16.06.1940. PSRS izvirzīja ultimātu Latvijai ar apsūdzībām 05.10.1939. Savstarpējās palīdzības pakta noteikumu pārkāpumos. Ultimāta galvenās prasības bija izveidot PSRS lojālu valdību un ievest papildu karaspēka kontingentu. Latvijas valdība bija spiesta pakļauties ultimātam, un 17.06. rītā padomju karaspēks šķērsoja Latvijas robežu un ieņēma visus stratēģiski svarīgos punktus. Tas bija sākums padomju okupācijai. Maskava izveidoja marionešu valdību, kas bija aizsegs padomju emisāru vadītām manipulācijām, kuru rezultātā tika panākta šķietami brīvprātīga politiskās iekārtas maiņa 21.07. un Latvijas “iestāšanās” PSRS sastāvā 05.08.1940. Pēc tās sākās Latvijas sovetizācija, t. i., iekļaušanās komunistiski totalitārajā padomju sistēmā. Sovetizācijas procesu pārtrauca Vācijas un PSRS kara sākums 22.06.1941. 

Latvijas neatkarības zaudēšana 1940. gadā bija daļa no Otrā pasaules kara sākuma notikumiem un divu lielvaru – PSRS un Vācijas – savstarpējām attiecībām 1939.–1940. gadā. Trīs galvenie neatkarības zaudēšanas procesa sastāvelementi ir okupācija, aneksija un sovetizācija. Šie elementi nav secīgi, un tie pārklājas.

Baltijas valstu neatkarības zaudēšanu izraisīja PSRS un Vācijas vienošanās par ietekmes sfēru un teritorijas sadali Otrā pasaules kara priekšvakarā (Molotova–Ribentropa pakta slepenie protokoli), kā arī Vācijas aizņemtība karadarbībā Rietumos 04.‒05.1940., kas ļāva Josifam Staļinam (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) nostiprināt paktā noteikto teritoriju sadalījumu. 1940. gada jūnija sākumā PSRS Baltijas valstu robežu tuvumā sāka koncentrēt ievērojamus militārus spēkus.

14.06.1940. PSRS izvirzīja ultimātu Lietuvai, apsūdzot to Savstarpējās palīdzības pakta pārkāpumos, pieprasot valdības maiņu un papildus padomju karaspēka kontingenta ielaišanu valstī. 15.06. Lietuva pakļāvās ultimātam, un tajā pašā dienā padomju karaspēks šķērsoja tās robežu. Tās pašas dienas agrā rītā padomju karavīri uzbruka Latvijas robežapsardzības posteņiem Masļenkos un Šmaiļos.

16.06. PSRS izteica ultimātu ar analogām prasībām Latvijai un Igaunijai. Latvijas valdība bija spiesta piekrist PSRS prasībām, bet var pārmest, ka tā neizteica oficiālu protestu un neinformēja iedzīvotājus par reālo stāvokli. Tas ļāva padomju okupācijas varai maldināt Latvijas sabiedrību par patiesajiem mērķiem, radīt ilūzijas par demokrātiskās iekārtas atjaunošanu. 

18.06. Rīgā ieradās PSRS emisārs ārlietu tautas komisāra vietnieks Andrejs Višinskis (Андрей Януарьевич Вышинский) un ķērās pie marionešu valdības sastādīšanas, balstoties uz jau iepriekš padomju sūtniecības un specdienestu sastādītu kandidātu sarakstu. Formāli valdības veidošanu viņš saskaņoja ar Kārli Ulmani, kurš joprojām pildīja Valsts prezidenta funkcijas, bet faktiski viņa ieteikumi netika ņemti vērā; tika noraidīta arī atsevišķu parlamentārās republikas laika politiķu vēlme piedalīties valdības veidošanā.

21.06. K. Ulmanis oficiāli akceptēja jauno valdību. Par Ministru prezidentu kļuva Augusts Kirhenšteins, par Ministru kabineta locekļiem – kara ministrs Roberts Dambītis, iekšlietu ministrs Vilis Lācis, sabiedrisko lietu ministrs Pēteris Blaus, tautas labklājības ministrs un izglītības ministra pagaidu vietas izpildītājs Jūlijs Lācis, tieslietu ministrs un finanšu ministra pagaidu vietas izpildītājs Juris Pabērzs, satiksmes ministrs Jānis Jagars, iekšlietu ministra biedrs un politiskās policijas priekšnieks Vikentijs Latkovskis, armijas komandieris ģenerālis Roberts Kļaviņš. Oficiāli neviens no jaunās valdības locekļiem nebija komunists, taču vairāki, t. sk. iekšlietu ministrs rakstnieks V. Lācis, sadarbojās ar padomju specdienestiem. PSRS aģentus iecēla amatos, kas ļāva kontrolēt policiju, politisko policiju, aizsargu organizācijas un armiju.

Pirmais marionešu valdības pieņemtais likumdošanas akts bija likums par politisko ieslodzīto amnestiju, kura rezultātā tajā pašā dienā, 21.06., no cietumiem atbrīvoja ieslodzītos komunistus. Latvijas Komunistiskā partija (LKP) bija vienīgā partija, kurai ļāva legalizēties. A. Kirhenšteina valdība darbojās pilnīgā A. Višinska un PSRS sūtniecības kontrolē. Tā nodrošināja valsts mašinērijas, autoritārās valdības likumdošanas un plašsaziņas līdzekļu darbošanos padomju okupantu interesēs. Pirmajās okupācijas dienās dominēja demokrātijas atjaunošanas lozungi, kas ļāva domāt, ka pārmaiņas aprobežosies ar autoritārā režīma varasvīru atstādināšanu, bet tās faktiski sagatavoja aneksiju. Pamazām tika nomainīta visu svarīgāko valsts institūciju vadība. Par ministriju departamentu vadītājiem iecēla komunistus, bet viņu darbību kontrolēja no PSRS atsūtīti padomdevēji. Nomainīja arī apriņķu, pilsētu un pagastu vecākos.

Kā demokrātijas atjaunošana tika propagandēta Saeimas vēlēšanu izsludināšana. Vēlēšanas notika 14.–15.07. Vēlēšanu likums, kas tika pieņemts 04.07., ignorēja Satversmes un Latvijas likumu prasības attiecībā uz vēlēšanu organizēšanu, bet to sagatavošana un norise notika padomju pārstāvju un Sarkanās armijas politdarbinieku uzraudzībā. Ar dažādām manipulācijām, pielietojot atklātus un slēptus draudus, tika panākts, ka vēlēšanās piedalījās tikai Maskavas akceptētais saraksts – Darba tautas bloks. Oficiāli tika apgalvots, ka vēlēšanās piedalījušies 94,7 % no balsstiesīgajiem vēlētājiem. Tā kā vēlēšanu sarakstu nebija, šos skaitļus nebija iespējams pārbaudīt, tāpat kā to, ka par Darba tautas bloku nobalsojuši 97,6 % no tiem, kas piedalījās vēlēšanās.

Pirms vēlēšanām demonstrācijās bija parādījies lozungs par pievienošanos PSRS, ko A. Višinskis nosauca par provokāciju, bet pēc vēlēšanām 18.07. šis lozungs jau tika izvirzīts atklāti. 21.07. jaunievēlētā t. s. Tautas saeima sanāca uz 1. sesiju. Pirms tam K. Ulmanis nolika Valsts prezidenta pilnvaras. A. Kirhenšteins no 21.07. ieņēma Valsts un Ministru prezidenta amatu, kā arī bija ārlietu ministra vietas izpildītājs. Saeimas pirmajā sēdē Saeima pieņēma divas deklarācijas – par padomju varas pasludināšanu un par Latvijas iestāšanos PSRS. 22.07. Saeima pasludināja zemi par visas tautas īpašumu, kā arī pieņēma deklarāciju par banku un lielo rūpniecības, tirdzniecības un transporta uzņēmumu nacionalizāciju.

30.07.1940. uz Maskavu devās delegācija ar lūgumu PSRS Augstākajai Padomei (AP) uzņemt Latviju PSRS sastāvā, kas notika 05.08. Sovetizācijai vairs nebija nekādu formālu ierobežojumu. 08.–09.1940. izveidoja padomju parauga republikas pārvaldes institūcijas. 24.08. Saeima pasludināja sevi par pagaidu AP un apstiprināja valdības – Tautas Komisāru padomes (TKP) – sastāvu. A. Kirhenšteinu iecēla par AP prezidija priekšsēdētāju. Par TKP priekšsēdētāju kļuva V. Lācis. Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas konstitūciju pieņēma 25.08. Vietējās pārvaldes sistēmas pārveidošana pēc padomju parauga sākās 27.11., kad AP prezidijs pieņēma lēmumu par pilsētu un apriņķu valžu likvidāciju un izpildu komitejas prezidiju iecelšanu piecās lielākajās pilsētās (Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, Jelgavā un Ventspilī) un 19 apriņķos. Savukārt apriņķu izpildu komitejas iecēla mazāku pilsētu un pagastu administrāciju.

Sovetizācijā noteicošie bija nevis valsts un vietējās pārvaldes orgāni, bet gan kompartijas institūcijas. LKP 08.10.1940. uzņēma Vissavienības komunististiskās (boļševiku) partijas (VK(b)P) sastāvā kā tās teritoriālu organizāciju. LKP tika pārdēvēta par Latvijas Komunistisko (boļševiku) partiju – LK(b)P.

Kā Latvijas Kompartija, tā arī visi augstākie partijas un valsts pārvaldes orgāni darbojās stingrā Maskavas kontrolē. Latvijā “ģenerālgubernatora” funkcijas pildīja agrākais sūtnis Vladimirs Derevjanskis (Владимир Константинович Деревянский), kuru iecēla par VK(b)P Centrālkomitejas un PSRS TKP pilnvaroto. 1940. gada beigās un 1941. gada sākumā Latvijā arvien lielākā skaitā sāka ieplūst Kompartijas un valsts pārvaldes ierēdņi, kā arī tehniskie speciālisti. Visas neatkarīgās Latvijas sabiedriskās un politiskās organizācijas tika slēgtas. To vietā tika izveidots padomju tipa arodbiedrību, bērnu un jaunatnes (pionieri, komjaunieši) un sabiedrisko organizāciju tīkls.

Likvidēja visas institūcijas, kas nodrošināja valsts suverenitāti, – ārlietu resoru, bruņotos spēkus, robežsardzi. Darbību izbeidza Latvijas pārstāvniecības ārzemēs, to ēkas un mantu pārņēma PSRS. Armiju un robežsardzi skaitliski samazināja, nomainīja sastāvu un komandierus. Uz Latvijas armijas bāzes izveidoja Sarkanās armijas 24. teritoriālo strēlnieku korpusu. Robežsardze kontrolēja robežu ar Igauniju un Lietuvu.

Pēc Latvijas aneksijas sākās drošības iestāžu, tiesas un prokuratūras pārveidošana pēc padomju parauga. 06.11.1940. PSRS AP prezidija dekrēts noteica, ka Baltijas republikās tiek ieviests Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (KPFSR) Kriminālkodekss un kriminālprocesa kodekss, kas deva tiesības sodīt Latvijas iedzīvotājus arī par viņu darbību līdz 17.06.1940. Faktiski aresti bija sākušies uzreiz pēc 21.06. Jūlijā uz Krieviju deportēja Latvijas valstsvīrus – Vilhelmu Munteru (16.07.), K. Ulmani (22.07.), Jāni Balodi (31.06.). Līdz 14.06.1941., kad uz Sibīriju deportēja vairāk nekā 15 000 cilvēku, tika arestēti apmēram 3 000 cilvēku.

Maskavas pārstāvju vadībā sākās banku un lielo uzņēmumu (vairāk nekā 20 strādājošie) nacionalizācija. Tai sekoja tirdzniecības uzņēmumu, lielo namu (ar dzīvojamo platību virs 220 m² Rīgā, Liepājā, Ventspilī, Jelgavā un Daugavpilī vai 170 m² pārējās Latvijas pilsētās un atsevišķos rūpniecības centros) un mazāku uzņēmumu nacionalizācija.

22.07. pieņemtā deklarācija par zemes pāriešanu visas tautas īpašumā noteica, ka maksimālais lauku saimniecības lielums var būt 30 ha, pārējā platība bija jāieskaita valsts zemes fondā, no kura bija paredzēts piešķirt zemi bezzemniekiem un sīkzemniekiem (ne vairāk par 10 ha). Agrārās reformas mērķis bija sagatavot priekšnoteikumus lauksaimniecības kolektivizācijai.

Ar 25.11.1940. padomju rublis tika ieviests par paralēlu maksāšanas līdzekli, bet latus pilnībā izņēma no apgrozības 25.03.1941. Latus apmainīja pret rubļiem attiecībā 1:1, kas bija daudz zemāk par reālo lata vērtību. Visi ieguldījumi bankās un citās kredītiestādēs, kas pārsniedza 1000 latu, tika konfiscēti.

Pamazām veidojās pretošanās grupas padomju okupācijai, kuru aktīvākais spēks 1940.–1941. gadā bija skolu un studējošā jaunatne. Izveidojās vairākas lielākas organizācijas – “Jaunlatvieši”, “Tēvzemes sargi”, “Kaujas organizācija Latvijas atbrīvošanai” (KOLA), Latvijas Nacionālais leģions (LNL), “Latvijas (arī Latviešu) tautas apvienība” (LTA). Pastāvēja arī minoritāšu, t. sk. poļu un ebreju, pretošanās grupas.

Latvijas un pārējo Baltijas valstu okupācija un aneksija 20. gs. starptautiskās sistēmas kontekstā bija ārkārtējs notikums. Otrā pasaules kara laikā tika okupētas daudzas valstis, tomēr to neatkarība pēc kara tika atjaunota. Baltijas valstis bija vienīgās, kam šāda iespēja netika dota. Cerības, ka Vācijas un PSRS kara rezultātā varētu izveidoties apstākļi, kas atdotu zaudēto neatkarību, izrādījās veltīgas. Fakts, ka pēc Otrā pasaules kara vairums pasaules valstu neatzina Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā, pavēra iespējas Baltijas valstu neatkarības atjaunošanai pēc pusgadsimta.

Latviešu padomju literatūrā un kino 1940.–1941. gada notikumi tika atainoti atbilstoši oficiālajai versijai, kuras skatījumā valsts neatkarības zaudēšana notika iekšpolitisku faktoru izraisītas sociālistiskās revolūcijas rezultātā. Atbilstoši šai versijai notikumi attēloti V. Lāča romānos “Vētra” (1946–1948) un “Uz jauno krastu” (1952), kā arī televīzijas seriālā “Ilgais ceļš kāpās” (režisors Aloizs Brenčs, 1981).

Patieso notikumu gaitu centies rekonstruēt dramaturgs Raimonds Staprāns lugā “Četras dienas jūnijā” (1989) un “Gūsteknis pilī” (1998), režisors Aigars Grauba spēlfilmā “Baiga vasara” (2000).