Cēsu sanatorija pie Gaujas savulaik tika atzīta par Latvijas labāko klimatisko kūrortu, jo tā atradās augstu virs jūras līmeņa pie gleznainās Gaujas senlejas. Slimnieki sanatorijā pavadīja vairākus mēnešus. 20. gs. 50. gados sanatorijā bija 150 gultu (ziemas mēnešos slimnieku skaits bija mazāks, ap 100). Sanatorijā bija aptieka, operāciju zāle (plaušu gāzēšanai jeb pneimotoraksam u. c.), rentgena kabinets ar aparatūru (plaušu rentgenam jeb fluorogrāfijai), analīžu laboratorija, fizikālā terapija (diatermija, īsviļņu elektrizācija u. c.). 20. gs. vidū plaušu gāzēšana bija visplašāk lietotā ārstēšanas metode ftiziatrijā jeb tuberkulozes ārstēšanā. No 1946. gada sanatorijā uz pusslodzi strādāja zobārsts.
Pēc Otrā pasaules kara paradījās jaunas zāles tuberkulozes ārstēšanā – streptomicīns. To plaši pielietoja arī Cēsu sanatorijā. Lielos daudzumos patērēja vitaminizētu zivju eļļu (3 g dienā vienam cilvēkam), jo organisma piesātināšana ar vitamīniem bija viens no svarīgākajiem faktoriem cīņā pret tuberkulozi.
Pirmajos pēckara gados sanatorijas ēkas sauca vecajos vārdos – Vītola māja, Oša māja, Oļgina māja, Fogeļa vasarnīca, kā arī “Šūberts”, “Silva”, “Brengulītis” –, taču drīz sanatorijas ēku kompleksiem piešķīra kārtas numurus (piemēram, vasarnīca “Baltica” pārtapa par 3. māju). 1. mājā atradās sanatorijas kanceleja un grāmatvedība, 2. un 3. – slimnieku palātas, 4. mājā – ārstu, māsu, masāžas, fizikālās terapijas, rentgena un procedūru kabineti. Slimnieki tika izmitināti piecās ēkās.
Cēsu sanatorijā ārstējušās Latvijā pazīstamas personības: rakstnieki Imants Ziedonis, Laimonis Vāczemnieks, Ēriks Hānbergs, komponists Pēteris Plakidis, gleznotājs Valdis Kalnroze, pasaules čempions šahā Mihails Tāls un citi. Slimniekus ārstēja ne tikai ar zālēm un fizikālo terapiju, bet arī piedāvāja sociālo rehabilitāciju: koncertus (divreiz mēnesī), kinoseansus (divreiz nedēļā), ekskursijas, šaha un dambretes turnīrus, dažāda veida pašdarbību. Sanatorijai bija plaša bibliotēka, tā abonēja vairāk nekā 20 dažādus žurnālus un avīzes.
