Jaroslavs Hašeks ir pasaulslavenā satīriskā pretkara romāna četrās daļās “Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā” (Osudy dobrého vojáka Švejka za světové války, 1921–1923) autors. Tajā viņš izsmējīgā un konfrontējoši groteskā veidā tēlo “lielo vēsturi” “mazā cilvēka” skatījumā – ar patiesa varoņa, iespējams, tikai cilvēka (kurš tēlo muļķi par spīti bezizejas situācijai, kurā ir nonācis), starpniecību savā īpašā veidā skatās uz pasauli, parādot tās absurdumu.

J. Hašeka vectēvs Františeks Hašeks (František Hašek) bija zemnieks no Midlovaras Dienvidbohēmijā. Kā čehu patriots viņš 1848. gadā aktīvi piedalījās Prāgas jūnija nemieros (Pražské červnové povstání), kuru mērķis bija panākt čehu tautas un čehu valodas līdztiesību Austrijas Impērijā. Vēlāk viņš bija Impērijas padomes deputāts. Šī institūcija no 1848. gada darbojās Morāvijas pilsētā Kromeržīžā (mūsdienu Čehijā), un tās mērķis bija sagatavot Habsburgu monarhijas (vācu Habsburgermonarchie) satversmi. Taču padomes darbība bija nesekmīga, jo 1849. gada martā jaunais imperators Francis Jozefs (Franz Josef) parlamentu atlaida. J. Hašeka tēvs Josefs Hašeks (Josef Hašek) bija studējis matemātiku un fiziku, Prāgā. Viņš pelnīja iztiku kā skolotājs, lai gan tikai privātās un slikti apmaksātās skolās, jo nebija nokārtojis visus vajadzīgos eksāmenus, kas ļautu viņam strādāt prestižākās skolās. Vēlāk viņš strādāja par aktuāru bankā Slavia. J. Hašeka māti Kateržinu (Kateřina, dzimusi Jarešova, Jarešová) viņš apprecēja jau pēc ilgākas kopdzīves 40 gadu vecumā. J. Hašeks bija viņu otrais dēls. Pavisam ģimenē bija trīs bērni. Pirmdzimtais Josefs (Josef) agri nomira, jaunākais brālis Bohuslavs (Bohuslav) kļuva par bankas ierēdni. Turklāt vecāki audzināja arī viņu mazo radinieci, kura bija kļuvusi par bāreni, – J. Hašeka māsīcu Mariju (Marie).

J. Hašeks bija precējies divas reizes. Pirmo reizi viņš apprecējās 1910. gadā ar žurnālisti, prozaiķi, bērnu un jauniešu literāro darbu autori Jarmilu Meijerovu (Jarmila Mayerová); laulībā dzima dēls Ričards Hašeks (Richard Hašek). Otro reizi, neskatoties uz to, ka nebija šķīris pirmo laulību, viņš apprecējās 1920. gada maijā Krasnojarskā, par sievu apņemot tipogrāfijas strādnieci Aleksandru Ļvovu (Александра Гавриловна Львова). J. Hašeks 40 gadu vecumā pāragri nomira no sirdsdarbības apstāšanās aterosklerozes rezultātā.

1893. gadā J. Hašeks iestājās ģimnāzijā, Ječnas ielā Prāgā (Reálné gymnázium v Ječné), kur viņa skolotājs bija ievērojamais čehu rakstnieks Aloiss Jirāseks (Alois Jirásek). Sākotnēji mācības padevās labi, taču jau pusaudža gados sekmes sāka pasliktināties, jo viņu vairāk sāka interesēt mazāk konformiskas dzīves puses un izklaide. Pēc tēva nāves 1896. gadā, kad J. Hašekam bija 13 gadu, viņš beidzot varēja norobežoties no tēva kristīgā fanātisma, kura dēļ dēlam veidojās paradums izsmiet katoļu baznīcu, kas viņu pavadīja visu dzīvi. Viņš, tāpat kā brālis, no sava tēva bija mantojis arī noslieci uz alkoholismu. 1898. gadā Hašeks atstāja ģimnāziju, turklāt avoti nav vienisprātis, vai galvenais iemesls priekšlaicīgai aiziešanai no tās bija viņa sliktās sekmes, vai arī piedalīšanās demonstrācijā par čehu tautas pašnoteikšanos. Kādu laiku J. Hašeks mācījās par aptiekāru, bet pēc tam atkal mainīja izvēli un laikā no 1899. līdz 1902. gadam studēja Čehoslovākijas tirdzniecības akadēmijā (Českoslovanská obchodní akademie), kuru absolvēja 1902. gadā.

Pēc studijām J. Hašeks kādu laiku strādāja par bankas ierēdni, taču ilgi šajā darbā nenoturējās, jo bija izvēlējies piekopt bohēmisku dzīvesstilu un nolēma, ka varētu pelnīt iztiku, rakstot avīzēm dažādus rakstus. Viņš vēlējās ceļot, apmeklēt dažādas zemes, īpaši slāvu apdzīvotās valstis. Laika posmā no 1900. līdz 1905. gadam viņš kopā ar savu brāli, draugiem vai gluži viens devās vairākos ceļojumos – vispirms uz Slovākiju, tad uz Balkāniem.

1903. gadā J. Hašeks apmeklēja Horvātiju un Maķedoniju, kurā tieši tajā laikā notika sacelšanās pret Osmaņu pārvaldi. 1904. gadā viņš devās pāri Alpiem uz Itāliju. Ceļojumu laikā tapušās piezīmes J. Hašeks iesūtīja daudziem čehu periodiskajiem izdevumiem, turklāt jāatzīmē, ka viņam patika, īpaši rakstot par čehiem tālākām un eksotiskākām valstīm, tekstā nedaudz pafantazēt, piedodot tam zināmu mistifikāciju, tādēļ vēsturnieki pat mūsdienās nav īsti noskaidrojuši, vai daži J. Hašeka rakstītajos tekstos atspoguļotie notikumi ir bijuši reāli vai fikcija.

1904. gadā J. Hašeks pievienojās anarhistu kustībai un sāka rakstīt laikrakstam Omladina; 1907. gadā par savu provokatīvo publisko uzstāšanos viņš kādu laiku bija spiests pavadīt cietumā. Pēc četru gadu pazīšanās ar J. Meijerovu, kuras labi situētie vecāki nevēlējās savā ģimenē redzēt znotu, kurš nespēja sociāli pielāgoties, viņš nolēma kustību pamest un censties savu dzīvi mainīt – atrast ģimenei pieņemamu pastāvīgu nodarbošanos. Tas, ņemot vērā J. Hašeka dzīvesstilu un slavu, kas viņu sabiedrībā pavadīja, nebija viegli izdarāms. Noteiktu finansiālu stabilitāti viņš ieguva 1909. gadā, kad sāka publicēties laikrakstā Svět zvířat. Pēc kāzām ar J. Meijerovu ar sievas vecāku atbalstu tika izveidots suņu veikals (Kinoloģijas institūts, Kynologický ústav). Tā darbība nebija īpaši veiksmīga gan tādēļ, ka J. Hašekam nepiemita veikalnieka talants, gan arī tādēļ, ka viņš nebija spējīgs atmest alkohola lietošanu un izlaidīgo dzīvesveidu. 1911. gada februārī spontānā prāta aptumsuma brīdī viņš mēģināja izdarīt pašnāvību un pēc tam trīs nedēļas ārstējās garīgi slimo ārstēšanas iestādē.

1911. gadā gadā, pirms Impērijas padomes vēlēšanām jūnijā, J. Hašeks kopā ar citiem literātiem nodibināja mistiski leģendāro Prāgas restorānu Kravín. Mērenā progresa partiju likuma ietvaros (Strana mírného pokroku v mezích zákona) tika parodēta priekšvēlēšanu aģitācija un partiju rituāli. Lai arī pēc vēlēšanām saglabātu restorāna popularitāti, tika nolemts turpināt uzstāties ar kabarē izrādēm, kurās tika apspēlētas pašmāju un ārzemju politiskās aktualitātes. Tieši vienā no tādiem skečiem pirmo reizi parādījās kareivja Šveika tēls. 1911. gada beigās J. Hašekam radās iespēja darboties prestižajā dienas izdevuma České slovo redakcijā, taču arī šeit viņš ilgi nenoturējās. Nespēja atbalstīt ģimeni noveda pie tā, ka J. Hašeka sieva uzreiz pēc dēla Ričarda piedzimšanas (1912. gada aprīlī) vīru pameta un pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi pie vecākiem. Savukārt J. Hašeks pilnībā nodevās bohēmai, un kā pret sistēmu vērsts un dumpīgs rakstnieks, kurš uzstājās kabarē, saviem laikabiedriem un nonkonformisma piekritējiem viņš kļuva par leģendu –  visu mietpilsonisko pseidovērtību izsmējēja iemiesojumu.

Pirmais J. Hašeka romāns tika publicēts 1901. gadā čehu laikrakstā Národní listy. Tanī viņš atspoguļoja tradicionālos nacionālos svētkus kādā no Morāvijas ciematiem. Svinības pārauga sadursmē starp ciemata iedzīvotājiem un romiem. J. Hašeks rakstīja arī dzeju – viņa debija ar līdzdalību dzejas krājumā “Maija kliedzieni“ (Májové výkřiky) notika 1903. gadā. Tomēr čehu sabiedrība pirms Pirmā pasaules kara J. Hašeku zināja galvenokārt kā savdabīgu periodisko izdevumu autoru, ceļojumu aprakstu, skiču un humoresku autoru, kura rakstura īpatnības noteica to, ka rakstnieks savos darbos krasi nostājās pret miepilsoņu liekulīgo morāli, sabiedrībā pieņemtajām normām, reliģiozitāti, birokrātiju un policiju. Viņš izsmēja ne tikai tikumību, bet arī literātu paražas un ar ironiju uztvēra savu laikabiedru mēģinājumus radīt augsto mākslu vai sekot tā laika modernajām tendencēm. J. Hašeks centās uz sava laika sabiedrību raudzīties “no apakšas”, no “veselā saprāta” viedokļa, kaut arī viņam piemita tendence idealizēt mazo, vienkāršo cilvēku. Tematiski J. Hašeks galvenokārt balstījās uz savu personīgo pieredzi, no kuras gan bija spējīgs spontāni atteikties mistificētā stāstā, kas nemaz nebija balstīts faktos, visbiežāk tajā tika izmantoti groteski pārspīlējumi, ironija, satīra un sarkasms, jo  autors vēlējās dumpīgi izsmiet visu pastāvošo un paradumos balstīto kārtību. J. Hašeks kopumā sarakstīja apmēram 1500 šāda tipa tekstu, taču to lielākā daļa saglabājusies tikai kā atsevišķi raksti periodiskajos izdevumos. Daļa no tiem vēl viņa dzīves laikā tika publicēti astoņos sējumos, turklāt jau pirmā sējuma nosaukums bija “Krietnais kareivis Šveiks un citas dīvainas dēkas” (Dobrý voják Švejk a jiné podivné historky, 1912).

J. Hašeka dzīves lūzumpunkts, pēc kura radās romāns “Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā”, pateicoties kuram viņš ieguva pasaules slavu, bija Pirmais pasaules karš. Tā sākumā J. Hašeks atradās ārpus Prāgas, taču 1915. gadā pieteicās kā brīvprātīgais dienēt 91. pulkā Budejovicē. Iespējams, jau tajā laikā viņa mērķis bija nokļūt gūstā. Tas patiešām arī notiek tā paša gada – 1915. gada – septembrī Galīcijas frontē. J. Hašeks tika internēts uz gūstekņu nometni Darnicē pie Kijivas (mūsdienās Kijivas daļa). Vēlāk viņš nokļuva Tockojē, kur izslimoja tīfu. 1916. gada pavasarī viņš pieteicās jaundibinātajā Čehoslovāku leģionā – armijas korpusā, kas Krievijas pusē karoja pret Austroungāriju. Viņš piedalījās arī kaujās pie Zborivas, tās bija pirmās kaujas, kurās iesaistījās Čehoslovāku leģiona vienības. To karavīri atbalstīja ideju par patstāvīgas Čehoslovākijas valsts izveidi. Jau tajā laikā J. Hašeks publicējās čehu laikrakstā Česhoslovan, kas tika izdots Kijivā, un tieši šajā izdevumā 1917. gadā stāstā “Kareivis Šveiks gūstā” (Voják Švejk v zajetí) pirmo reizi parādījās vēlāk tik slavenā romāna varonis – Šveiks. 1918. gada februārī, pēc tam, kad pie varas jau bija nākuši lielinieki, kas noslēdza Brestļitovskas miera līgumu ar Vāciju, tika panākta vienošanās, ka Čehoslovāku leģions dosies pa Āzijas teritoriju līdz Vladivostokai, pēc tam ar kuģi uz Franciju un atgriezīsies savā dzimtenē, lai cīnītos par savas valsts neatkarību. J. Hašeks to darīt nevēlējās. Viņa tā laika izvēle, pēc dažu pētnieku domām, bija saistīta ar cerībām, ka pārskatāmā nākotnē Sarkanā armija noteikti karos ar Vāciju un Austriju. Tādēļ viņš nolēma nostāties lielinieku pusē un devās uz Maskavu, kur iesaistījās Čehoslovākijas sociāldemokrātiskajā (lielinieku) darba partijā (Českoslovanské sociálně demokratické strany dělnické).

Vēl pat mūsdienās šis viņa lēmums raisa visdažādākās interpretācijas. Pēc dažu pētnieku domām, viņa anarhisms lieliniecismā rada savu pozitīvo izpausmi, savukārt citi uzskata, ka viņš arī turpmāk palika tikai anarhists un jaunajai padomju varai kalpoja drīzāk ar ironisku distancētību. Tā vai citādi, bet šajā laikā viņš pārtrauca lietot alkoholu, pildīja viņam uzticētos pienākumus un ar Sarkano armiju, kurā bija iestājies, karodams nonāca līdz pat Irkutskai, turklāt bija dažādos atbildīgos amatos. 1918. gada pavasarī J. Hašeks tika iecelts par armijas komandiera palīgu un nosūtīts uz Bugulmu, bet no turienes tālāk jau kā armijas izdevniecības vadītājs uz Ufu, kur kļuva par 5. armijas Politiskās nodaļas līdzstrādnieku. J. Hašeks vadīja nodaļu, kas atbildēja par darbu ar ārzemniekiem, bija 5. armijas štāba lielinieku partijas šūniņas sekretārs, izdevējdarbības organizētājs un laikrakstu redaktors. 1920. gada pavasarī viņam tika piešķirta armijas politiskā inspektora pakāpe. 1920. gada decembrī pēc III internacionāles ierosmes kopā ar jauno sievu A. Ļvovu atgriezās Prāgā, šķiet, lai aģitētu par tuvojošos revolūciju.

Tomēr diezgan ātri J. Hašeks saprata, ka pēckara Čehoslovākijā šādu uzdevumu viņam veikt būs grūti, turklāt viņam dzimtenē bija nacionālās pretošanās kustības nodevēja slava. Pasliktinājās arī viņa veselības stāvoklis, bet tas netraucēja atkal ieslīgt alkoholismā un līdz ar to arī iekrist parādos. Daļēji sarežģīto situāciju atrisināja tas, ka rakstnieks pameta Prāgu un pārcēlās uz dzīvi Lipnicē pie Sāzavas, kur vēlējās pilnībā nodoties rakstīšanai, tajā skaitā arī turpināt darbu pie romāna “Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā”. Tomēr to pabeigt neizdevās veselības stāvokļa dēļ.