Latviešu mitoloģijas jeb mītu pētniecības vēsture aizsākās 19. gs. vidū nacionālā romantisma un starptautiskās salīdzinošās mitoloģijas ietekmē. Starpkaru periodā Latvijā tajā iesaistījās dažādu nozaru speciālisti, bet Otrā pasaules kara pētījumi turpinājās galvenokārt trimdā, līdz atsākas Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas. Mitoloģija Latvijā ir pētīta galvenokārt folkloristikas vai reliģiju vēstures ietvaros.

Kā zinātniskas pētniecības objekts latviešu mitoloģija pirmo reizi tika aplūkota 19. gs. otrajā pusē. Pirmās apceres par šo tēmu publicēja jaunlatvietis Juris Alunāns, lai apliecinātu seno latviešu līdzību citām kultūrtautām. Saskaņā ar J. Alunāna adaptētajiem lietuviešu–poļu vēsturnieka Teodora Narbuta (Teodor Mateusz Narbutt) uzskatiem par lietuviešu mitoloģiju, savas latviešu mitoloģijas versijas izstrādāja arī citi nacionālā romantisma dzejnieki, piemēram, Auseklis un Andrejs Pumpurs, kā arī Tērbatas Universitātes (tagad Tartu Universitāte, Tartu Ülikool) profesors Jēkabs Lautenbahs-Jūsmiņš. Ierasta laikmeta prakse ir pēc antīko modeļu parauga izdomāt savus senlatviešu dievus. Šajā pašā laikā latviešu mitoloģija kļuva par izpētes objektu vācu mitologa un folklorista Vilhelma Manhardta (Wilhelm Mannhardt) un citu salīdzinošās mitoloģijas pētnieku darbos.

1918. gadā Pēteris Šmits izdeva pirmo sistemātisko, Latvijas vēstures un folkloras avotos zinātniski balstīto pētījumu “Latviešu mitoloģija.” Starpkaru periodā tika publicētas vairākas folkloristu, reliģijas pētnieku un vēsturnieku apceres par dažādām latviešu mitoloģijas tēmām, piemēram, Arveds Švābe latviešu mitoloģijā meklēja totēmisma atskaņas, Kārlis Straubergs pievērsās htoniskajai mitoloģijai un aizsaules topogrāfijai, Ludvigs Adamovičs atjaunoja plašāku seno latviešu mītisko pasaules ainu, Mārtiņš Bruņenieks polemiski apsprieda dievietes Māras autentiskumu un saiknes ar citām mitoloģijām.

Padomju okupācijas laikā mitoloģijas pētniecība kļuva par nevēlamu tematu Latvijā, bet ievērojamus pētījumus no reliģijas fenomenoloģijas perspektīvas trimdā izstrādāja Haralds Biezais, piemēram, “Seno latviešu debesu dievu ģimene” (1972), “Seno latviešu galvenās dievietes” (1955) un “Dieva tēls latviešu tautas reliģijā” (1961). Folkloriste Liene Neulande 1977. gadā Zviedrijā aizstāvēja disertāciju par mitoloģisko būtni Jumi “Jumis senlatviešu reliģijā“.

Padomju Savienībā 20. gs. 70.–80. gados latviešu mitoloģijas un valodas avoti bija nozīmīgi senākās protoindoeiropiešu mitoloģijas un pasaules ainas rekonstrukcijā, ko ar strukturālisma metodēm veica Tartu-Maskavas semiotikas skolas pētnieki, piemēram, krievu valodnieks Vjačeslavs Ivanovs (Вячеслав Всеволодович Иванов) un gruzīnu valodnieks Tamazs Gamkrelidze (თამაზ ვალერიანის ძე გამყრელიძე).

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas interese par latviešu mitoloģiju galvenokārt saistās ar tās izpausmēm kultūrā un ar nozares vēstures pētniecību.

Latviešu mitoloģija nav nostiprinājusies kā atsevišķa zinātņu apakšnozare. Tā ir skatāma kā lauks, kurā periodiski darbojas dažādu citu nozaru pētnieki, galvenokārt folkloristi un reliģijas vēsturnieki, valodnieki, kultūras studiju un mākslas vēstures speciālisti.

Sākotnēji nozīmīgākais nozares pētnieciskais jautājums bija latviešu panteona – dievību un citu mītisko būtņu, un to savstarpējo attiecību – rekonstrukcija un saistība ar seno Latvijas iedzīvotāju pasaules ainu. Līdz mūsdienām šajā jautājumā ir sasniegta zināma vienprātība. Vairāki nozīmīgi pētījumi ir veltīti arī mitoloģiskās pasaules topogrāfijai un ar to saistītajai semantikai, piemēram, L. Adamoviča “Senlatviešu pasaules ainava” (1938).

Joprojām problemātiska ir mitoloģisko priekšstatu datēšana, jo latviešu mitoloģija ir dinamiska sistēma, dažādiem priekšstatiem dominējot dažādos laikos un Latvijas vietās, ietverot sevī dažādu kultūru un reliģiju avotus. Latviešu mitoloģija ir veidojusies, saplūstot Baltijas somugru un migrējošo indoeiropiešu cilšu priekšstatiem. Kopš viduslaikiem to nozīmīgi ir ietekmējusi arī kristietības ienākšana. Nozīmīgas nozares diskusijas saistītas ar šo procesu analīzi un dažādu ietekmju noteikšanu. Dažādas latviešu mitoloģijas versijas joprojām pastāv sabiedrības priekšstatos un radošās interpretācijās.

Pamatā atrisināts ir jautājums par mitoloģijas pētniecības avotiem, ko veido vēsturiski dokumenti, folkloras materiāli un valodas dati (piemēram, P. Šmita un H. Biezā darbos). Uz šī pamata ir notikuši mēģinājumi ne tikai aprakstīt seno panteonu un mitoloģiskos priekšstatus, bet arī rekonstruēt seno latviešu mītus. Līdzšinējās nozares vēstures un ar to saistīto ideoloģiju kritisks izvērtējums svarīgu vietu ir ieņēma gan 20. gs., gan 21. gs. sākumā.

Mūsdienu pētniecībā dominējošais jautājums ir par latviešu mitoloģisko priekšstatu un tēlu klātbūtni Latvijas kultūras vēsturē un mūsdienu kultūrā. Nozarei ir maznozīmīga loma humanitāro zinātņu kopainā.

Latviešu mitoloģijas un ar to saistīto jautājumu pētniecība noris galvenokārt Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē un Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuvē. Vairāki mūsdienu pētījumi veikti arī Latvijas Kultūras akadēmijā un Latvijas Mākslas akadēmijā.

Latvijas Universitātes raksti Acta Universitatis Latviensis (kopš 1921. gada), humanitāro zinātņu žurnāls Letonica (kopš 1998. gada).

20. gs. sākuma un starpkaru perioda nozīmīgāko pētījumu autori bija folklorists un sinologs P. Šmits, vēsturnieks A. Švābe, teologi L. Adamovičs un Eduards Zicāns, filologi M. Bruņenieks un K. Straubergs, kurš turpināja pētniecisko darbu arī trimdā Zviedrijā, kur latviešu mitoloģiju pētīja reliģijas vēsturnieks H. Biezais un folkloriste L. Neulande. Tartu-Maskavas semiotikas skolā nozīmīgākie latviešu mītu interpreti bija V. Ivanovs un T. Gamkrelidze. 20. gs. izskaņā vairākus pētījumus publicēja arī folkloristi Guntis Pakalns un Vilma Greble. Mūsdienās visplašāko auditoriju sasniedz Janīnas Kursītes-Pakules darbi. Folklorists Sandis Laime pēta raganas latviešu folklorā. Nozares senāko vēsturi ir vairākkārt aplūkojis Aldis Pūtelis, savukārt 20. gs. vēsturi – Toms Ķencis, kurš pēta arī mitoloģijas interpretācijas dažādās mākslas formās.