Folkloras kustība, kas Latvijā veidojās 20. gs. 70. gadu beigās, par savu mērķi izvirzīja saglabāt, apgūt un popularizēt latviešu tautas garamantas. Tās noklusētais mērķis – pretoties padomju okupācijas režīma uzspiestajai tradicionālās kultūras degradēšanai, kultūru nivelēšanai, ideoloģizācijai un politiskā ziņā tiekties uz neatkarības atgūšanu.

Kustības aktīvākie dalībnieki aicināja pievērsties vietējām tradīcijām un to nesējiem, nekautrēties runāt vietējā izloksnē, celt godā tradicionālos amatus. Tādējādi, to neizsakot tieši, tika rosināta doma par kolektivizācijas nodarītā posta mazināšanu, par pašapziņas stiprināšanu, par pretošanos unifikācijai, kopumā – par alternatīvas veidošanu padomju kultūrpraksei.

Nosaukums “folkloras kustība” attiecībā uz Latviju pirmoreiz pieminēts presē Andra Bergmaņa rakstā “Lai mūsu bērni būtu bagāti” (1981), turpat minēta arī forma “folkloras ansambļu kustība”. Pāris gadu agrāk Dzintara Kļaviņa rakstā “Atgriežoties pie folkloras avotiem” (1979) minēta “folkloristiskā kustība”.

20. gs. otrajā pusē folkloras kustību rašanos Eiropā un citur noteica galvenais faktors – modernitātes noliegums un tā alternatīvas veidošana, kas izpaudās kā zaļās kustības un vēršanās pret pārmērīgu industrializāciju, kā jaunu garīguma formu meklēšana un neopagānisko prakšu ieviešana, kā savu sakņu apzināšana. Zināma nozīme šajos procesos bija tam, ka pēc Otrā pasaules kara jaunatne kļuva par aktīvu sabiedrisko spēku, kas nereti ieguva pretkultūras pazīmes, izpaužoties gan studentu nemieros 20. gs. 60. gadu beigās, gan arī tādos strāvojumos kā bītņiki un hipiji. Ne mazāk svarīgi ir tas, ka folkloras kustības jau pastāvēja abās pārējās okupētās Baltijas kaimiņzemēs – Lietuvā kopš 60. gadu beigām un Igaunijā kopš 70. gadu sākuma.

Kā būtiski iekšējie faktori būtu minama arvien pieaugošā neapmierinātība, ko raisīja plaisas palielināšanās starp komunistisko ideoloģiju un reālo dzīvi, ar kultūras jomas pakļaušanu ideoloģiskajam diktātam un cenzūrai. Dažādās folkloras formas tika traktētas kā “tautas māksla”, tādējādi darbošanās šajās formās varēja notikt vienīgā atļautā stilistiskā virziena – sociālistiskā reālisma – kategorijās.

Padomju okupācijas laikā atsevišķas tradicionālās kultūras formas tika iekļautas pašdarbībā jeb kontrolētas un valsts atbalstītas amatiermākslas sistēmā un tika praktizētas kultūras namos vai dažādās iestādēs izveidotos “kolektīvos”. Folkloras kustībā darbošanās notika folkloras ansambļa formā, kas 80. gadu sākumā ieguva apzīmējumu “folkloras (draugu) kopa”. Folkloras ansambļi veidojās galvenokārt Rīgā un citās pilsētās, tajos piedalījās dažāda vecuma un nodarbošanās cilvēki, lielākoties ar tendenci uz aktīvu alternatīvu pozīciju vai pat disidentismu, salīdzinoši liela daļa bija skolu un studējošā jaunatne un mākslinieki, tādējādi tā pamatā bija urbāno jauno intelektuāļu kustība. Folkloras kustībā lielā mērā iekļāvās etnogrāfiskie ansambļi, kas veidojās galvenokārt lauku apvidos, ciemos un kuros piedalījās pārsvarā gados vecāki vietējie iedzīvotāji.

Folkloras un etnogrāfisko ansambļu darbošanos pārraudzīja un koordinēja Kultūras ministrijai pakļauta struktūrvienība, kas kopš 1980. gada bija pazīstama kā E. Melngaiļa Republikas Tautas mākslas un kultūras izglītības darba zinātniski metodiskais centrs, bet kopš 1989. gada 24. jūlija – kā E. Melngaiļa Tautas mākslas centrs. Svarīga centra funkcija bija kontrolēt ansambļu publisko uzstāšanos, tajā izveidotās folkloras nodaļas darbinieki – Liāna Ose, kopš 1987. gada Andris Kapusts – rīkoja skates, organizēja kursus ansambļu vadītājiem, piedalījās koncertu un festivālu rīkošanā. Tika gatavoti metodiskie materiāli par gadskārtu ieražām, tautas mūzikas instrumentiem u. c.

Kustības sākuma posmā darbojās Folkloras draugu klubs – neformāla organizācija ar mērķi papildināt kustības dalībnieku zināšanas ar tradicionālo kultūru saistītos jautājumos, diskutēt par svarīgām idejām, apmainīties ar informāciju par pasākumiem, kopīgi svinēt gadskārtu ieražas.

Folkloras kustībai bija divējāda daba: no vienas puses, tai nācās pieņemt totalitāras valsts piedāvātās darbības formas, kontroli un atbalstu, no otras puses, ievērojama ansambļu dalībnieku jeb folklornieku darbības daļa bija orientēta uz neformālo jomu – pašizglītošanos, mājas muzicēšanu, sadziedāšanos, gadskārtu ieražu svinēšanu brīvā dabā, piedalīšanos reālu ģimenes godu svinībās, deju vakariem u. c. Iezīmējās prakse nojaukt oficiālā koncerta apstiprināto struktūru: folklornieki brīvi komentēja savu darbošanos, improvizēja vai iekļāva priekšnesumā iepriekš neapstiprinātu materiālu, aicināja auditoriju dziedāt līdzi, iesaistīties dejā vai rotaļā.

Folkloras kustības idejas visprecīzāk formulēja un visā kustības laikā presē publicēja muzikologs Arnolds Klotiņš. Gan kā zinātnieks, gan arī būdams atbildīgos amatos viņš publiski aizstāvēja kustības koncepciju un izpausmes. Nozīmīgas idejas un svarīgu atbalstu piedāvāja radošās inteliģences pārstāvji – īpaši dzejnieki Knuts Skujenieks un Māra Zālīte. Kustības kodols bija folkloras kopa “Skandinieki” un tās vadītāji Helmī Stalte un Dainis Stalts. Daudzajās uzstāšanās reizēs visā Latvijā viņi veicināja folkloras un tās kopēju vērtības apzināšanos, rosināja vākt un apgūt vietējo folkloru un veidot jaunas kopas. Vijolniece un grupas “Iļģi” vadītāja Ilga Reizniece regulārā publiskā komunikācijā veicināja veselu folkloras slāņu – vasaras saulgriežu ieražu, šūpļa dziesmu, rotaļu un deju – apgūšanu plašam interesentu lokam. Turpinot jau studiju gados iesākto tradicionālo instrumentu pētniecību, etnomuzikologs un vairāku folkloras grupu vadītājs Valdis Muktupāvels veicināja kokļu, somas stabuļu un citu instrumentu ieviešanos plašā apritē, kā arī stiprināja interesi par citām baltu tautām un tradīcijām.

Lai gan kopumā Latviešu folkloras krātuves (tolaik Folkloras sektora) vadība pret folkloras kustību izturējās rezervēti, krātuves darbinieki – Jānis Rozenbergs, Māra Vīksna, Vilis Bendorfs un citi – bija atsaucīgi un sniedza gan padomu, gan palīdzību materiālu meklēšanā, gan arī, īpaši J. Rozenbergs, rosināja vairāku etnogrāfisko ansambļu izveidi.

Nozīmīgu ieguldījumu folkloras kustības veidošanā deva aktīvākie dalībnieki novados: Gudenieku suitu vadītāja Lidija Jansone Kurzemē, sadzīves tradīciju pulciņa “Novadnieki” vadītāja Velga Freimane un “Zemgaļi” vadītāja Rita Harlinska Zemgalē, “Madonas skandenieki” vadītājs Artis Kumsārs un “Senleja” vadītāja Aina Salmane Vidzemē, Latgales kultūras darbinieks un dzejnieks Antons Kūkojs, Upītes etnogrāfiskā ansambļa vadītājs un Rekavas etnogrāfiskā ansambļa veidotājs Antons Slišāns Latgalē, “Klinči” vadītāja Iveta Tāle Sēlijā un vēl daudzi citi.

Folkloras kustības rašanās kontekstā nozīmīgs bija teicēju koncerts Dailes teātrī 1978. gada 14. oktobrī Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūta Folkloras sektora 30. zinātniskās ekspedīcijas sesijas noslēgumā. Tā dalībnieku – 15 etnogrāfisko ansambļu un atsevišķu teicēju – vietējās tradīcijas reprezentējošais sniegums un sekojošā diskusija presē radīja padziļinātu interesi un vēlmi pievērsties mūzikas folklorai tās pirmveidā.

Tālākajā folkloras kustības attīstībā var saskatīt šādus posmus:

• 1978.–1980. gads – folkloras kustību definējošo priekšstatu un ideju nobriešana, pakāpeniski palielinājās jaunu folkloras kopu un etnogrāfisko ansambļu skaits;

• 1981.–1985. gads – kustība pieņēmās spēkā un gāja plašumā, iezīmējas divi notikumi – Andreja Jurjāna 125. jubileja un Krišjāņa Barona 150. jubileja; saistībā ar tiem bija vērojams straujš folkloras kopu veidošanās pieaugums;

• 1986.–1991. gads – kustības sabiedriskās nozīmības palielināšanās: folkloras kopas aktivizējās vides aizsardzības pasākumos, kļuva par nozīmīgu spēku nacionālajā atbrīvošanās kustībā; īpaši izceļams folkloras festivāls “Baltica ‘88”, kura laikā pirmoreiz publiski masveidā tika pacelts Latvijas nacionālais karogs; 1989. gada 11. februārī aktīvākie dalībnieki apvienojās Friča Brīvzemnieka biedrībā.

Nacionālās neatkarības de facto atjaunošana 1991. gada augustā nozīmēja to, ka folkloras kustības politiskais mērķis bija sasniegts un kā sociāla kustība tā vairs nepastāvēja. Savukārt kustības kontekstā iedibinātās kultūras un izglītības prakses joprojām bija nozīmīgas, tādējādi sabiedrībā nostiprinājās priekšstats par folkloras kustības turpināšanos arī pēc 1991. gada.

Lai gan folkloras kustība formāli pastāvēja kā viens no oficiāli atbalstītās pašdarbības veidiem, tomēr tās dalībnieki centās ar autentiskumu no skatuviskā folklorisma norobežoties. Svarīgākais autentiskuma idejas traktējums bija līdzība ar tradīciju. Autentiskuma simboliskā loma bija veidot no padomiskās īstenības atšķirīgu laiktelpu, tā operacionālā loma saistījās ar folklornieku darbības leģitimāciju. Nereti kustības dalībnieki neslēpa savu nesadarbošanos ar režīmu vai pat pretošanos tam.

Jau 80. gadu sākumā presē sākās režīma ideologu uzbrukumi kustībai kopumā un atsevišķiem tās dalībniekiem, mēģinot diskreditēt gan pašu autentiskuma ideju, gan arī dziedāšanas stilu, arhaizāciju, ritualizāciju, tradicionālās kultūras kā pašvērtības izcelšanu. Latvijas PSR Valsts drošības komitejas darbinieki veica kratīšanas mājās, konfiscējot grāmatas, skaņu ierakstus un citus par aizdomīgiem uzskatītus objektus. Kustības dalībnieki tika saukti uz pratināšanām, tika organizēti “profilaktisku pasākumu kompleksi” atsevišķu personu uzvedības ietekmēšanai. Tika apturēta Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas folkloras ansambļa “Savieši” darbība, tās vadītājam turpmāk liedzot strādāt ar jaunatni. Lai nepieļautu kustības sociālās lomas pieaugumu, režīms aktīvi izmantoja presi, iesaistot “folkloras jomā atzītus speciālistus” no Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūta.

Folkloras kustības galvenā uzmanība bija pievērsta folkloras praktizēšanai kā procesam, kas caurvij ikdienu, līdz ar to svarīgākais rezultāts bija ievērojamas sabiedrības daļas iesaistīšanās folkloras materiālu apgūšanā, gadskārtu ieražu un nereti arī ģimenes godu tradicionālā svinēšanā, dejošanā un rotaļās iešanā savam priekam. Atjaunojot amatus, ierasta kļuva tradicionālā apģērba un rotājuma elementu, mūzikas instrumentu, keramikas un citu artefaktu gatavošana un pielietojums.

Atjaunojot tradicionālo dziedāšanu, tika aktualizēta teikšana ar vilkšanu un bez tās, “atvērtās” balss lietošana, melodiskās līnijas pakļaušana prosodijai, teksta un melodijas variēšana. Dziedot pašsaprotama kļuva izlokšņu lietošana. Repertuārā populārā apritē ienāca desmitiem jaunu dziesmu, veidojās īpaša “spēka dziesmu” kategorija.

Veiksmīgi atjaunota grebto kokļu gatavošana un spēlēšana, ne tik – dūdu. Vijolspēlē nostiprinājās “senais” stils – bez vibrato un ar brīvo stīgu piespēlēšanu. Tradicionālo paraugu trūkums instrumentālmūzikas laukā kopumā veicināja samērā brīvu pašizpausmi un mūsdienīgas inovācijas. “Iļģu” muzicēšanā I. Reizniece ieviesa dziļas tradīcijas pazīšanas apvienošanu ar laikmetīgu pasaulizjūtu un radošuma pārākumu pār autentiskuma imitāciju, to vēlāk nosaucot par postfolkloru.

Folkloras kustības kontekstā saasinājās jautājums par folkloru izglītībā. Iezīmējās tendence līdz tam dominējošo literatūrcentrisko pieeju nomainīt ar holistisko, ap ieražām centrējot dziesmas, dejas, rotaļas un citas ekspresīvās formas. To simboliski iezīmēja režisora Andra Slapiņa pēc Latvijas PSR Tautas izglītības ministrijas pasūtījuma veidotā filma “Latviešu folklora” (1983), kurā jauniešu acīm tika skatītas un izdzīvotas gadskārtas. Kopš 1989. gada šis piegājiens kļuva par Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes (mūsdienās Latvijas Universitāte) Etniskās kultūras centra “Balto stundu” izglītības programmas pamatkoncepciju un bērnu un jauniešu folkloras festivāls “Pulkā eimu, pulkā teku” kā šo stundu iedzīvināšanas platforma.

Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) monopoluzņēmums “Melodija” publicēja tikai trīs folkloras ansambļu ierakstus: “Senie balsi. Latviešu tautas instrumentālā mūzika” (1982), “Divi duči rotaļu kopā ar “Skandiniekiem”” (1982) un “Folkloras ansamblis “Sendziesma”” (1983). Lielāka uzmanība bija veltīta etnogrāfiskajiem ierakstiem: sērijā “Latviešu folklora” iznāca trīs lielās un četras mazās skaņuplates, ārpus sērijas arī “Lībiešu folklora” (1981), cimboles ieraksts “Latviešu tautas instrumentālā mūzika” (1984) un antoloģija “Latvijas PSR muzikālā folklora” (1986). Uz “Melodijas” Latvijas nodaļas pamata izveidotā firma “RiTonis” publicēja “Latgolas dzīsmes. Latgales dziesmas” (1991) ar “Kombuļu” un “Grodu” ierakstiem un “Folkloras kopas. Klinči. Savieši” (1991).

Trimdas latvieši Hamburgā publicēja četru folkloras ansambļu – “Iļģi”, “Bizīteri”, “Sendziesma” un “Skandinieki” – izlasi “Latvian folklore. Ceļatiesi bāleliņi” (1986), kā izdevēju norādot Kultūras glābšanas biedrību (KGB). Poļu Poljazz izdeva divas ilgspēlējošās skaņuplates: Pieśni łotewskie (1989) ar “Iļģu” ierakstiem un Pieśni Latgalii (Inflant polskich) (1989) ar “Kombuļu” un “Grodu” ierakstiem.

Kustība ir atspoguļota dažās Rīgas kinostudijas filmās: “Latviešu folklora” (režisors A. Slapiņš, 1983), “Rūto saule, rūto bite” (režisors Rodrigo Rikards, 1983), “Tēvu tēvi laipas meta” (režisors Rodrigo Rikards, 1984), “Kokle” (režisore Maruta Jurjāne, 1986), “Cerību lauki” (režisors A. Slapiņš, 1988), kā arī vairākos televīzijas raidījumos.

Kustības dalībnieki izmantoja gan zinātniskās, gan populārās iepriekšējo laiku publikācijas. Jau folkloras kustības laikā Republikāniskais skolotāju kvalifikācijas celšanas institūts izdeva atsevišķas Viļņa Božas folkloras materiālu brošūras skolotājiem, kā arī kopā ar A. Kumsāru sagatavoto “Novadu mūzikas folkloras vākšanas un izpētes metodes” (1983), kas bija domāta kā palīgs konkrētās vietas publicēto folkloras materiālu apzināšanai. Tika izdota Elzas Siliņas “Latviešu tautas dejas izcelsme un attīstība” (1982), V. Muktupāvela “Dindaru, dandaru. Latviešu rotaļas un spēles” (1989), Harija Sūnas “Latviešu ieražu horeogrāfiskā folklora” (1989) un “Latviešu sadzīves horeogrāfija” (1991). E. Melngaiļa centrs publicēja V. Muktupāvela “Tautas mūzikas instrumenti Latvijas PSR teritorijā” (1987) un tematiskas brošūras “Lieldienas”, “Līgo”, “Mārtiņi” un “Ziemassvētki” (visas 1989). Topošais Latvijas Universitātes Etniskās kultūras centrs publicēja skolotājiem “Ziemas svētki” (1988), “Metenis” (1989), “Apjumības” (1989), “Lielā diena” (1990), “Garā pupa” (1990) un jau 1991. gadā iesāka eksperimentālu mācību līdzekļu sēriju folklorā sākumskolai “Rudens grāmata” un “Ziemas grāmata”.

Kustības dalībnieku sadarbība ar citu zemju, īpaši Igaunijas un Lietuvas, pārstāvjiem bija pamats tam, lai pēc Starptautiskās folkloras festivālu organizāciju padomes (franču Conseil International des Organisations de Festivals de Folklore et d’Arts Traditionnels, angļu International Council of Organizations of Folklore Festivals and Folk Arts) konferences Tallinā 1985. gadā ar PSRS Kultūras ministrijas norādījumu 1986. gadā tiktu izveidota Baltijas republiku asociācija folkloras festivāla “Baltica” rīkošanai. Kopš 1987. gada šis festivāls regulāri (izņemot 1990. gadu) secīgi notika Lietuvā, Latvijā un Igaunijā.

Kustība bija ievērojams Dziesmotās revolūcijas virzītājspēks. 1988. un 1991. gada festivāli “Baltica” lielā mērā aktualizēja sadarbību ar brīvo pasauli un pastiprināja neatkarības centienus, tādējādi ļaujot tos uzskatīt par politiskās mobilizācijas rituāliem.

Folkloras kustībā izauklētās idejas un prakses, it īpaši tradicionālās kultūras mantojuma vērtības atzīšana, bija pamats tam, lai pēc neatkarības atjaunošanas rūpes par nemateriālo kultūras mantojumu tiktu paceltas nacionālā līmenī.