1866. gadā Rīgā savu nodaļu atvēra Krievijas telegrāfa aģentūra, ko nelielā abonentu skaita dēļ 1867. gadā tomēr nācās slēgt. Iekasējot maksu, aģentūra abonentiem izsniedza pa telegrāfu saņemtās iekšzemes un ārzemju ziņas. Vēlāk Rīgas uzņēmēji ierosināja izveidot patstāvīgu telegrāfa aģentūru. 04.10.1868. Krievijas valdība Hugo Langevicam izsniedza atļauju tās dibināšanai. Telegrāfa aģentūras dibināšanu atbalstīja Rīgas biržas komiteja, maksājot aģentūrai 1000 rubļu gadā. Par šīs aģentūras darbību gan tālāku ziņu trūkst.
Ziņu aģentūras iekļaujas mediju sistēmās, taču no plašsaziņas medijiem atšķiras ar saviem klientiem (satura saņēmējiem), kas ir galvenokārt organizācijas, tāpat ar citu biznesa modeli un piedāvāto informācijas produktu klāstu. Klientu vidū īpaši svarīga daļa ir plašsaziņas līdzekļi, kam ziņu aģentūras ir neaizstājamas informācijas piegādātājas. 05.05.1920. ar Pagaidu valdības lēmumu oficiāli dibināta pirmā nacionālā ziņu aģentūra Latvijas vēsturē ‒ LETA (saukta arī Leta, L.T.A., LTA) ‒, kas izveidojās par modernu valsts ziņu aģentūru. Tā izauga no Latvijas Preses biroja “Latopress” (pie Pagaidu valdības Iekšlietu ministrijas Liepājā 04.03.1919. dibinātās valsts informācijas iestādes), ko vadīja Edmunds Freivalds. Ilggadējais un vienīgais LETA direktors pirmajā Latvijas neatkarības posmā (1920–1940) bija Rihards Bērziņš (Rihards Valdess). Saskaņā ar 1922. un 1927. gada statūtiem, kurus kā likumus pieņēma Saeima un izsludināja Valsts prezidents, LETA darbojās kā “autonoms valsts uzņēmums” Valsts kancelejas uzraudzībā. Aģentūrai bija tiesības pirmajai saņemt publicēšanai presē oficiālus ziņojumus un rīkojumus. Ārzemju aģentūru darbību Latvijā varēja atļaut tikai ar Ministru kabineta piekrišanu. Kaut arī aģentūras darbība izvērtās plašāka (piemēram, tās izdevums bija “Ilustrēts Žurnāls”, tai piederēja preses kioski dzelzceļa stacijās), divi galvenie tās uzdevumi bija ziņu sniegšana ārzemēm par Latvijas notikumiem, ieskaitot preses foto, un Latvijas preses apgādāšana ar telegrāfiskām un telefoniskām ārzemju ziņām. Šim nolūkam LETA sekmīgi izveidoja informācijas apmaiņu ar globālajām ziņu aģentūrām (Reuters u. c.), kopumā ar vismaz 26 ārzemju aģentūrām, un ciešāku sadarbību ar ELTA Lietuvā un ETA Igaunijā, kā arī uzturēja atsevišķus ārzemju korespondentus, no kuriem ievērojamākie bija Visvaldis Peņģerots Maskavā (līdz 1925. gadam) un Ernests Treiguts-Tāle Berlīnē (līdz 1940. gadam).
Latvijas Telegrāfa aģentūras LETA kiosks. Rīgas dzelzceļa stacija, 1934. gads.
Trešais, ne mazāk svarīgs, likumdevēja noteiktais uzdevums bija apgādāt bankas un tirdznieciskos uzņēmumus, kā arī laikrakstus un atsevišķas personas ar naudas, preču u. c. biržu kursiem. Režīmu propagandējošu LETA viedokļu rakstu ievietošana preses izdevumiem kļuva obligāta pēc 15.05.1934. valsts apvērsuma. Vienlaikus LETA kļuva par vienīgo Latvijas valsts institūciju, kura 16.06.1940. netieši protestēja pret padomju okupāciju, savā paziņojumā norādot, ka Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) oficiālie pārmetumi Baltijas valstīm ir melīgi. Pat padomju avotos atzīts, ka jau 19.07.1940., vēl pirms oficiālā lēmuma par pievienošanos PSRS, LETA tika pārvērsta par padomju valsts ziņu aģentūras TASS sastāvdaļu, jau pirmajā okupācijas gadā ieviešot saīsināto nosaukumu LTA (Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Telegrāfa aģentūra) “pie Latvijas PSR Tautas komisāru padomes” un zaudējot arī patstāvīgus starptautiskos sakarus. Vācu okupācijas laikā (1941–1944) to sev kā struktūrvienību pārņēma Lielvācijas valsts ziņu aģentūra Deutsches Nachrichtenbüro (DNB), kur ar atzīmi L.D. (LD) producēja ziņas latviešu valodā. Atgriežoties padomju okupācijas varai un saglabājot obligātu pienākumu plašsaziņas medijiem publicēt noteiktus aģentūras satura piedāvājumus, LPSR valdība 1959. gadā pieņēma nolikumu par LTA un 1973. gadā to pārdēvēja par LPSR Ministru padomes informācijas aģentūru LATINFORM. 1990. gadā tika atjaunots nosaukums LETA un jau vasarā noslēgts līdztiesīgs līgums par ziņu apmaiņu ar TASS.
Paralēli radās pārliecinoši konkurenti: 07.11.1991. Ints Kalniņš, Valda Kalniņa, Aivars Liepiņš un Ilmārs Znotiņš izveidoja specializētu foto ziņu aģentūru A.F.I., savukārt 1992. gadā Baltijas reģionālā ziņu aģentūra BNS (Baltic News Service) no Igaunijas nodibināja SIA “BNS – Latvija”, ko 2001. gadā pārņēma somu Alma Media grupa (līdz 2015. gadam). Vienlaikus maksātnespēju piedzīvoja Jāņa Dombura informācijas (pētniecisko ziņu rakstu, raidījumu u. c.) aģentūra “NIP Media” (dibināta 1994. gadā kā Neatkarīgais informācijas un pētniecības birojs, NIP birojs). Mūsdienās, kad valsts ziņu aģentūras ir parastas tikai totalitārās un autoritārās valstīs, LETA privatizācija (1997–2000), kur bija iesaistītas arī ārzonas firmas, notika ļoti novēloti, taču Mārtiņa Barkāna vadībā noslēdzās sekmīgi, nacionālajai aģentūrai atgūstot pirmo vietu Latvijas tirgū. Lielākais SIA “LETA” īpašnieks bija SIA “Baltijas informācijas grupa”, kuras lielākās kapitāla daļas līdz 2015. gadam piederēja M. Barkānam un Agrim Strautniekam, kā arī Nīderlandē reģistrētai firmai Sensus Capital B.V. Līdz 2015. gadam LETA un BNS konkurēja savā starpā, piedāvājot ziņas un notikumu analīzi Latvijas medijiem un uzņēmumiem.
