Bieži dēvēta par “rokabilī karalieni”, 20. gs. 50. gados Vonda Džeksone bija viena no pirmajām sievietēm, kas ar panākumiem izpildīja rokabilī un rokenrola repertuāru. Vairāk nekā 60 gadus ilgušās karjeras laikā daudz dziedājusi arī kantri un gospeļus.

V. Džeksones māte bija šuvēja, bet tēvs – dažādu darbu strādnieks un kantrimūziķis, kura vadībā meitene agrā bērnībā apguva ģitāras un klavieru spēli, kā arī iemīlēja kantrimūziku. Publiski dziedāt viņa sāka baptistu baznīcas korī, 14 gadu vecumā uzvarēja vietējā mēroga dziedātāju konkursā un vairākus nākamos gadus ik dienu uzstājās Oklahomas radiostacijas KLPR pārraidē. Radio priekšnesumi piesaistīja kantri dziedātāja Bila Greja (Bill Gray) uzmanību, un 1954. gadā par nacionāla mēroga hitu kļuva abu duets You Can’t Have My Love, ko izdeva apgāds Decca Records. Tā panākumi V. Džeksonei, kura joprojām nebija beigusi skolu, ļāva ieskaņot virkni citu singlu, kuriem gan neizdevās atkārtot debijas sasniegumus.

1955. gadā V. Džeksone, izpildot kantri repertuāru, sāka dziedāt koncertturnejās, kurās, atbilstoši tolaik izplatītai praksei, piedalījās vairāki izpildītāji. Vienā no šīm turnejām uzstājās arī Elviss Preslijs (Elvis Presley), kurš jau drīz kļuva par slavenāko dziedātāju ASV. Iepazīstoties abi jaunieši viens par otru nebija dzirdējuši, taču viņu starpā radās abpusējas simpātijas, turklāt E. Preslijs V. Džeksoni iedrošināja pievērsties jaunajai rokabilī mūzikai. Par attiecībām ar E. Presliju dziedātāja stāsta albumā I Remember Elvis (2006), kurā interpretējusi viņa repertuāru.

1956. gadā jaunā mūziķe noslēdza līgumu ar ierakstu kompāniju Capitol Records. Viens no pirmajiem ieskaņojumiem jaunajā apgādā bija I Gotta Know, kurā sentimentāla kantri melodija apvienota ar ekspresīvu rokabilī motīvu, kas ļāva demonstrēt sievietēm vēl neierasti agresīvu dziedājumu. I Gotta Know kļuva par V. Džeksones otro hitu, un turpmāk viņas repertuārā līdzās kantri dziesmām bija arī daudz rokabilī un rokenrola skaņdarbu, kas ļāva koncertēt kopā ar Džeriju Lī Lūisu (Jerry Lee Lewis), Karlu Pērkinsu (Carl Perkins), Badiju Holliju (Buddy Holly), Džoniju Kešu (Johnny Cash) un citām šo žanru slavenībām. 

1957. gadā viņa ieskaņoja no melnādainās dziedātājas Annistīnas Allenas (Annisteen Allen) aizgūtu dziesmu Fujiyama Mama, kuras varone savu sievišķo enerģiju salīdzina ar atombumbas jaudu, kas spēj nodarīt tādu pašu postu kā ASV veiktā Japānas pilsētu Nagasaki un Hirosimas atombombardēšana Otrajā pasaules karā. ASV Fujiyama Mama tika uzskatīta par bezgaumīgu un guva vien niecīgu ievērību, taču tā negaidīti izpelnījās milzīgu ievērību Japānā, kur, ilgstoši ieņemot nacionālā topa virsotni, kļuva par vienu no pirmajiem rokenrola hitiem, nodrošinot plašu uzmanību arī dziedātājas koncertturnejai.

1958. gadā nāca klajā V. Džeksones pirmais albums Wanda Jackson un hiperenerģiska rokenrola dziesma Let’s Have a Party, kas plašāku uzmanību guva divus gadus vēlāk, kļūstot par viņas vienīgo Top 40 hitu Billboard popmūzikas topā (vairums V. Džeksones hitu bija pārstāvēti kantri tabulās). Kaut Let’s Have a Party iepriekš bija iedziedājis E. Preslijs un vēlāk izpildījuši arī citi pazīstami mūziķi (Pols Makartnijs, Paul McCartney; Mud; Dr. Feelgood), tieši V. Džeksones versija ir tās spilgtākā un slavenākā interpretācija un nākamajās desmitgadēs kļuvusi par viņas pazīstamāko dziesmu. Let’s Have a Party panākumi līdz ar albumu Rockin’ with Wanda  (1960) iezīmēja dziedātājas rokabilī perioda kulmināciju.

Līdz ar rokenrola vispārējās popularitātes mazināšanos 20. gs. 60. gados V. Džeksone, pilnībā neatsakoties arī no rokabilī, par pamatžanru atkal izvēlējās kantrimūziku. Šo transformāciju veiksmīgi aizsāka pašas sacerēts hits Right or Wrong (1961), kā arī In the Middle of a Heartache (1961, līdzautorība ar Loriju Kristensoni, Laurie Christenson, un Petu Franzesu, Pat Franzese), kas ļāva piesaistīt arī pieaugušāku publiku.

1961. gadā dziedātāja salaulājās, un viņas dzīvesbiedrs Vendels Gudmens (Wendell Goodman) kļuva par viņas menedžeri, šo amatu saglabājot līdz pat nāvei 2017. gadā (V. Džeksones pirmais menedžeris bija viņas tēvs). Savukārt V. Džeksones grupas The Party Timers ģitārists šajā laikā bija vēlāk prominentais Rojs Klārks (Roy Clark) – pirmais ievērojamais amerikāņu kantrimūziķis, kurš koncertējis Latvijā (Rīgā, 1976. gadā).

Kantri periodā dziedātāja ieskaņoja arī virkni singlu vācu valodā (apkopoti albumā Made in Germany, 1967), tostarp daudzviet Rietumeiropā par hitu kļuvušo Santo Domingo (1965).

70. gadu sākumā V. Džeksone un V. Gudmens pieņēma kristietību, un desmitgades turpinājumā dziedātājas repertuārā dominēja gospeļmūzika, ko viņa izpildīja gan koncertturnejās, gan baznīcu pasākumos; savukārt viņas ierakstus šajā laikā izdeva kristīgās mūzikas apgādi Myrrh un Word Records.

80. gadu sākumā, daudzviet Eiropā veidojoties jaunai rokabilī subkultūrai, V. Džeksonei radās iespēja atgriezties pie sava klasiskā repertuāra, ko viņa līdz ar jauniem skaņdarbiem izpildīja koncertturnejās Vācijā, Anglijā un Skandināvijas valstīs. 1987. gadā viņa Prāgā (Čehija, tolaik Čehoslovākija) ar vietējo mūziķi Karelu Zihu (Karel Zich) ieskaņoja albumu Let’s Have a Party in Prague (1988), bet 1995. gadā, pirmo reizi kopš 70. gadiem arī savā dzimtenē uzstājoties ar sekulāru repertuāru, veica ASV koncertturneju ar alternatīvā kantri un rokabilī dziedātāju Roziju Floresu (Rosie Flores).

Atskaitot dažus 50. un 60. gadu hitus, mūzikas pamatplūsmā V. Džeksones ieraksti vairs neatgriezās, taču viņas autoritāte rokabilī publikā un dažādu paaudžu mūziķu starpā turpināja augt ar katru nākamo desmitgadi.

2003. gadā dziedātāja ar Elvisa Kostello (Elvis Costello) un grupu The Cramps un The Stray Cats dalībnieku līdzdalību ieskaņoja albumu Heart Trouble, kam 2011. gadā sekoja grupas The White Stripes līdera Džeka Vaita (Jack White) producētais The Party Ain’t Over, kas, sasniedzot 58. vietu, V. Džeksonei pēc ilga pārtraukuma ļāva atgriezties Billboard 200 tabulā.

Līdz 80 gadu vecumam viņa regulāri uzstājās rokabilī un kantri festivālos un klubos, bet 2019. gadā pēc nesen pārciesta insulta izziņoja profesionālās darbības beigas. Neilgi pirms šā lēmuma V. Džeksone arī ieskaņoja pēdējo albumu Encore, ko producējusi populārā rokmūziķe Džoana Džeta (Joan Jett); šis darbs tika izdots 2021. gadā.

Sabiedrībā dominējošie stereotipi par jaunas sievietes sociālo lomu un pieļaujamām uzvedības un publiskas pašizpausmes normām (arī dziedāšanas manieri un repertuāru) V. Džeksonei neļāva gūt tikpat plašu radio atbalstu kā E. Preslijam, K. Pērkinsam, B. Hollijam un citiem rokenrola izpildītājiem, taču 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā viņa ieskaņoja virkni dziesmu, kas, neraugoties uz pieticīgākiem popularitātes rādītājiem, pieskaitāmas žanra klasikai.

Īpaši nozīmīga bija viņas loma, paverot žanra apriti sievietēm. Rokenrolu izpildīja arī Dženisa Mārtina (Janis Martin), Spārkla Mora (Sparkle Moore), Konija Frānsisa (Connie Francis) un vēl dažas dziedātājas, taču tieši V. Džeksone, kantri vokālo tradīciju apvienojot ar melnādaino dziedātāju Māsas Rosetas Torpas (Sister Rosetta Tharpe), Bigmamas Torntones (Big Mama Thornton) un Lielās Meibelas (Big Maybele) agresīvo ritmblūza dziedājuma manieri, kļuva par ievērojamāko no baltādainajām rokenrola izpildītājām. Viņas spēcīgais, dažbrīd ķērcoši kliedzošais dziedājums aizsāka jaunu vokālo tradīciju, netieši ietekmējot daudzas nākamo paaudžu mākslinieces. Tikpat izaicinoši un groteski pārspīlēti sava laika sabiedriskajā un muzikālajā kontekstā bija daudzu viņas izpildīto dziesmu teksti par “sliktajām meitenēm”, kas dzer, smēķē un saietas ar “sliktajiem zēniem”, vajadzības gadījumā nevilcinoties tiem norādīt uz savu pārākumu un situācijas noteicējas lomu.

Kaut arī V. Džeksones paliekošākais devums populārās mūzikas vēsturē saistīts ar rokenrolu un rokabilī, viņa bija arī spilgta kantri māksliniece, kura arī šā žanra repertuārā nevairījās izmantot rokenrola tehniku un intonācijas, padarot to emocionāli iedarbīgāku un psiholoģiski daudzslāņaināku. Savukārt karjeras sākumā, kad arī starp kantri izpildītājiem sievietes vēl bija ievērojamā mazākumā, viņa izcēlās ar neierasti elegantu skatuves veidolu, citu dziedātāju iecienītās tradicionāli laucinieciskās govjmeiteņu (cowgirls) garderobes vietā dodot priekšroku spoži vizuļojošām kokteiļkleitām (pirmoreiz uzstājoties kantrimūzikas nozīmīgākajā šovā Grand Ole Opry, V. Džeksonei netika ļauts uz skatuves iziet mātes šūtā kleitā ar atkailinātiem pleciem), aizsākot jaunu modes tendenci un veicinot žanra tuvināšanos laikmetīgām dzīvesveida tendencēm.

V. Džeksone uzņemta Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2009), bet viņas ieskaņotā Let’s Have a Party interpretācija – Grammy slavas zālē (Grammy Hall of Fame, 2024).

Dziedātājas dzimtajā pilsētā Modā viņas vārdā nosaukta iela, bet Oklahomā, kur sākusies viņas karjera – aleja.

A Girl Don’t Have to Drink to Have Fun; Fancy Satin Pillows; Fujiyama Mama; Funnel of Love; Good Rockin’ Tonight; Hard Headed Woman; Honey Bop; Hot Dog! That Made Him Mad; I’d Be Ashamed; I Gotta Know; In the Middle of a Heartache; It Keeps Right On a-Hurtin; Let’s Have a Party; Mean, Mean Man; Right or Wrong; Rock Your Baby; That’s What Love Is; Thunder on the Mountain

Wanda Jackson (Capitol, 1958); Rockin’ with Wanda (Capitol, 1960); There’s a Party Goin’ On (Capitol, 1961); Right or Wrong (Capitol, 1961); Wonderful Wanda (Capitol, 1962); Two Sides of Wanda (Capitol, 1964); Blues in My Heart (Capitol, 1965); Wanda Jackson Salutes the Country Music Hall of Fame (Capitol, 1966); Cream of the Crop (Capitol, 1967); A Woman Lives for Love (Capitol, 1970); I’ve Gotta Sing (Capitol, 1971); Praise the Lord (Capitol, 1972); Country Gospel (Word, 1974); Heart Trouble (CMH, 2003); I Remember Elvis (Goldenlane, 2006); The Party Ain’t Over (Third Man, 2011); Unfinished Business (Sugar Hill, 2012); Encore (Big Machine / Blackheart, 2021)