Kāšgalvji ir sastopami visā pasaulē. Tie parazitē ūdens vai sauszemes mugurkaulniekos. Kāpuri attīstās bezmugurkaulniekos, kurus kāšgalvji izmanto kā starpsaimniekus. 

Vecākās zināmās kāšgalvju fosilijas ir to olas, kas atrastas Brazīlijā 70–80 miljonus gadu vecos krokodilveidīgo (Crocodylomorpha) dzīvnieku koprolītos no krīta perioda. Nav vienota uzskata par kāšgalvju izcelsmi. Ilgu laiku kāšgalvjus uzskatīja par tuvu radniecīgiem ar nematodēm (Nematoda) un priāpuliem (Priapulida). Vecākais uzskats ir tāds, ka pastāv kāšgalvju radniecība ar plakantārpiem (Plathelminthes) un kāšgalvju kā plakantārpu aklu evolūcijas zaru, kas attīstījies paralēli plakantārpiem. Mūsdienās, balstoties uz molekulārajām analīzēm, kāšgalvju tipu uzskata par tuvu radniecīgu ar virpotājiem (Rotifera) un gnatostomulīdiem (Gnathostomulida). 

Visi kāšgalvji ir divpusēji simetriski dzīvnieki. Tiem iedomātai simetrijas plaknei abās pusēs ir simetriski novietoti pāra skaita orgāni. Kāšgalvji ir pirmmutnieki. To dīglim pirmatnējā mute (blastopora) pārveidojas par pieauguša dzīvnieka muti. Kāšgalvjiem ir cilindrisks, 0,5–68 cm garš ķermenis parasti baltā, reizēm dzeltenā, oranžā vai sarkanā krāsā. Tēviņi ir mazāki par mātītēm. Ķermeni apņem plāna kutikula, zem kuras atrodas hipoderma. Hipodermā uzkrājas glikogēns, kas kāšgalvjiem, tāpat kā citiem endoparazītiem, ir galvenais enerģijas avots. Priekšgalā ir ķermenī ievelkams snuķis. To apņem vairākas rindas ar hitīna dzelkņiem, kam ir atpakaļ vērstas galotnes. Pie snuķa pamatnes dzelkņi ir īsāki, bet tā galā tie ir garāki. Snuķis ir ar dobu vidu un ar starpsienu nodalīts no ķermeņa. Ar divu muskuļu palīdzību snuķis ķermeņa dobumā var ievilkties pilnībā vai daļēji. Ar snuķi un tajā esošajiem dzelkņiem kāšgalvji piestiprinās pie saimniekorganisma zarnu sieniņām. Kāšgalvju ādas-muskuļu maiss sastāv no ārējā gredzenisko muskuļu slāņa un iekšējā garenisko muskuļu slāņa. Kāšgalvjiem nav mutes un barības vada. Gremošanas sistēma gan kāpuriem, gan pieaugušajiem īpatņiem ir reducējusies. Barības vielas tie uzņem ar visu ķermeņa virsmu no saimniekorganisma zarnu satura. Tikai dažām kāšgalvju sugām atrasti izvadorgāni – divi protonefrīdiji –, kas atveras dzimumsistēmas izvadkanālos. Vairumam kāšgalvju sugu vielmaiņas produkti tiek izvadīti caur ķermeņa apvalku. Kāšgalvjiem ir vienkārša nervu sistēma. Galvenais smadzeņu ganglijs atrodas aiz snuķa starpsienas. No tā viena nervu stiegra inervē snuķi, bet divas stiegras stiepjas līdz ķermeņa aizmugurējam galam. Tēviņiem ir arī ģenitāliju nervu ganglijs. Maņu orgāni kāšgalvjiem ir papillas, kas atrodas uz snuķa un ap dzimumatveri. Kāšgalvjiem nav elpošanas sistēmas. Skābekļa uzņemšana un gāzu apmaiņa notiek caur visu ķermeņa virsmu. 

Kāšgalvji ir šķirtdzimuma dzīvnieki. Tēviņiem ir divi ovāli sēklinieki ar sēklvadiem. Sēklvadi apvienojas sēklas izsviedējkanālā, kura gals ir muskuļots un veido kopulācijas orgānu. Mātītēm ir divas olnīcas. Olvadi ieiet garā dzemdē, kas beidzas ar sašaurinātu maksti. Maksts atveras uz āru ķermeņa aizmugurējā galā. Lai notiktu kāšgalvju attīstība, to olām jānonāk starpsaimniekā. Ūdens mugurkaulniekos dzīvojošajiem kāšgalvjiem par starpsaimniekiem kalpo vēžveidīgie, bet sauszemes mugurkaulnieku kāšgalvjiem tie ir kukaiņi. Starpsaimnieka zarnu kanālā kāpuri izkļūst no olām, caururbj zarnas sienu un nonāk ķermeņa dobumā, kur pieaug. Jaunajiem kāšgalvjiem nav dzimumsistēmas. Tad notiek metamorfoze un iecistēšanās. Kāšgalvji kļūst lodveidīgi un pārklājas ar blīvu saistaudu kapsulu. Šādā stāvoklī kāpuri ilgstoši saglabā dzīvotspēju. Kad mugurkaulnieki norij starpsaimniekus ar cistām, kāšgalvji iznāk no tām, ar snuķiem ieurbjas saimniekorganisma (mugurkaulnieka) zarnu sieniņās, kur turpmāk barojas un aug. Drīz kāšgalvjiem izveidojas arī dzimumsistēma un tie pārojas. 

Pirmie kāšgalvju tipa pārstāvjus aprakstījuši Frančesko Redi (Francesco Redi) 1684. gadā un Antonijs van Lēvenhuks (Antonie van Leeuwenhoek) 1695. gadā. Kāšgalvtārpi jeb kāšgalvji Acanthocephala (Koelreuter, 1771) savu nosaukumu ieguva 1771. gadā. Šajā tipā ir zināmas aptuveni 1200 sugas. Latvijā ir zināmas 14 kāšgalvju sugas.

Kāšgalvji ir sastopami visās sauszemes, jūras un saldūdens ekosistēmās. Pieaugušie kāšgalvji parazitē mugurkaulnieku, arī cilvēku, zarnu traktā. Kāšgalvju kāpuri parazitē kukaiņu un vēžveidīgo ķermeņa dobumā. Ir arī zināma viena suga, kuras starpsaimnieki ir moluski. 

Kāšgalvji ar snuķi ieurbjas zarnu sieniņās. Šajās brūcēs veidojas iekaisumi. Cilvēkiem kāšgalvji izraisa akantocefalozi. Līdz šim pasaulē ir zināmas astoņas kāšgalvju sugas, kuras parazitē cilvēkos. Daļā gadījumu invāzija notiek bez simptomiem. Spēcīgas invāzijas gadījumā novēro sāpes vēderā un gremošanas traucējumus. Cilvēki var invadēties, apēdot termiski neapstrādātus bezmugurkaulniekus.

Dažas kāšgalvju sugas kā starpsaimnieku izmanto sānpeldes Gammarus lacustris (Malacostraca). Šie vēžveidīgie labprāt izvēlas tumšas, ēnainas vietas ūdenstilpēs. Kad tos invadē kāšgalvju kāpuri, izmainās sānpelžu uzvedība. Tās dodas uz ūdens virsmu un saules apspīdētām vietām, kur ir viegli pieejamas pīlēm. Pīles norij invadētās sānpeldes un kļūst par kāšgalvju saimniekorganismiem. Uzskata, ka kāšgalvji invadētajās sānpeldēs izraisa pastiprinātu serotonīna izdalīšanos, kas samazina nepatiku pret intensīvu gaismu.

Latvijā sešas kāšgalvju sugas parazitē zivīs, viena – abiniekos, piecas – putnos un divas sugas – zīdītājos. Daudzās saldūdens zivīs bieži ir sastopams zušu kāšgalvis Acanthocephalus anguillae (Müller, 1780) un līdaku kāšgalvis Acanthocephalus lucii (Müller, 1776). Šo kāšgalvju starpsaimnieks ir ūdens ēzelītis Asellus aquaticus (Linnaeus, 1758). Dažkārt vienas zivs zarnu traktā atrodas līdz 300 kāšgalvjiem, kas nodara ievērojamus bojājumus. Vardēs un krupjos parazitē Acanthocephalus ranae (Schrank, 1788). Putnos, tajā skaitā mājputnos, parazitē Polymorphus magnus (Skrjabin, 1913), Polymorphus minutus (Zeder, 1800) un Filicollis anatis (Schrank, 1788). Novēroti pat līdz 750 kāšgalvjiem viena putna zarnu traktā. Lielas invāzijas gadījumos notiek masveida putnu, īpaši jaunputnu, bojāeja zarnu bojājumu rezultātā. Cūku dižkāšgalvis Macracanthorhynchus hirundinaceus (Hamann, 1892) parazitē cūku (Suidae) dzimtas dzīvniekos, bet var invadēt arī suņus un cilvēkus. Šīs sugas kāpuri dzīvo galvenokārt rožvaboļu un maijvaboļu kāpuros. Zemē esošos vaboļu kāpurus apēd cūkas un invadējas ar kāšgalvjiem. Cūku dižkāšgalvji izraisa enterītu, gastrītu un peritonītu.