Aleksandrs Bieziņš bija bērnu ķirurģijas un sporta medicīnas pamatlicējs Latvijā, viens no ārstnieciskās vingrošanas pamatlicējiem Latvijā, Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (Latvijas PSR) Veselības aizsardzības ministrijas galvenais bērnu ķirurgs (no 1964. gada līdz mūža galam).

A. Bieziņš piedzima zemnieka Pētera Bieziņa un viņa sievas Annas (dzimusi Galiere) ģimenē kā vienīgais bērns. Kristīts Kārzdabas pareizticīgajā baznīcā, jo Bieziņi pārgāja pareizticībā un Kārzdaba atradās netālu. 17.09.1924. noslēgtajā laulībā ar bērnu ārsti Ellu Bieziņu (dzimusi Sovere) dzimuši trīs bērni. Vecākā meita Ārija Volrāte bija virusoloģe, medicīnas doktore, vidējā – Inese Kraukle bija arhitekte, bet dēls Ojārs – ārsts neiroķirurgs, medicīnas zinātņu kandidāts. Ārsta profesiju turpina arī mazbērni.

Tā kā tuvākajā apkaimē skolas nebija, lasītprasmi A. Bieziņš apguva mājmācībā, bet turpmāko izglītošanu uzņēmās tēvabrālis Augusts Bieziņš, kurš bija skolotājs un paņēma brāļadēlu pie sevis. No 1907. līdz 1909. gadam Aleksis, kā viņu sauca ģimenē, mācījās Turaidas ministrijas skolā, bet no 1910. līdz 1913. gadam – tēvoča vadītajā, jaunatklātajā Alūksnes proģimnāzijā, ko pabeidza ar teicamām sekmēm. No 1913. gada A. Bieziņš mācījās Rīgas Nikolaja ģimnāzijā, ko absolvēja ar zelta medaļu 15.04.1917. (evakuācijā Tērbatā). No 02.10.1917. ar pārtraukumiem (kara dēļ) studēja medicīnu Tērbatas Universitātē (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool). Latvijas Neatkarības kara laikā 27.06.1919. A. Bieziņš brīvprātīgi stājās jaunās Latvijas armijas rindās un kā kara feldšeris dienēja Latgales frontē, apkarojot izsituma tīfu un citas infekcijas slimības. Atvaļināts 04.1920. Turpināja medicīnas studijas Rīgā, jaunajā Latvijas Augstskolā (tagad Latvijas Universitāte, LU), ko beidza 19.12.1923. ar izcilību kā ārsts. A. Bieziņš 06.11.1929. LU aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju “Eksperimentāli pētījumi par cīpslu pušumu dzīšanu”.

Jau pēdējā studiju gadā (1923) A. Bieziņš aizstāja kolēģi un strādāja par ārsta palīgu Rīgas pilsētas bērnu slimnīcā (tagad Bērnu klīniskā universitātes slimnīca). Turpat ordinators (1923–1939), Ķirurģiski–ortopēdiskās nodaļas vadītājs (1939–1941), Bērnu ķirurģijas klīnikas vadītājs (no 1945. gada). 

LU privātdocents (1931–1940, 1941–1942), Latvijas Valsts universitātes (LVU, tagad LU) docents (1940–1941, 1945–1946), profesors (1946–1950). Ortopēdijas katedras vadītājs (1944–1945), Vispārīgās ķirurģijas katedras vadītājs (1945–1947), Topogrāfiskās anatomijas un operatīvās ķirurģijas katedras vadītājs (1947–1950). Rīgas Medicīnas institūta (RMI, tagad Rīgas Stradiņa universitāte, RSU) profesors (no 1950. gada), Topogrāfiskās anatomijas un operatīvās ķirurģijas katedras vadītājs (1950–1972).

Kad 01.06.1937. Latvijas Fiziskās kultūras un sporta komitejas paspārnē izveidoja Sporta medicīnas kabinetu (Sporta nama telpās Starta ielā 3), par vadītāju kļuva A. Bieziņš. Pieaugot darba apjomam, 01.04.1939. kabinetu pārdēvēja par Fiziskās audzināšanas un sporta medicīnas institūtu (tajā bija ierīkota ambulance, medicīnas, psiholoģijas, rentgena un elektrokardiogrāfijas kabinets un laboratorija). Sporta medicīnas institūtu A. Bieziņš vadīja līdz 1946. gadam. No 1938. līdz 1942. gadam viņš bija Fizikālās terapijas institūta un poliklīnikas vadītājs.

A. Bieziņš bija Veselības veicināšanas biedrības Ķermeņa labošanas sekcijas vadītājs (1937–1940). Šīs sekcijas pārziņā bija dziedniecības vingrotava, valodas traucējumu labošanas ambulance (Tērbatas ielā 58), kā arī 1939. gadā pārņemtā mehanoterapijas ārstniecības iestāde un ortopēdiskā darbnīca (Aizsargu, tagad Bruņinieku ielā 8b), kas līdz tam bija piederējusi ortopēdam Reinholdam fon Zengbušam.

No 1948. gada A. Bieziņš bija Ortopēdijas un reparatīvās ķirurģijas zinātniskās pētniecības institūta (tagad Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca) Bērnu klīnikas vadītājs, no 1959. līdz 1965. gadam – Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūta (tagad Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca) direktora vietnieks zinātniskajā darbā.

A. Bieziņš bija viens no žurnāla “Veselība” izdošanas iniciatoriem (šis populārzinātniskais žurnāls, kas bija vislasītākais žurnāls latviešu valodā Latvijas PSR, iznāca no 1958. līdz 1991. gadam).

No 1957. līdz 1964. gadam A. Bieziņš bija Latvijas Traumatologu un ortopēdu zinātniskās biedrības priekšsēdētājs un no 1965. līdz 1973. gadam – Latvijas Ķirurgu zinātniskās biedrības priekšsēdētājs.

Akadēmiskās vienības “Atauga” vecbiedrs.

A. Bieziņš izveidoja plašu bērnu ķirurģijas un ortopēdijas zinātnisko skolu Latvijā. Pētīja bērnu ķermeņa deformāciju (pēdu, gūžas locītavu, mugurkaula u. c.) ķirurģisko ārstēšanu, krūšu un vēdera dobuma ķirurģisko slimību diagnostiku bērniem, ārstniecisko fizkultūru. A. Bieziņš izstrādāja oriģinālas operāciju metodes aukslēju šķeltņu un barības vada plastikai. Par Erlahera–Blaunta–Bieziņa (Erlacher–Blount–Biezins) slimību 1938. gadā nosaukta subepifizāras lokalizācijas osteohondropātija.

Īpaši nopelni A. Bieziņam bija poliomielīta jeb bērnu triekas pēdējās epidēmijas uzveikšanā Latvijā (1955–1961), kā arī cīņā ar šīs slimības sekām. Latvija bija viena no pirmajām republikām Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS), kas 1959. gadā uzsāka masveida vakcināciju bērniem. Starpresoru poliomielīta apkarošanas komisijas priekšsēdētājs A. Bieziņš (no 1948. gada) uzņēmās medicīnisko atbildību, un vakcinācijas rezultātā saslimstība ar poliomielītu Latvijā samazinājās divdesmit reizes; divu gadu laikā epidēmija bija uzveikta. A. Bieziņš 07.1957. devās uz Ženēvu, kur PSRS delegācijas sastāvā piedalījās Ceturtajā starptautiskajā poliomielīta konferencē (La quatrième conférence internationale de la poliomyélite). Mājup viņš atgriezās, bagātinājies ar vairākām svarīgām atziņām, kuras tūlīt centās ieviest klīnikas darbā.

Pēc A. Bieziņa iniciatīvas Raiskumā izveidoja un 12.11.1957. atklāja Latvijā pirmo (PSRS – otro) speciālo skolu bērniem ar dažādiem kustību traucējumiem un bērniem, kas pārslimojuši poliomielītu. Raiskuma sanatorijas internātskolā līdzās mācību darbam notika intensīva veselības uzlabošana (1965. gadā uzcēla jauno korpusu ar plašākām un speciāli aprīkotām telpām). A. Bieziņš pastāvīgi konsultēja pacientus (skolas audzēkņus) un nepieciešamības gadījumā nosūtīja operācijai uz Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtu.

Vairāku mācību grāmatu un monogrāfiju bērnu ķirurģijā, operatīvajā ķirurģijā un topogrāfiskajā anatomijā autors, tostarp “Bērnu ķirurģija” (krievu valodā Детская хирургия, izdota Maskavā, 1965), “Barības vada ķīmiskie apdegumi bērniem” (krievu valodā Химические ожоги пищевода у детей, izdota Maskavā, 1966; vācu valodā Verätzungen der Speiseröhre bei Kinder, izdota Berlīnē, 1967) u. c.

A. Bieziņš bija pirmais, kurš Latvijā no savu kolēģu rokām saņēma simbolisku augstākās atzinības balvu ķirurga meistarībai – Zelta skalpeli (31.01.1973.).

A. Bieziņš apbalvots ar Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi (1924), padomju okupācijas laikā – Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka goda nosaukumu (1957), PSRS Darba Sarkanā Karoga ordeni (1967), Latvijas PSR Valsts prēmiju (1974). Godabiedrs vairākās zinātniskās biedrībās (Vissavienības ķirurgu zinātniskajā biedrībā, 1974, u. c.).

A. Bieziņa dzimtajā pusē Sarkaņu ciema Jaundilmaņos (atjaunojot vectēva Gusta Bieziņa māju) 06.07.1987. dibināts “Profesora Aleksandra Bieziņa muzejs” (kā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja Rīgā filiāle), kas likvidēts 01.12.2022. (apmeklētājiem slēgts 18.10.2022.). Muzeju atklāja pēc dzimtas māju atjaunošanas 27.08.1989., un tā pirmais vadītājs bija Valdis Fersters, bet no 01.03.2004. līdz 30.11.2022. muzeju vadīja Ingrīda Pureniņa. Memoriālā muzeja mērķis bija saglabāt A. Bieziņa piemiņu un popularizēt viņa ieguldījumu Latvijas bērnu ķirurģijas attīstībā (katru gadu augusta beigās rīkoja svētkus, pieminot A. Bieziņa dzimšanas dienu).

Par A. Bieziņu izdotas vairākas Arņa Vīksnas un līdzautoru grāmatas (1980, 1991, 2017). Viņa vārdā nosaukta jauna iela Rīgā, Zolitūdē (1986) un Raiskuma pamatskola (2019). RSU ierīkota Bieziņa auditorija (1988).

Kopš 1989. gada par izcilu veikumu bērnu ķirurģijā piešķir Aleksandra Bieziņa balvu.