Neoinstitucionālisma teorijā ir vairākas pieejas jeb novirzieni. Katrai no tām, aplūkojot institūcijas, ir savi uzsvari, lai skaidrotu, kā tās ietekmē politisko procesu. Respektīvi, institūcijas var būt politiska rakstura struktūras vai politisko pārmaiņu aģenti. Neoinstitucionālismam ir trīs populārākie novirzieni – racionālās izvēles (racionālais), socioloģiskais un vēsturiskais.

Racionālās izvēles institucionālisms uzsver to, kā aktori īsteno savas individuālās preferences jeb sistematizētus uzskatus un vēlmes institucionālo noteikumu kontekstā. Racionālās izvēles institucionālisms pieņem, ka institūciju darbības pamatā ir to ietekmes palielināšana, rūpējoties par normatīvā ietvara saglabāšanu, ievērošanu un paplašināšanu. Institūcijas tiek uzlūkotas kā tādas, kas vadās pēc materiālistiskiem, pragmatiskiem aprēķiniem un priekšrakstiem.

Socioloģiskais institucionālisms uzsver to, ka institūciju darbību nosaka ne tikai pragmatiski un racionāli aprēķini, bet arī plašākas normas un vispārēji noteikumi, kurās tās operē un kas veido šo institūciju identitātes un preferences. Respektīvi, pieņemtie lēmumi nav tikai kalkulēti, bet tos var ietekmēt arī iepriekšējās pieredzes, vispārējas izpratnes. Normu izpratnes, vispārējie naratīvi, preferences, paradumi, identitātes ietekmē institūciju kā aģentu darbību un darbības rezultātus un ir ietvars, kurā šīs institūcijas kā pārmaiņu aģenti operē, veido un tālāk socializē citas institūcijas.

Vēsturiskais institucionālisms uzsver to, ka institūciju ietekme laika gaitā mainās un vēsturiskās pieredzes nosaka un ierobežo institūciju darbību. Respektīvi, vēsturiskās atmiņas, pieredzes, darbības ir būtiski institūciju vadmotīvi un kalpo kā šo institūciju pieņemto lēmumu skaidrojums. Vēsturiskā darbība, pieredzes, paražas, agrākie regulējumi rada standarta operatīvās procedūras. Centrālais vēsturiskā institucionālisma pieņēmums ir virzības atkarības. Virzības atkarības ir lēmumi, kas pieņemti par pašām institūcijām pagātnē, tie būtiski ietekmē šo institūciju darbības nākotni, un tie ir grūti maināmi.

Neoinstitucionālisms jeb jaunais institucionālisms sākotnēji ir cēlies no institucionālisma teorijām, kuras tika attīstītas 19. un 20. gs. mijā, lai izprastu valstu birokrātisko struktūru darbības principus. Starp zināmākajiem institucionālisma skolas pārstāvjiem ir vācu sociologs, politologs un ekonomists Makss Vēbers (Max Weber). Institucionālisma atdzimšana tā jaunajā formā Rietumvalstu politiskajās teorijās notika 20. gs. 70. gadu beigās, ienākot biheiviorisma metodoloģiskajam strāvojumam, un tādu autoru kā amerikāņu sociologa Džona Meijera (John Meyer), amerikāņu sociologa Braiena Rovana (Brian Rowan), amerikāņu socioloģes Linnes Zukeres (Lynne Zucker), kā arī 20. gs. 80. gados amerikāņu sociologu Pola Dimadžo (Paul DiMaggio) un Voltera Pauela (Walter Powell) darbos.

M. Vēbera institucionālisma teorijas aizsāka domu par “dzelzs būri” – normu un uzvedības principu kopumu, kam seko un kas racionāli vada sabiedrību un indivīdu uzvedību. Amerikas Savienoto Valstu (ASV) politikas zinātnes un starptautisko attiecību disciplīnā no 20. gs. 50. līdz 70. gadiem dominēja teorijas un konceptuālās pieejas, kas vēl neatzina institūciju patstāvīgo lomu procesu ietekmēšanā, bet koncentrējās uz politisko partiju un politisko lēmumu pieņēmēju kā galveno aģentu nozīmi, bet institūcijas tika uzskatītas par instrumentāriju lēmumu ieviešanai. Līdz ar Dž. Meijera darbiem 20. gs. 70. gados arvien vairāk tika uzsvērta institūciju darbībā ietvertā pašsaglabāšanās loma. 20. gs. 80. gados, kad radās P. Dimadžo un V. Pauela izomorfisma idejas, popularitāti ieguva institūciju kā patstāvīga fenomena ietekmes un lomas apzināšanās un teoriju izstrādāšana neoinstitucionālisma skolas formā. 20. gs. 90. gadi iezīmē arī vēsturiskā, racionālās izvēles un socioloģiskā institucionālisma novirzienu izveidošanos.

20. gs. 90. gados neoinstitucionālisms kļuva arī par vienu no populārākajām teorijām, kas skaidroja Eiropas Savienības darbību, integrāciju un Eiropas Savienības paplašināšanās procesus. Līdz ar Eiropas Savienības procesu pētniecību neoinstitucionālisms ieguva patstāvīgas augstā līmeņa teorijas nozīmi līdzās tādām starptautisko attiecību teorijām kā reālisms, liberālisms (plurālisms), marksisms un šo teoriju “neo” formām un virzieniem.

Neoinstitucionālisma trīs novirzieni – racionālās izvēles, socioloģiskais un vēsturiskais – savstarpēji konkurē un iekļauj svarīgākās diskusijas. Vēsturiskā institucionālisma teorētiķi tiecas skaidrot institūciju nozīmi ilgtermiņā. Tomēr šī plašākā pieeja nenodrošina detalizētu izpratni par institūciju rīcību un precīzu cēloņsakarību ķēdi. Racionālās izvēles neoinstitucionālisms jau daudz precīzāk skaidro attiecības starp institūcijām un to rīcību, kā arī varas attiecību izmaiņām. Tajā pašā laikā racionālās izvēles neoinstitucionālismam pārmet vienkāršotu pieeju indivīda un attiecīgi to veidoto institūciju motivācijai. Proti, viens pats pragmatiskais aprēķins neļauj pētnieciski līdz galam izprast institūcijas pieņemto lēmumu, ja notiek pēkšņas izmaiņas vai ja izvēles pamatā ir bijušas personīgās izjūtas, preferences un pieredze. Šo “sociālās vides faktoru” kopuma ietekmi savā pieejā uzsver socioloģiskie neoinstitucionālisti. Tie aplūko, kā esošā institucionālā pasaule ierobežo jaunu institūciju izveides diapazonu un cik ļoti institucionālās izveides vai pārveides procesi ietver varas sadursmi starp esošajiem aktoriem ar konkurējošām interesēm, kā arī to, kā notiek normu un principu pārnese no vienas institūcijas uz citu.

Saskaņā ar Pītera Holla (Peter Hall) un Rozmarijas Teilores (Rosemary Taylor) skaidrojumu, racionālās izvēles neoinstitucionālisms tiecas izprast, kā mainās institūciju relatīvā vara, socioloģiskais neoinstitucionālisms tiecas skaidrot kultūras vai pārliecināšanas un komunikācijas faktoru nozīmi institūciju izveidē un pārveidē, bet vēsturiskais neoinstitucionālisms skaidro institūciju ilgtermiņa ietekmi.

Neoinstitucionālisma teorijas un novirzienu ietvaros analītiķi izmanto divas metodoloģiskās pieejas – racionālās kalkulācijas pieeju un kultūras faktoru pieeju. Racionālās kalkulācijas pieeja pieņem, ka rīcības balstās stratēģiskā aprēķinā, lai izvēlētos tās, kuras sniedz maksimālu labumu. Kultūras faktoru pieeja pieņem, ka rīcības nav pilnībā stratēģiskas un tās ierobežo pasaules skatījumi, izveidotās rutīnas vai pazīstami uzvedības modeļi un darbības izvēle ir atkarīga no situācijas interpretācijas, nevis tikai aprēķina.

Kvantitatīvo un kvalitatīvo pētījumu metožu ziņā neoinstitucionālisma teorijas sekotāji izmanto gadījuma analīzi, salīdzinošo analīzi, daudzu gadījumu ekonomiskās statistikas analīzi (large-N studies), spēļu teoriju, lineāro programmēšanu un citas.

Neoinstitucionālisms tiek lietots politikas zinātnes un socioloģijas disciplīnās, kā arī starptautisko attiecību, politiskās ekonomikas, organizāciju un administrācijas un Eiropas integrācijas pētniecības apakšdisciplīnās.

Neoinstitucionālisma teorijas tiek izmantotas gan akadēmiskajā pētniecībā, gan arī organizāciju darbības praktiskajā īstenošanā. Teorijas un tās trīs novirzienu konceptualizējumi ir attiecināmi uz dažādām nacionāla un starptautiska mēroga institūcijām un organizācijām, kā arī to mijiedarbības skaidrošanu gan pētnieciskajām, gan praktiskās politikas un institucionālās darbības vajadzībām. Neoinstitucionālisma teorijas tiek plaši izmantotas Eiropas Savienības institūciju un iestāžu izveides un darbības skaidrošanai un pamatošanai.