Politiskā partija “Latvijas ceļš” bija viens no pirmajiem liberālo politiku pārstāvošajiem politiskajiem spēkiem, kas izveidojās 1993. gadā neilgi pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas. Pēc veiksmīga starta 5. Saeimas vēlēšanās visai drīz partija piedzīvoja neveiksmes, sarūkot vēlētāju atbalstam turpmākajās parlamenta vēlēšanās, līdz 2007. gadā partija tika reorganizēta un pārtapa jaunā politiskā veidojumā – partijā “LPP/LC”, apvienojoties ar Latvijas Pirmo partiju.

Partija “Latvijas ceļš” sevi definēja kā liberālu partiju. Partijas ideoloģija bija formulēta priekšvēlēšanu dokumentos, tostarp valsts saimnieciskās attīstības programmā “Latvija 2000”, kuru izstrādāja Latvijas un ārvalstu latviešu ekonomisti. Partijas dibināšanas deklarācijā tika norādīts, ka “Latvijas ceļš” savā programmā ir iekļāvusi tradicionālo Eiropas politisko ideoloģiju – liberālisma un konservatīvisma – atziņas. Partija iestājās par liberālām demokrātijas vērtībām, uzsverot indivīda brīvības, pilsoniskās sabiedrības attīstību un tiesiskumu, kas atspoguļojās gan partijas programmā, gan arī partijas biedru uzrunās. Arī partijas programmā 21. gs. pirmajos gados tika izcelts, ka tas ir liberāli konservatīvs politiskais spēks. Partijai bija raksturīga pragmatiska attieksme pret Latvijas dalību Eiropas Savienībā (ES; European Union, EU) un Ziemeļatlantijas līguma organizācijā (North Atlantic Treaty Organization, NATO), kā arī citiem jautājumiem. Tajā pašā laikā partijas priekšvēlēšanu programmās, neskatoties uz labējo orientāciju, atrodamas atkāpes, piemēram, iestāšanās par sociāla rakstura problēmjautājumu risināšanu.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un daudzpartiju sistēmas izveides partija “Latvijas ceļš” 1993. gadā izveidojās kā vēlēšanu savienība ar mērķi piedalīties 5. Saeimas vēlēšanās, kas norisinājās 1993. gada 5. un 6. jūnijā, un tā paša gada oktobrī oficiāli tika dibināta un reģistrēta kā politiskā partija. Savienība “Latvijas ceļš” oficiāli tika dibināta biedru kopsapulcē 1993. gada 25. septembrī.

Partijas pirmsākumi meklējami 20. gs. 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā. Interešu grupa, kuras sastāvā lielākoties bija Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāti, kā arī ekonomiskās un kultūras elites pārstāvji, laika gaitā pārtapa par politisko partiju. Bieži “Latvijas ceļš” dēvēta par ierēdņu partiju.

Partijas aprises iezīmējās 1993. gada februārī, kad slepenā konsultatīvā apspriedē viesnīcā “Jūrmala” tika panākta vienošanās par gaidāmo parlamenta priekšvēlēšanu bloka – savienības “Latvijas ceļš” izveidošanu. Starp partijas dibinātājiem liela daļa bija Augstākās padomes frakcijas “Satversme” deputāti, kā arī trimdas latvieši, bijušie Pasaules brīvo latviešu apvienības darbinieki. Partija par savas darbības pamatmērķi noteica valsts neatkarības nostiprināšanu, tautas izglītību, turību, drošību, sociālo stabilitāti un sakārtotu saimniecisko vidi, kurā katram paveras iespējas sasniegt labklājību. Savienības “Latvijas ceļš” 2. kongresā 1995. gada 7. aprīlī tā laika Ministru prezidents un partijas biedrs Māris Gailis uzsvēra, ka “Latvijas ceļš” tika izveidots, lai mērķtiecīgi varētu virzīt valsti “nacionālā, demokrātiskā un progresīvā virzienā”.

Politiskā partija “Latvijas ceļš” tika reorganizēta 2007. gada 2. novembrī, kad tā pārveidojās par jaunu politisko spēku, apvienojoties ar savu partneri iepriekšējās parlamenta vēlēšanās – Latvijas Pirmo partiju. Rezultātā tika izveidota jauna partija “LPP/LC”.

Savienības “Latvijas ceļš” struktūra tika ietverta statūtos, nosakot, ka augstākā institūcija ir biedru kopsapulce (“Latvijas ceļa” 1. kongresā 1994. gada 22. oktobrī tika pieņemti atjaunotie statūti, nosakot, ka augstākā lēmējinstitūcija ir biedru kongress). Laika gaitā statūti tika vairākkārt grozīti. Partijas pārvaldi veidoja kongress, konference (jauna institūcija, kas tika izveidota “Latvijas ceļa” 1. kongresā), priekšsēdētājs, tā vietnieki, sekretārs, valde no 15 loceķliem un revīzijas komisija, kas tika ievēlēta partijas kopsapulcē (kongresā) aizklātā balsošanā. Valdē, atbilstoši amatiem, tika iekļauts priekšsēdētājs, “Latvijas ceļš” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs, kā arī partijas izvirzītais Ministru prezidents vai izvirzītais premjera amata kandidāts. Pārējos valdes locekļus, no kuriem lielākā daļa bija partijas pārstāvētie Saeimas deputāti un ministri, ievēlēja kongress. 

Sākumposmā, neilgi pēc partijas dibināšanas un uzvaras 5. Saeimas vēlēšanās, partijai bija viena nodaļa Rīgā un pāris skaita ziņā nelielas grupas, kas darbojās lielākoties Vidzemes un Latgales reģionā. Tomēr, pieaugot partijas biedru skaitam, tās darbība tika izvērsta visā Latvijas teritorijā. 2001. gadā partija “Latvijas ceļš” organizatoriski darbojās 15 nodaļās un 17 grupās, no kurām lielākā bija Rīgā. Reģionālās nodaļas organizēja vietējos pasākumus un nodrošināja saikni starp vietējo un valsts līmeņa politiku. Sākotnēji partijas vadības institūcijas atradās Rīgā, Tērbatas ielā 4-9, vēlākajos gados – Rīgā, Jaunielā 25/29. Partijai bija arī sava jaunatnes organizācija – “Klubs LC”.

Partijas dibināšanas brīdī tās rindās bija 154 biedri, laika gaitā biedru skaits pieauga vairākas reizes, 21. gs. pirmajos gados veidojot vairāk nekā 1300 biedru lielu politisko spēku, kas atjaunotās Latvijas vēsturē ir viens no lielākajiem biedru skaita ziņā. Par partijas biedru varēja kļūt, vispirms kļūstot par biedra kandidātu, pamatojoties uz personīgu iesniegumu un trīs biedru rakstveida ieteikumiem. Par pirmo priekšsēdētāju 1993. gada 25. septembrī kļuva Valdis Birkavs, kurš šo amatu ieņēma no partijas dibināšanas līdz 1997. gada novembrim. No 1997. gada 22. novembra līdz 2000. gada decembrim partiju vadīja Andrejs Panteļējevs. No 2000. gada 11. decembra līdz 2003. gada 19. maijam partijas priekšsēdētāja amatu ieņēma Andris Bērziņš, kuru nomainīja Jānis Naglis, kurš vadīja partiju līdz 2004. gada oktobrim. 2004. gada 31. oktobrī par partijas “Latvijas ceļš” pēdējo priekšsēdētāju kļuva Ivars Godmanis, kurš šo amatu ieņēma līdz 2007. gada novembrim, kad partija tika reorganizēta.

Sākot ar 5. Saeimas vēlēšanām 1993. gadā, kad “Latvijas ceļš” kļuva par vienu no vadošajiem politiskajiem spēkiem Latvijā, partija ieguva pārstāvniecību parlamentā, – politiskais spēks veiksmīgi startēja vairākos Saeimas sasaukumos, veidoja vairākas valdības koalīcijas un piedalījās nozīmīgu reformu īstenošanā.

Pirmajās parlamenta vēlēšanās pēc neatkarības atjaunošanas, kurās piedalījās 23 politiskie spēki, vēlēšanu savienība “Latvijas ceļš” guva pārliecinošus panākumus, iegūstot vairāk nekā trešdaļu jeb 36 vietas 5. Saeimā. Viens no savienības līderiem – Anatolijs Gorbunovs – kļuva par 5. Saeimas priekšsēdētāju.

Savas darbības laikā vairākos parlamenta sasaukumos partija gan pati veidoja koalīciju, gan bija daļa no citu veidotas koalīcijas. Piemēram, 5. Saeimas laikā “Latvijas ceļš” kā lielākā frakcija parlamentā vadīja abas valdības (V. Birkava un M. Gaiļa valdību), kurā vairākums ministru portfeļu bija “Latvijas ceļš” biedriem. Arī vēlākajos gados “Latvijas ceļš” guva iespēju vadīt valdības, īstenojot virkni reformu un pārmaiņu, kas bija nepieciešamas pēc neatkarības atjaunošanas, tajā skaitā īstenoja privatizācijas procesu, nostiprināja brīvā tirgus attiecības. Partija īstenoja arī lielos ārpolitiskos uzdevumus – Krievijas armijas izvešanu, Latvijas integrāciju ES un NATO.

* “Latvijas ceļš” piedalījās 8. Saeimas vēlēšanās, taču nespēja pārvarēt 5 % barjeru.

** “Latvijas ceļš” 9. Saeimas vēlēšanās piedalījās kā partiju apvienība kopā ar Latvijas Pirmo partiju.

Avots: Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) dati.

Partijai bija arī pārstāvniecība Latvijas pašvaldībās, kur tā spēja ietekmēt vietējo politiku un reformu procesus. “Latvijas ceļš” pamatā piedalījās pilsētu un novadu domju vēlēšanās, visbiežāk pat nemēģinot pretendēt uz pārstāvniecību pagastos.

* “Labklājība” (“Latvijas ceļš”, Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija un Tautas saskaņas partija)

** “Latvijas ceļa” un Darba partijas apvienotais saraksts

*** “Latvijas ceļš – Salacgrīvai”

**** “Latvijas ceļš – Staicelei”

***** “Latvijas ceļš – Rēzeknei”

****** Liepājas apvienotais saraksts (Latvijas Kristīgo demokrātu savienība, Latvijas Zemnieku savienība, savienība “Latvijas ceļš”, Kristīgā tautas partija)

******* Daugavpils pilsētas partija, savienība “Latvijas ceļš”

******** Kristīgi demokrātiskā savienība, savienība “Latvijas ceļš”, Tautas partija

********* Latvijas Demokrātiskā partija, savienība “Latvijas ceļš”

********** Latvijas Zemnieku savienība, savienība “Latvijas ceļš”

Avots: CVK dati (apkopojumā iekļautas tikai pašvaldības, kurās partija ir ieguvusi pārstāvniecību, t. i., vismaz vienu deputāta vietu).

Partija apvienoja politiskās un ekonomiskās elites pārstāvjus – gan Latvijā dzīvojošos, gan bijušos trimdas latviešus. Redzamākajiem partijas līderiem pieskaitāmi: bijušais Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas sekretārs A. Gorbunovs (Augstākās padomes priekšsēdētājs, 5. Saeimas priekšsēdētājs, ministrs vairākās valdībās); jurists, juridisko zinātņu doktors V. Birkavs (Augstākās padomes deputāts, Ministru prezidents, ministrs vairākās valdībās); fiziķis, aktīvs neatkarības atjaunošanas procesa dalībnieks A. Panteļējevs (Augstākās padomes un vairāku Saeimu deputāts, tajā skaitā “Latvijas ceļš” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs); inženieris M. Gailis (Ministru prezidents, ministrs vairākās valdībās, Saeimas deputāts); bijušais Latvijas Tautas frontes valdības Ministru prezidents I. Godmanis (Ministru prezidents, ministrs vairākās valdībās, Saeimas un Eiropas Parlamenta deputāts); vēsturnieks, bijušais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Indulis Bērziņš (Augstākās padomes deputāts, ārlietu ministrs, vairāku Saeimu deputāts); pedagogs Andris Bērziņš (Ministru prezidents, Rīgas domes priekšsēdētājs, labklājības ministrs, Saeimas deputāts); pirmā Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica dēls un trimdas latviešu sabiedriskais darbinieks Gunārs Meierovics (ilglaicīgs Pasaules brīvo latviešu apvienības vadītājs, Saeimas deputāts) u. c.

Kopš 1994. gada 4. marta reizi mēnesi tika izdots informatīvais biļetens “Latvijas ceļš”, kurā četru lappušu garumā tika izklāstītas aktuālās norises politikā un sabiedrībā, partijas sasniegumi, viedokļi, informācija biedriem u. c. informācija. Partijai ap gadsimtu miju bija sava, tam laikam moderna tīmekļa vietne “lc.lv”, kurā varēja iegūt informāciju par politiskā spēka pārstāvjiem, partijas valdi, tās Saeimas frakciju, partijas statūtiem u. c. Līdz ar partijas reorganizāciju tika likvidēta arī tās tīmekļa vietne.