virzienu pārstāvji nonāca pie ideoloģiski un vēsturiski atšķirīgiem secinājumiem. R. Vipers arī sīki analizēja šos jautājumus un sekoja līdzi ar Vilhelma Vindelbanda (Wilhelm Windelband) un Heinriha Rikerta (Heinrich Rickert) domām saistītajām debatēm. R. Vipers iepazinās ar filozofa Riharda Avenārija (Richard Avenarius) un fiziķa un filozofa Ernsta Maha (Ernst Mach), empīriskās kritikas aizsācēja, idejām, kas 20. gs. sākumā ietekmēja ļoti dažādus domātājus. Aplūkojot šīs idejas, R. Vipers attīstīja savu nostāju par atsevišķu izziņas procesu vispārējiem nosacījumiem. R. Vipera izpratnē historiogrāfija galvenokārt bija mākslīga konstrukcija. Pats savu metodisko pieeju viņš raksturoja kā “jauno kritiku”. R. Vipers padziļināti pētīja arī itāļu filozofa Džambatistas Viko (Giambattista Vico) darbus un vēstures cikliskuma modeļus, kas ienāca viņa vēsturiski filozofiskajā domāšanā. R. Vipers savos darbos pauda arī atbalstu apgaismības idejām un kritizēja apstākļus cara impērijā. Reizēm šī iemesla dēļ viņš nonāca arī policijas uzraudzības lokā, jo īpaši tāpēc, ka viņa lekcijas un publiskās uzstāšanās bija plaši apmeklētas.

Pirmā pasaules kara sākums un 1917. gada revolūcija satrieca R. Viperu. Viņam bija grūti pielāgoties jaunajiem apstākļiem, un jo īpaši viņš nepieņēma lielinieku iejaukšanos augstskolu sistēmā un mācību programmās. Turklāt R. Vipera uzskati par vēstures filozofiju bija pretrunā ar dialektiku un vēsturiskā progresa ideju, ko attīstīja K. Markss savā vēsturiskajā materiālismā, kas bija kļuvis par marksistiski ļeņiniskās padomju historiogrāfijas valdošo maksimu. Darbs “Kristietības rašanās” (Возникновение христианства) par agrīno kristietību, kuru R. Vipers nevarēja publicēt vēlīnā cara laika cenzūras apstākļos un kas beidzot iznāca 1918. gadā, tika asi kritizēts, tāpat kā cara Ivana IV (arī Ivans Bargais; Иван IV Васильевич, Иван Грозный) īsā biogrāfija (1922): R. Vipers, kurš tobrīd tika uzskatīts par reakcionāru, šajā darbā bija aplūkojis indivīda lomu vēsturē un ideju savstarpējo saikni ar spēcīgu valsti.

Ņemot vērā šos apstākļus, R. Vipers jau 1922. gadā piedāvāja neatkarīgās Latvijas jaunajai augstskolai Latvijas Universitātei savus pakalpojumus kā seno laiku, viduslaiku un jauno laiku vēstures profesors. Universitāte vēl tikai veidojās un galvenokārt tika meklēts personāls, kas atbilstu ne tikai profesionālajiem kritērijiem, bet kam arī pēc iespējas būtu latviska izcelsme. R. Vipera pieteikums tika noraidīts. Piemērotu kandidātu meklēšana daudzām profesora vietām 20. gs. 20. gadu sākumā izrādījās sarežģīta, jo daudzos priekšmetos vēl nebija pietiekami daudz kvalificētu latviešu izcelsmes pretendentu, kas aizpildītu jaunizveidotos amatus. Ņemot vērā piemērota personāla trūkumu un R. Vipera plašo pieredzi augstskolas mācībspēka un pētnieka amatā, viņam tika dota jauna iespēja. 1924. gadā R. Vipers kļuva par Latvijas Universitātes jauno laiku vēstures profesoru ar uzdevumu sagatavot pirmo latviešu vēsturnieku paaudzi. No viņa tika sagaidīts arī pienesums nacionālās Latvijas vēstures naratīva izstrādē. Studijas universitātē bija paredzētas latviešu valodā, tomēr R. Viperam tobrīd bija tiesības docēt arī krievu valodā. Sākot ar 1932. gadu, viņš visbeidzot lasīja lekcijas latviešu valodā.

Pirms pārcelšanās uz Rīgu R. Vipers strādāja ar visdažādākajām tēmām, taču ar Latvijas vēsturi nenodarbojās. Tā kā vēsturiskā skatījumā Latvijas iedzīvotāji galvenokārt sastāvēja no laukos dzīvojošām dažādām sociālajām grupām, R. Vipers, izmantojot sociāli vēsturisku pieeju, pievērsās lauku iedzīvotāju pagātnei, nonākdams līdz dzimtbūšanas un apgaismības vēsturei Baltijā. Šim nolūkam R. Vipers rūpīgi pārbaudīja avotus un diskusijā no jauna aktualizēja aizmirstas liecības un personības. Ar savām publikācijām par šo tēmu, kas parādījās 20. gadu otrajā pusē un kurām bija izteikti latviska perspektīva, viņš nonāca konfrontācijā ar tā laika agrārās vēstures pētniekiem no vācbaltiešu vidus.

Taču šis konflikts un izvirzītie argumenti nodrošināja R. Viperam latviešu kolēģu simpātijas. Profesionālajos strīdos starp vācbaltiešu un jaunās latviešu historiogrāfijas pārstāvjiem viņš nostājās latviešu kolēģu pusē. Tas nāca tikai par labu R. Vipera amatam fakultātē: viņa darba līgumi arvien tika pagarināti, pat viņam sasniedzot 70 gadu vecumu. Kad cittautiešu kolēģi pēc Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsuma pamazām tika izspiesti no fakultātes, R. Vipera amats netika aiztikts. 1936. gadā, ārpus universitātes nodibinot Latvijas vēstures institūtu, tajā tika iekļauts arī R. Vipers. 1939. gadā Latvijas kolēģi un studenti svinēja R. Vipera 80. dzimšanas dienu ar apjomīgu akadēmiskā darba godinājuma rakstu krājumu jeb t. s. Festschrift “Latviešu vēsturnieku veltījums profesoram Dr. hist. Robertam Viperam” (1939).

Pēc Padomju Savienības īstenotās Latvijas okupācijas un aneksijas un Sarkanās armijas iebrukuma 1940. gada jūnijā sākās valsts pārveidošana par padomju republiku, kas skāra arī universitāti. R. Vipers un viņa dēls B. Vipers, kurš arī strādāja universitātē, tika apstiprināti savos amatos. 1940. gada decembrī R. Vipers tika iecelts arī par katedras vadītāju. R. Vipera darbs universitātē Rīgā beidzās 1941. gada maijā: R. Vipers bija saņēmis oficiālu uzaicinājumu atgriezties Padomju Savienībā un padomju akadēmiskajā sistēmā, un šo uzaicinājumu viņš pieņēma.

Pēc atgriešanās Maskavā kopā ar ģimeni R. Vipers 1941. gada rudenī sāka lasīt lekcijas Maskavas Filozofijas, literatūras un vēstures institūtā (Московский институт философии, литературы и истории), bet no 1947. līdz 1950. gadam strādāja Maskavas Universitātes Seno laiku vēstures katedrā. No 1941. līdz 1943. gadam R. Vipers strādāja Taškentā, uz kurieni tika evakuēts kopā ar citiem universitātes darbiniekiem. 1943. gadā R. Vipers tika ievēlēts par PSRS Zinātņu akadēmijas Vēstures un filozofijas nodaļas, kas no tā laika piederēja pie Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta, īsteno locekli. Šajā amatā R. Vipers strādāja līdz pat savai nāvei. Savos pēdējos dzīves gados R. Vipers atgriezās pie tēmām, ar kurām bija nodarbojies savas karjeras sākumā: seno laiku vēstures un agrīnās kristietības vēstures, kam bija veltīta pēdējā publikācija viņa dzīves laikā – “Roma un agrīnā kristietība” (Рим и раннее христианство, 1954).

R. Vipera karjeras laikā Krievijas Impērijā galvenās tēmas bija Reformācijas vēsture, agrīnā kristietība un seno laiku vēsture, tostarp Tuvo Austrumu vēsture, kā arī vēstures teorija. Universitātē R. Vipers lasīja lekcijas par visiem vēstures periodiem. Savu vēstures didaktiķa pieredzi viņš izmantoja diskusijās par vēstures mācīšanas reformu Krievijas Impērijā. Saikne starp notikumiem R. Vipera dzīvē un profesionālajā darbībā ir tam laikam raksturīga: pēc emigrācijas no Padomju Savienības tās izveidošanās sākuma posmā uz Latviju viņam izdevās pielāgoties jaunajiem apstākļiem uz savu iepriekšējo darbu pamata, no kuriem daži bija tulkoti latviešu valodā, vajadzības gadījumā pārstrādājot novecojušo skatījumu un izveidojot jaunu. Izmantojot salīdzinošo pieeju, R. Vipers pasniedza Latvijas vēsturi kā nacionālu vēsturi vispārējās Eiropas vēstures ietvaros. Ar šo salīdzinošo pieeju, ko R. Vipers izmantoja arī savā četru sējumu jauno laiku vēsturē (“Jauno laiku vēsture”, 1930–1939), viņš nepārprotami atšķīrās no saviem tā laika latviešu kolēģiem, kuru vēsturiski filoloģiskajos darbos galvenā uzmanība bija pievērsta latviešu tautas pagātnei un kas pētniecības jautājumus formulēja daudz šaurāk nekā R. Vipers. R. Vipera padziļinātā interese par renesanses laikmeta vēsturi un kultūru padarīja viņu par vienu no pirmajiem kultūras vēstures un ar to saistīto metodisko pieeju aizsācēju Latvijas historiogrāfijā. Vēstures teorija un vēstures filozofija joprojām bija svarīgas R. Vipera darbības jomas, un viņš jau 1940. gadā izdeva antoloģiju, kas atkārtoti Latvijā tika izdota 1990. gadā, tādējādi piedzīvojot sava veida renesansi (“Vēstures lielās problēmas”).

Lai gan R. Vipera sarakstīto Ivana IV biogrāfiju 1922. gadā padomju vēsturnieki iznīcinoši kritizēja, kad R. Vipers atgriezās staļiniskajā Padomju Savienībā, laiki bija mainījušies: Josifs Staļins (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) bija R. Vipera darbu cienītājs, un viņa grāmatas atradās J. Staļina bibliotēkā. Spēcīga vēsturiskā līdera apoloģētika, kas izklāstīta R. Vipera grāmatā par Ivanu IV, deva atskaites punktus J. Staļina personības kultam un bija attiecīgi jāpārskata. Šādā formātā tā kļuva par pamatu Sergeja Eizenšteina (Сергей Михайлович Эйзенштейн) filmām par caru. Grāmata ir apliecinājums tiem izaicinājumiem, ar kuriem R. Vipers saskārās savas dzīves un darba pēdējos gados: balansēšana starp akadēmisko ētiku un profesionalitāti, no vienas puses, un pielāgošanās padomju akadēmiskajai sistēmai un padomju historiogrāfijas prasībām un tās specifiskajam valodas lietojumam ar obligātu marksisma un ļeņinisma/staļinisma klasiķu citēšanu, no otras puses.

1894. gadā R. Viperam tika piešķirta Solovjova stipendija. 1901. gadā apbalvots ar Krievijas Impērijas Svētā Staņislava ordeni (II šķira), 1904. gadā piešķirts Svētās Annas ordenis (II šķira), 1907. gadā – Svētā Vladimira ordenis (IV šķira), 1944. gadā – Padomju Savienības Darba Sarkanā Karoga ordenis un Ļeņina ordenis.