Ainava ir teritorija, kādu to uztver cilvēki un kura attīstās laikā dabas spēku un cilvēka darbību ietekmē. Eksistē ģeogrāfiskās, ekoloģiskās, kultūrvēsturiskās un estētiskās ainavas.

Ģeogrāfiskā ainava tipiski ir teritorija, kuras platība ir 10–100 km². Precīza ainavu robežu izdalīšana notiek vairāk praktisku apsvērumu dēļ – ainavu robežas var būt nosacīti dabiskas un noteiktas (salu ainavas, purvu ainavas, upju ieleju ainavas), juridiski vai konvencionāli noteiktas (nacionālo parku ainavas, pilsētu ainavas). Ainavas var iedalīt arī dabiskajās un antropogēnajās, ņemot vērā pakāpi, kādā dabiskā ainava tikusi pārveidota cilvēka darbības ietekmē. Piemēram, dabiskā ainava ir Dolomītu Alpu kalnu ainava, antropogēnā ainava – Nīderlandes polderu ainava.

Ģeogrāfiskā ainava ir daudzdimensionāls jēdziens, tādēļ pastāv vairāki ainavu uztveres veidi.

• Estētiskā uztvere – akcentē konkrēti vizuālo pievilcību, simetriju, tekstūru, proporcijas, krāsas un citas nianses.
• Emocionālā uztvere – akcentē personīgo saikni ar teritoriju, nostaļģiju, mieru un melanholiju.
• Kulturālā un simboliskā uztvere – akcentē vēsturiskos notikumus, svētvietas, piemiņas vietas, kultūras identitātes elementus.
• Laika uztvere – akcentē ainavu izmaiņas laikā – zemes lietojuma izmaiņas, vēsturisko periodu liecības.
• Funkcionālā uztvere – akcentē teritoriju kā resursu avotu un apsaimniekojamu platību, lai iegūtu dabas resursus, veiktu apbūvi, kā arī veidotu atpūtas un brīvā laika pavadīšanas vietas.
• Ekoloģiskā uztvere – akcentē ainavu kā ekoloģisku sistēmu, kurai ir struktūra, funkcijas un izmaiņas laikā.
• Filozofiskā un politiskā uztvere – akcentē dabas un cilvēka aspektus, varas attiecības ainavā.
• Tehnoloģiskā uztvere – ainavas, kas redzamas aerofoto, bezpilota lidaparātu un satelītu attēlos.

Ainavu izvērtējumos bieži tiek ņemta vērā lielākā daļa no minētajām uztverēm. Tomēr ģeogrāfiskā ainava ir konkrēts termins un apzīmē teritoriju ar telpisko struktūru, kas ir zinātņu izpētes objekts.

Ainavām ir raksturīga telpiskā struktūra – to veidojošo elementu telpiskais izvietojums, kas ir pamatā, lai ainavas funkcionētu. Atbilstoši ainavu ekologa Ričarda Formena (Richard Townsend Turner Forman) un Mišela Godrona (Michel Godron) izveidotajai konceptuālajai shēmai, ainavas (“ekosistēmu mozaīkas”) telpisko struktūru iedala plankumos, koridoros un pamatnē (patch-corridor-matrix). Šāds vienkāršs iedalījums ļauj efektīvāk kvantificēt un analizēt ainavas telpisko struktūru, izmantojot telpiskās analīzes metodes ģeogrāfiskajās informācijas sistēmās (ĢIS). Atbilstoši šim modelim, ainavas struktūrelementu forma un lielums nosaka to funkcionēšanu ainavā, piemēram, šauri un gari elementi funkcionē kā koridori vai barjeras organismu migrācijai, savukārt lieli un kompaktas formas plankumi – kā dzīvotnes.

Ģeogrāfiskā ainava ir veidojusies dabas procesu rezultātā un pārveidota cilvēka darbības ietekmē – izņēmums ir antropogēnās ainavas, kas ir pilnībā cilvēka radītas. Ainavas abiotisko pamatni veido iežu struktūras (ģeoloģija) un reljefa formas (ģeomorfoloģija), bet ainavas telpisko struktūru veido veģetācijas lielformas, zemes seguma un lietojuma veidi un cilvēka darbības radītās struktūras (apbūve, infrastruktūra). Šo elementu telpiskais izkārtojums padara katru ainavu unikālu.

Cilvēka darbība ir ietekmējusi lielāko daļu pasaules ainavu. Daudzas ģeogrāfisko ainavu definīcijas uzsver tēzi, ka daba un cilvēks ir veidojuši ainavas kopdarbībā, respektīvi, gandrīz visas ainavas zināmā mērā ir uzskatāmas par kultūrainavām. Piemēram, apsaimniekots mežs joprojām saistās ar dabisku ainavu, tomēr šādi meži bieži ir izaudzēti no ievesta selekcionēta stādmateriāla, nevis dabiski izdīguši no vietējo koku sēklām.

Sabiedriskā viedokļa pētījumi parāda, ka cilvēki augstāk novērtē apsaimniekotas lauku ainavas pretstatā dabiskajām ainavām. Piemēram, neapsaimniekotas un aizaugošas lauksaimniecības zemes sabiedrība vērtē negatīvi, jo tās asociējas ar pamestību, depopulāciju un depresiju.

Ģeogrāfiskās ainavas tiek iedalītas pēc to reljefa (līdzenuma, kalnu, pauguraiņu ainavas), telpiskās struktūras (mozaīkveida ainavas, upju ieleju ainavas, āraines) un dominējošā zemes seguma vai izmantošanas veida (lauksaimniecības zemju ainavas, mežu ainavas). Latvijas ainavrajonēšanas shēmā ainavu apvidi ir iedalīti mežainēs, ārainēs, mežārēs, grīņos, purvainēs, mežpurvainēs, silainēs, ezerainēs un pilsētu ainavās.

Latvijas ainavas kopš 2021. gada ir atzītas par nacionāla līmeņa vērtībām un iekļautas Latvijas kultūras kanonā – tajā skaitā astoņas kanoniskas Latvijas ainavas: Daugavas ainava, Zemgales līdzenuma ainava, Gaujas senielejas ainava, Latgales ezeraines ainava, Latvijas mežu ainava, piejūras ainava, Vidzemes pauguraiņu ainava un Abavas senielejas ainava.

Ainavas attīstību nosaka faktori, kas to ietekmē. Šie faktori bieži tiek grupēti, izdalot ainavu attīstības virzošos spēkus (drivers). Mūsdienās viens no svarīgākajiem virzošajiem spēkiem ir klimata pārmaiņas, kas ietekmē visu biosfēru, un dažādas ainavas tiek ietekmētas dažādi – galvenokārt mainoties temperatūras un nokrišņu režīmam. Pasaulē nozīmīgs virzošais spēks ģeogrāfisko ainavu izmaiņās ir urbanizācija, jo palielinās cilvēku skaits, kuri dzīvo pilsētās. Urbanizācijas ietekmē notiek strauja apbūve un infrastruktūras izbūve lielo pilsētu apkārtnē, un, samazinoties lauku iedzīvotāju skaitam, notiek zemju pamešana. Vienlaikus daudzos reģionos turpinās lauksaimniecības industrializācija, pieaugot lauksaimniecības platību intensīvai apsaimniekošanai.

Papildus virzošajiem spēkiem, ģeogrāfiskās ainavas ietekmē arī katastrofāli notikumi un militāri konflikti. Piemēram, vairāki pētījumi par reģionālo konfliktu ietekmi uz zemju apsaimniekošanu un ainavu izmaiņām parāda, ka depopulācija, lauksaimniecības zemju pamešana un dabiskā apmežošanās izmaina ainavu raksturu konfliktu zonās un arī pēc to izbeigšanās zemju apsaimniekošana atjaunojas tikai daļēji un ilgākā laika periodā.

Ģeogrāfiskā ainava ir ietvars cilvēka dzīves videi un labbūtībai (well-being). Tas ir īpaši aktuāli dabas ainavu sakarā – pētījumi parāda, ka atrašanās dabā un dabas skatu vērošana samazina stresu un pazemina asinsspiedienu. Zaļie un zilie toņi, kas dominē dabiskajās ainavās, var strauji uzlabot pašsajūtu, mentālo skaidrību, samazināt trauksmes sajūtu un veicināt vienotības sajūtu ar dabu un pasauli. Piemēram, japāņu “iegremdēšanās mežā” (森林浴, 森林, shinrin-yoku) terapija uzlabo garastāvokli un mentālo veselību.

Ainavas ir iedvesmojušas daudzus māksliniekus radīt gleznas un pat veselu glezniecības žanru – ainavu glezniecību. Pasaulē zināmākie ainavu gleznotāji: vācietis Kaspars Dāvids Frīdrihs (Caspar David Friedrich), francūzis Klods Monē (Claude Monet), kanādietis Lorens Heriss (Lawren Harris) un citi. Latvijā ainavu glezniecību pārstāv Vilhelms Purvītis, Jūlijs Feders, Aleksejs Naumovs un citi.

Ģeogrāfiskā ainava ir pētījumu objekts ģeogrāfijā (ainavu ģeogrāfija, reģionālās ainavas), ainavu ekoloģijā (ainavu telpiskā struktūra, funkcijas un izmaiņas), ainavu arhitektūrā (ainavu dizains) un vides aizsardzībā (ainavu aizsardzība, bioloģiskā daudzveidība). Ģeogrāfisko ainavu praktiskie aspekti saistāmi ar ainavu apsaimniekošanu, dizainu un pārvaldību. Eiropas ainavu konvencija (European Landscape Convention) 2000. gadā tika pieņemta, lai veicinātu ainavu aizsardzību, labāku pārvaldību un plānošanu, arī kā platformu starpvalstu sadarbībai ainavu jautājumos.

Ģeogrāfiskās ainavas tiek pētītas, izmantojot dažādas metodes.

• Tālizpēte – satelītu, bezpilota lidaparātu un lidmašīnu iegūtie dati ļauj veikt plašu teritoriju kartēšanu un analīzi.
• Kartogrāfija un ĢIS – mūsdienu un vēsturisko karšu analīze.
• Biotopu apsekojumi dabā, bioloģiskās daudzveidības raksturošana.
• Aprakstošā metode – ainavas struktūras, sugu un dinamisko procesu detalizēta aprakstīšana lauka apstākļos.

Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) laika ainavu pētniecībā lietoja jēdzienu “ģeogrāfiskais komplekss”, šādi uzsverot teritorijas fizikāli ģeogrāfiskos aspektus un sistēmu teorijas ietekmi zinātnē. Mūsdienās notiek salīdzinoši jaunu konceptu, piemēram, ekosistēmu pakalpojumu, integrācija tradicionālos ģeogrāfisko ainavu pētījumos, kā arī sociālo un humanitāro aspektu iekļaušana ainavu izvērtējumos.

Latvijā ģeogrāfiskās ainavas pētījuši Kamils Ramans, Ādolfs Krauklis, Aija Melluma, Oļģerts Nikodemus un citi pētnieki. K. Ramans veicis Latvijas teritorijas ainavu rajonēšanu un izstrādājis ainavu zemju un ainavu apvidu robežu shēmu un klasifikāciju.