Miervaldis Lūkins no 1919. gada ieņēma Ministru prezidenta, no 1936. gada – arī Valsts prezidenta adjutanta amatu ārpus armijas struktūrām. Atradās valdības vadītāja adjutanta amatā no Latvijas Neatkarības kara līdz valsts okupācijai.

Dzimis muižas arendatora (rentnieka) un krodzinieka Jāņa Gustava un Annas (dzimušas Skrastiņas) Lūkinu ģimenē, kristīts Burtnieku evaņģēliski luteriskajā draudzē. Mācījās Burtnieku pagasta skolā, pēc tam mācījās un 06.1914. beidza Jelgavas reālskolu, no 08.1914. mācījās un 12.1915. beidza Jelgavas reālskolas papildu (7.) klasi (no 05.1915. evakuācijā Sičevkā, Smoļenskas guberņā), uzsāka ekonomikas studijas Rīgas Politehniskajā institūtā (evakuācijā Maskavā). 12.1916. iestājās Pāvila karaskolā (Павловское военное училище) Petrogradā (beidza saīsināto karalaika mācību kursu 04.1917.). No 09.1920. studēja lauksaimniecību, 1923.–1928. gadā tautsaimniecību Latvijas Universitātē (LU).

Precējies ar Ernu Igali, kura 1940.–1941. gadā kopā ar vīru uzturēja korespondenci ar izsūtīto Kārli Ulmani Krievijā, cita starpā sūtot viņam kancelejas piederumus, grāmatas u. c. atļautos priekšmetus; pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV).

14.12.1916. studentu mobilizācijas gaitā iesaukts Krievijas armijā. Mācību laikā karaskolā paaugstināts par jaunāko portupejjunkuru (junkuru rotas jaunāko unteroficeri). No 04.1917. praporščiks, vairākas nedēļas dienēja Pāvila karaskolā Petrogradā. No 28.05.1917. virsnieks Latviešu strēlnieku rezerves pulkā Vidzemē (Valmierā), 9. rotas, pēc tam mācību komandas jaunākais virsnieks. Pulkā beidza rokas granātu un tranšeju artilērijas kursus. 09.1917. pēc Rīgas krišanas vienības sastāvā atkāpās uz Novgorodu, no turienes – uz Tērbatu (mūsdienās Tartu Igaunijā). 02.1918., Tērbatā ienākot Vācijas armijai, palika pilsētā. No turienes vēlāk devās uz vecāku rentēto Luteru (arī Lutre) muižu Burtnieku pagastā, kur dzīvoja vācu okupācijas laikā. Tuvojoties Sarkanajai armijai, 12.1918. devās uz Rīgu.

24.12.1918. Rīgā brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, leitnants Atsevišķajā (Studentu) rotā. Tuvojoties Sarkanajai armijai, 02.01.1919. tās sastāvā kopā ar Pagaidu valdību atkāpās uz Jelgavu, no turienes – uz Liepāju. 01.–02.1919. vienības sastāvā nodrošināja dzelzceļa līnijas apsardzību Priekules apkārtnē. 02.–03.03.1919. atradās pozīcijās Lēnes muižā, 03.–06.03.1919. piedalījās 1. latviešu atsevišķā bataljona kaujās ar Padomju Latvijas armiju pie Jaunās muižas un Airītēm, 10.–11.03.1919. gājienā uz Saldu. 15.03.1919. izsaukts uz Liepāju, iecelts par Ministru prezidenta K. Ulmaņa adjutantu (12.08.1919. apstiprināts amatā). Virsleitnants (25.03.1919.), kapteinis (30.12.1919.). Pēc 16.04. apvērsuma kopā ar valdību līdz 26.06. atradās uz tvaikoņa “Saratov” (Саратов) klāja Liepājas ostas ārējā reidā. Kauju laikā ar Bermonta armiju 14.10.1919. pavadīja K. Ulmani Daugavas malas ierakumu apmeklējumā. 15.04.1920.  atradās Ministru prezidenta automašīnā pret K. Ulmani vērstā atentāta laikā pie Lubānas. 25.08.1920. iedalīts Apsardzības ministrijas Galvenā štāba Virsnieku rezervē ar atalgojumu Valsts kancelejā (ilgstošā komandējumā Ministru prezidenta rīcībā), 01.04.1921. – Galvenā štāba Administratīvajā daļā, no 21.09.1929. – Armijas štāba Administratīvajā daļā. 08.06.1925. atteicās no komandēšanas uz ierindas daļām uz noteiktu laika periodu, kas bija nepieciešama ierindas dienesta cenza iegūšanai pretendēšanai uz amatu karaspēka daļās. Pulkvedis-leitnants (21.09.1929.), pulkvedis (17.11.1937.). 01.04.1936. Armijas štāba Administratīvā daļa pārdēvēta par Ierindas daļu. No 17.04.1936. arī Valsts prezidenta adjutants. Latvijas medību sporta savienības priekšnieks, Armijas virsnieku-mednieku biedrības priekšnieka vietnieks, no 12.1937. bija arī AS “Maiznieks” valdes priekšsēdētāja biedrs. Studentu korporācijas “Talavija” filistrs.

Pēc valsts okupācijas 18.10.1940. atvaļināts “piemērota amata trūkuma dēļ Sarkanajā armijā”. Dzīvoja Rīgā, strādāja automašīnu remonta darbnīcā. Pēc Vācijas–PSRS kara sākuma 25.06.1941. apcietināts savā dzīvoklī. Nošauts un aprakts Centrālcietuma pagalmā. Vācu okupācijas laikā 07.1941. ekshumēts un apbedīts. Pēc Otrā pasaules kara apbedījuma vieta iznīcināta (veikti pārapbedījumi), 90. gados simboliski atjaunota.

M. Lūkinam visu starpkaru posmu Latvijas armijā bija īpašs statuss, pastāvīgi ieņemot Ministru prezidenta, no 1936. gada – arī Valsts prezidenta adjutanta amatu ārpus armijas struktūrām. Sakarā ar 1925. gadā pausto atteikšanos iegūt virsnieka dienestam nepieciešamo ierindas stāžu, piederība armijai uzskatāma par formālu, tomēr tas nekavēja kārtējo dienesta pakāpju iegūšanu, kas uzskatāms par izņēmumu. Atradās valdības vadītāja adjutanta amatā no Neatkarības kara līdz valsts okupācijai, būdams arī viens no sabiedrībā atpazīstamākajiem šīs kategorijas virsniekiem. Pastāvīgi pavadīja valdības vadītāju vizītēs valsts iekšienē un ārvalstīs visu valdību laikā, loma un nozīme īpaši pieauga Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā 1934.–1940. gadā. Laikabiedri samērā vienprātīgi atzīmējuši M. Lūkina labās komunikācijas spējas un piemērotību atbildīgajam amatam.

M. Lūkins par dienesta nopelniem Latvijas armijā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira), Viestura ordeni (III šķira, ar šķēpiem), Somijas Baltās Rozes ordeni (IV šķira), Zviedrijas Šķēpa ordeni (IV šķira), Beļģijas Kroņa ordeni (III šķira), Igaunijas Ērgļa ordeni (III šķira), Igaunijas Kaitselīta (Aizsargu) krustu, Polijas “Polonia Restituta” ordeni (IV šķira), Lietuvas Ģedimina ordeni (III šķira), Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu.

10.11.1990. M. Lūkina kapavietā I Meža kapos atklāts piemineklis. 26.11.1994. I Meža kapos notika M. Lūkina simtgadei veltīts piemiņas pasākums. M. Lūkina darbība attēlota Raimonda Staprāna lugā “Četras dienas jūnijā” (1988) u. c. M. Lūkins pieminēts daudzu nozīmīgu amatpersonu atmiņās.