Ernests Renāns bija franču domātājs, kurš interesējās un rakstīja par daudzām tēmām: semītu valodām un kultūru, pirmkristietību, politiskām teorijām. Īpaši pievērsās nacionālajai identitātei. 

E. Renāns piedzima zvejnieku ģimenē. Viņa tēvs, pēc profesijas kuģa kapteinis, bija republikānis, bet māte – monarhiste. Māsa Henriete (Henriette) bija skolotāja. E. Renāns mācījās katoļu seminārā, gatavojoties priesterībai, taču piedzīvoja ticības krīzi un 1845. gadā atstāja Romas katoļu baznīcu, jo, viņaprāt, piederība institucionālajai baznīcai nav saskaņojama ar vēsturiski kritiskās metodes atzinumiem. Studējot senebreju valodu, E. Renāns saprata, ka Vecās Derības teksts nav viendabīgs. Tas ir sacerēts dažādos laika periodos, kas atspoguļojas arī valodā.  

Pēc semināra atstāšanas E. Renāns strādāja par skolotāju. 1849. gadā Francijas valdība nosūtīja E. Renānu uz Itāliju, lai apzinātu francūžiem iepriekš nepieejamus manuskriptus. 1850. gadā viņš atgriezās Francijā un strādāja Nacionālajā bibliotēkā (Bibliothèque nationale de France) Parīzē. 1860. gadā viņu nosūtīja arheoloģiskā ekspedīcijā uz Libānu, kur E. Renāns atklāja uzrakstus feniķiešu valodā. Vēlāk apmeklēja arī Palestīnu, kur krāja materiālus savai grāmatai par Jēzu. Valdība E. Renānu 1862. gadā nominēja par semītu filoloģijas profesoru Francijas koledžā (Collège de France). Publiskajā lekcijā pēc iecelšanas amatā E. Renāns Jēzu nosauca par “nesalīdzināmu cilvēku”, jo viņš uzskatīja, ka tas ir augstākais, ko par cilvēku var teikt. Tas izraisīja polemiku, jo katoļu garīdzniecība izteikumu interpretēja kā ateisma sludināšanu, tāpēc E. Renāns tika atstādināts no amata. Dažus gadus viņš dzīvoja no ienākumiem par saviem tekstiem, līdz 1870. gadā tika atjaunots amatā. E. Renāns pieteica sevi arī politikā – 1869. gadā viņš neveiksmīgi kandidēja parlamenta vēlēšanās. E. Renāns franču–vācu kara laikā (1870–1871) iestājās par militārā konflikta pārtraukšanu. Viņš tolaik pozicionējās kā liberālis, kurš atbalstīja konstitucionālo monarhiju, taču pēc Francijas sakāves karā kļuva politiski konservatīvāks. Trešās republikas (1870–1940) laikā E. Renāns atteicās no aktīvas publiskas darbošanās.

1852. gadā publicēta E. Renāna doktora disertācija “Averroess un averroisms” (Averroës et l’averroïsme) par viduslaiku arābu filozofu un ārstu Averroesu (Ibn Rušds,  ابن رشد). Nākamie viņa darbi ir “Pētījumi reliģiju vēsturē” (Études d’histoire religieuse, 1857) un “Morālas un kritiskas esejas” (Essais de morale et de critique, 1859). Sākotnēji tie tika rakstīti žurnāliem. Esejās kritizēts materiālisms un neiecietība, kas autora skatījumā valdīja viņa laika Francijā. E. Renāna uzskatos parādās elitārisms – intelektuāļi kā “gara cietokšņi”, kas pretojas spaidiem. 1863. gadā tika publicēta viņa grāmata “Jēzus dzīve” (Vie de Jésus), kas kļuva ļoti populāra (sešos mēnešos pārdeva 60 000 eksemplāru) un tika tulkota daudzās valodās (arī latviski). Darbs uzskatāms par turpinājumu vācu pētnieka Dāvida Štrausa (David Strauss) 1835. gadā publicētajam triju sējumu pētījumam “Jēzus dzīve, kritiski izanalizēta” (Das Leben Jesu kritische bearbeitet). Abi darbi gan ir atšķirīgi, jo D. Štrauss bija daudz kategoriskāks tradicionālo priekšstatu par Jēzu kritikā. E. Renāns galvenokārt cilvēciskoja Jēzus tēlu, paužot simpātijas pret sava pētījuma objektu. Kā viņš pats raksta, “tās var palīdzēt to saprast. Lai rakstītu reliģijas vēsturi, tai vispirms ir nepieciešams ticēt [..], bet ne absolūtā nozīmē, jo absolūta ticība nav savienojama ar godīgu vēsturi. Toties mīlestība ir iespējama bez ticības”. E. Renāns nenoliedza reliģijas nozīmi un, piemēram, 1860. gadā Revue des deux mondes publicētā rakstā izteicās, ka tai ir vieta cilvēces evolūcijas procesā. Taču viņš domāja, ka tā ir atbrīvojama no dogmatisma un ka institucionālai reliģijai nav nākotnes. E. Renāns uzskatīja, ka Jēzus ir radījis jaunu reliģiju, kas atšķiras no, viņaprāt, rituālā jūdaisma (viņš gan atzina, ka Vecās Derības praviešu izteikumos arī izskan rituālisma kritika). Jēzus mācekļi tik ļoti bija Jēzus personības ietekmē, ka pēc Viņa nāves sāka sludināt Viņa augšāmcelšanos un klātbūtni mācekļu vidū. Kristietības vēsturē vērojamās atsevišķu rituālu darbību akcentēšanas (piemēram, svētā vakarēdiena) vietā E. Renāns  izcēla Jāņa evaņģēlijā rodamās idejas par Jēzus sekotāju savstarpējo mīlestību. E. Renāns domāja, ka nevis evaņģēlijos aprakstītie brīnumi nebija vēsturiski fakti, bet gan tas, ka Jēzus mācekļi tiem ticēja. Vēlāk E. Renāns publicēja vēl citus darbus par pirmkristietību (piemēram, “Apustuļi”, Les Apôtres, 1866) un apvienoja tos astoņos sējumos ar nosaukumu “Kristietības sākumu vēsture” (Histoire des origines du christianisme, 1866–1881). Paralēli tapa jauni teksti: “Antikrists” (L’Antéchrist, 1873), “Filozofiski dialogi un fragmenti” (Dialogues et fragments philosophiques, 1876), “Jaunības ūdens” (L’Eau de jouvence, 1881). Viņš arī saglabāja interesi par kristietības vēsturi, kas parādījās darbos “Evaņģēliji” (Les Évangiles, 1877) un “Kristīgā baznīca” (L’Église chrétienne, 1879), kā arī turpināja rakstīt par citām vēstures tēmām, piemēram, darbā “Marks Aurēlijs” (Marc-Aurèle, 1882). 1883. gadā publicēta E. Renāna autobiogrāfija “Bērnības un jaunības atmiņas” (Souvenirs d’enfance et de jeunesse), 1887.–1893. gadā – “Israēla tautas vēsture” (Histoire du peuple d’Israël), kurā pausts uzskats, ka jūdaisms izzudīs, taču jūdu praviešu paustās ilgas par taisnīgumu īstenosies.

1882. gadā publicēts E. Renāna darbs “Kas ir nācija?” (Qu’est-ce qu’une nation?), kas ir otrs pazīstamākais pēc grāmatas “Jēzus dzīve”. Atšķirībā no vācu filozofa Johana Gotlība Fihtes (Johann Gottlieb Fichte), E. Renāns nāciju definēja kā grupu, kas balstās nevis kopīgā valodā vai kultūrā, bet cilvēku vēlmē veidot kopību. Viņš ir teicis: “Nācija ir dvēsele, garīgs princips, ko veido pagātne un nākotne. Kopīgs bagātīgu atmiņu mantojums un tagadēja piekrišana – vēlēšanās dzīvot kopā.” E. Renāns uzskatīja, ka nācijas nav mūžīgas. To vietā nākotnē, iespējams, stāsies Eiropas konfederācija. 

E. Renāna uzskati par nāciju ietekmēja pētnieka Benedikta Andersona (Benedict Anderson) nacionālisma versiju – etniskas kopienas pēc būtības ir iedomātas, iztēlē radītas. Tālākas atskaņas teoloģijā izraisīja E. Renāna uzskati par Jēzus personu un reliģiju kopumā. Mūsdienās izteikta kritika par to, ka E. Renāns atbalstīja Francijas koloniālo politiku. Tāpat tiek apšaubīta viņa paustā teorija, ka aškenazi (viena no divām ebreju pamatgrupām) ir cēlušies no hazāriem – tjurku valodā runājoša etnosa, kuri pieņēmuši jūdaismu. E. Renāna attieksme pret rasu teorijām ir neviennozīmīga – viņš nodalīja semītus no āriešiem, taču neatbalstīja bioloģisko rasismu. Jau E. Renāna dzīves laikā – pēc viņa 1883. gada lekcijas “Islāms un zinātne” (L’Islamisme et la science), kurā viņš pauda uzskatu, ka islāms ierobežo zinātnes attīstību, – daudzi arābu intelektuāļi E. Renānu kritizēja. E. Renāna uzskati daļēji ir saistīti ar tolaik daudziem reliģijpētniekiem raksturīgo pārliecību par kristietības pārākumu.

1847. gadā par pētījumiem semītu filoloģijā E. Renāns saņēma Volnē balvu (Prix Volney). Viņš bija Francijas koledžas administrators un Napoleona I (Napoléon I^er) dibinātā Leģiona goda ordeņa (Ordre national de la Légion d’honneur) virsnieks. 1878. gadā E. Renāns kļuva par Franču akadēmijas (Académie française) locekli.