Jānis Miglavs Latvijas Neatkarības kara laikā ieņēma atbildīgus un vadošus amatus Ziemeļlatvijas brigādē un Vidzemes divīzijā, bet 1920.–1927. gadā pastāvīgi ieņēma armijas Virsnieku kursu kā militāras mācību iestādes vadītāja amatu.

Dzimis saimnieka Ādama un Ievas Miglavu ģimenē. Beidzis Pleskavas skolotāju semināru (Псковская учительская семинарія). 09.1898. iestājās un 08.1900. ar I šķiru beidza Viļņas kājnieku junkurskolu (Виленское пехотное юнкерское училище).

Precējies ar Jevdokiju Trofimovu, meita Vera, šķīries; otro reizi precējies ar Alisi Tiltiņu, meitas Inese Karmena un Biruta Alise. Dzīvesbiedre un meitas pēc kara dzīvoja Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV).

01.1896. kā savvaļnieks iestājās kara dienestā Krievijas armijā, 100. Ostrovas kājnieku pulkā Daugavpilī. Pēc junkurskolas no 08.1900. podpraporščiks 116. Malojaroslavļas kājnieku pulkā Rīgā. Podporučiks (01.08.1901.), poručiks (01.1905.), štābkapteinis (12.1909.), kapteinis (12.1914.), apakšpulkvedis (06.1916.). No 01.1902. virsnieks 213. kājnieku rezerves bataljonā Penzā, lazaretes priekšnieks. Pēc Krievijas–Japānas kara sākuma un karaspēka mobilizācijas bataljons 06.1904. pārformēts par 213. Orovajas kājnieku pulku (pavēle par pārformēšanu izdota jau 08.01.1904.), iecelts par 54. kājnieku divīzijas iestāžu priekšnieku un divīzijas mobilizācijas pārzini. 25.07.1904. pulka sastāvā komandēts uz Krievijas–Japānas karalauku kā 5. Sibīrijas korpusa 54. kājnieku divīzijas lazaretes pārzinis un divīzijas sanitārās rotas komandieris (13.08.1904. ieradās Mukdenā), no 09.1904. piedalījās kaujās ar Japānas karaspēku. No 10.1904. kājnieku rotas komandiera vietas izpildītājs, no 12.1904. pulka tiesas pārzinis, no 05.1905. pulka kasieris. Pēc kara beigām 12.1905. komandēts no Mandžūrijas uz Penzu, piekomandēts 309. Iļeckas kājnieku pulkam jaunkareivju apmācībai. 05.1906. līdz ar 213. kājnieku rezerves (šādi pārdēvēts 03.1906.) pulka atgriešanos no Mandžūrijas Penzā atgriezās tajā, pulka kasieris. 05.1910. pulks pārdēvēts par 195. Orovajas kājnieku pulku un pārvietots uz Jekaterinburgu, 4. rotas komandiera vietas izpildītājs, no 01.1911. darba rotas komandieris, no 02.1912. – mācību komandas priekšnieka vietas izpildītājs, no 06.1912. – pulka saimniecības priekšnieka vietas izpildītājs, no 08.1912. – 1. rotas komandieris. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 12.08.1914. pulka sastāvā devās uz fronti, 19.08. pārgāja Austroungārijas robežu, piedalījās kaujās. 16.08.1914. ievainots pie Ļvivas galvā (palika ierindā), no 19.09. piedalījās kaujās pie Starosamboras Galīcijā (mūsdianās Starisambira Ukrainā), no 09.1915. pulka 2. bataljona komandiera vietas izpildītājs, no 07.09. bataljons nodrošināja 8. armijas pavēlnieka Alekseja Brusilova (Алексей Алексеевич Брусилов) štāba apsardzību, 14.10.1914. kontuzēts un ievainots rokā pie Ļubļinas, evakuēts, ārstējās Jekaterinburgā. Pēc izārstēšanās 02.1916. iecelts par 500. Ingulas kājnieku pulka bataljona komandieri frontē. 05.1916. kaujā pie Stiras upes kontuzēts, 30.06.1916. kaujās pie Stohodas upes krita vācu gūstā, ievietots karagūstekņu virsnieku nometnēs Altenavā (Harcas zemē), pēc tam Frīdbergā (Hesenes zemē), Vācijā. Pēc Vācijas revolūcijas 11.1918. no gūsta atbrīvots, 15.12. atgriezās Latvijā, Rīgā.

No 19.12.1918. brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (pulkvedis-leitnants), sevišķu uzdevumu virsnieks ar nodaļas priekšnieka tiesībām. Apsardzības ministrijā. Pēc atkāpšanās uz Liepāju 19.01.1919. atvaļināts. 03.1919. atkal iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos un 27.03. pa jūras ceļu komandēts uz Tallinu, no turienes uz Ziemeļlatviju. 18.04.1919. iecelts par Ziemeļlatvijas armijas (brigādes) 2. Cēsu kājnieku pulka komandieri (pienākumus neuzņēmās, jo amatā palika Krišjānis Berķis), iedalīts virsnieku rezervē, no 27.05. Ziemeļlatvijas frontes aizmugures priekšnieks (arī Cēsu kauju laikā), no 19.07. Latvijas armijas Vidzemes–Latgales rajona priekšnieks (dēvēts arī par komandantu) Cēsīs. 25.08.1919. iecelts par Vidzemes divīzijas komandiera palīgu, 10.09.1919.–01.02.1920. arī Kara tiesas pagaidu loceklis. Piedalījās kaujās ar Bermonta spēkiem Zemgalē un Rīgā, 09.–14.10.1919. tieši vadīja Dienvidu frontes darbību (pēc Jorģa Zemitāna došanās uz Rīgu un sekojošās atcelšanas no amata 12.10., bija frontes pavēlnieka vietas izpildītājs, atradies priekšējās līnijās Jelgavas šosejas rajonā, ar savu klātbūtni uzmundrināja karavīrus, organizējot atkāpšanos, pēc tam Rīgas aizstāvēšanu Daugavas labajā krastā). Pēc Jelgavas atbrīvošanas no Bermonta spēkiem no 24.11.1919. Jelgavas garnizona priekšnieks. 15.12. pārcelts Armijas virspavēlnieka štāba Inspekcijas daļas rīcībā. No 01.01.1920. jaunizveidotās mācību iestādes – Virsnieku kursu priekšnieks Apsardzības (vēlāk Kara) ministrijas pakļautībā. Pulkvedis (10.12.1920.). 05.1921. kopā ar pulkvedi J. Zemitānu mēģināja uzsākt saimniecisku darbību, izrentējot Perniģeles (Liepupes) muižu. 25.11.1927. atvaļināts no armijas slimības dēļ (ļaundabīgs audzējs galvā). Bija piešķirts apbūves gabals Rīgas Jūrmalā, Bulduros (1940. gadā ģimene pārdevusi).

J. Miglavs Neatkarības kara laikā ieņēma atbildīgus un vadošus amatus Ziemeļlatvijas brigādē (aizmugures priekšnieks) un Vidzemes divīzijā (komandiera palīgs un kritiskākajā kauju periodā ar Bermonta spēkiem vairākas dienas arī frontes pavēlnieks), bet kopš to izveidošanas brīža gandrīz līdz savai nāvei 1920.–1927. gadā pastāvīgi ieņēma armijas Virsnieku kursu kā militāras mācību iestādes vadītāja amatu, būdams tieši atbildīgs par armijas komandējošā un administrējošā sastāva izglītību un profesionālās kvalifikācijas celšanu (līdz ar kursu izlaidumu 09.1927. tika noslēgta pilnu vispārējo un militāro izglītību neieguvušo armijas virsnieku apmācības programmas darbība).

Par kaujas un dienesta nopelniem Krievijas armijā J. Miglavs apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem); par kaujas nopelniem Latvijas armijā Neatkarības kara laikā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (III šķira), Igaunijas Brīvības krustu (I šķira, II pakāpe), Igaunijas Atbrīvošanas kara piemiņas zīmi.