Politiskā līdzdalība aptver visas pilsoņu izturēšanās formas, ar kuru palīdzību pilsoņi vienatnē vai grupā vēlas ietekmēt lēmumus dažādos politiskās sistēmas līmeņos – pašvaldības, nacionālajā un Eiropas līmenī. Mūsdienu demokrātiskajā pasaulē, runājot par politisko līdzdalību, tiek ņemta vērā vienīgi brīvprātīga politiskā līdzdalība, vienlaikus nenoliedzot iespēju, ka autoritāros un totalitāros režīmos pilsoņi pauž atbalstu valdošajai varai piespiedu kārtā. Ņemot vērā, ka efektīva politiskā līdzdalība ir svarīgs demokrātiskās stabilitātes priekšnoteikums, politikas zinātnē tai mūsdienās tiek veltīta ievērojama uzmanība. Tradicionāli politiskā līdzdalība tiek iedalīta konvencionālajā, proti, tiesiski garantētajā un regulētajā (piemēram, politiskās partijas un vēlēšanas), un nekonvencionālajā (piemēram, stihiski protesti). Tomēr šīs jomas nav stingri nodalītas, jo politiskā līdzdalība mūsdienās aptver ļoti dažādas aktivitātes – no vēlēšanām, tautas nobalsošanām, parakstu vākšanām, dalības politiskās partijās, arodbiedrībās un nevalstiskajās organizācijās (NVO) līdz interneta petīcijām un pilsoniskās nepakļaušanās akcijām. Politiskā līdzdalība ir kulturāli specifiska katrai valstij, un to nosaka, no vienas puses, valstī pastāvošās politiskās institūcijas, konstitūcija un likumi, no otras puses – politiskā kultūra, proti, sabiedrībā valdošās attieksmes un vērtības, kuras ietekmē cilvēku vēlmi piedalīties politikā un šīs līdzdalības veidus.

Plaša politiskā līdzdalība Latvijā kļuva iespējama līdz ar demokrātiskās valsts nodibināšanu 1918. gadā. Tomēr zināmas politiskās līdzdalības iespējas ir pastāvējušas jau agrāk. Līdz pat Pirmajam pasaules karam politisko varu mūsdienu Latvijas teritorijā, precīzāk, Krievijas Impērijas Baltijas provincēs, kontrolēja divas noslēgtas politiskas struktūras. Vispirms tā bija vācbaltiešu aristokrātija, kas pārvaldīja Vidzemi un Kurzemi kā ekskluzīvas aristokrātu republikas, kurās teikšana bija vienīgi matrikulētajiem muižniekiem. Līdzīga noslēgtība valdīja arī pilsētās. Otra bija cariskās Krievijas Impērijas vara, kura kopš 19. gs. 60. gadiem uzsāka piesardzīgus demokratizācijas mēģinājumus. Latviešu zemniekiem svarīgs bija 1866. gada pagastu pašvaldību likums, ar kuru tie ieguva zināmas vietējās pašpārvaldes tiesības. 1877. gadā Baltijas provincēs tika ieviesta jauna pilsētu pārvaldes kārtība, kura pilsoņiem deva iespēju piedalīties pilsētu pārvaldīšanā, bet saskaņā ar stingru mantas cenzu. Līdzīgi ierobežojumi attiecās arī uz pirmajām četrām Krievijas Valsts domēm, kuru vēlēšanās piedalījās arī Latvijas iedzīvotāji.

Līdz ar Latvijas Republikas (LR) nodibināšanu sabiedrība ieguva jaunas iespējas plašai politiskajai līdzdalībai. Pirmoreiz Latvijas vēsturē pilsoņiem bija garantēta izšķiroša ietekme uz politiskajiem lēmumiem, pateicoties vienlīdzīgām un brīvām abu dzimumu vēlēšanām. Jaunizveidotā LR garantēja saviem pilsoņiem arī vārda, biedrošanās un pulcēšanās brīvību. Šīs brīvības demokrātiskajā periodā arī tika plaši realizētas, pilsoņiem stājoties partijās, veidojot organizācijas, diskutējot presē un protestējot pret valdības lēmumiem. Radikālu minēto brīvību ierobežošanu noteica 15.05.1934. valsts apvērsums, kad Ministru prezidents Kārlis Ulmanis prettiesiski sagrāba varu, atlaižot parlamentu un ierobežojot pilsoniskās brīvības. K. Ulmaņa apvērsums aizsāka ilgstošu diktatūru periodu, kad sabiedrības ietekme uz politiskajiem lēmumiem gandrīz neeksistēja. Ilgstošajā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) okupācijas periodā politiskās līdzdalības institūcijas (vietējās padomes, vēlēšanas u. c.) pastāvēja vienīgi formāli, realitātē darbojoties totālai partijas diktatūrai t. s. “demokrātiskā centrālisma” aizsegā.

Latvijas neatkarības atjaunošana 1990.–1991. gadā bija iespējama, pateicoties plašai sabiedrības līdzdalībai. Izmantojot režīma liberalizācijas centienus un tā institūcijas, Latvijas iedzīvotāji efektīvi pauda atbalstu neatkarīgam valstiskumam un demokrātiskai pārvaldes iekārtai. Mūsdienu Latvijā pastāv plašas iespējas politiskajai līdzdalībai. Kā visas demokrātiskās valstis, Latvija garantē saviem pilsoņiem vārda, biedrošanās un pulcēšanās brīvību, aizsargā iepriekš pieteiktu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību. 1998. gadā Satversmē iekļautais 101. pants garantē ikvienam Latvijas pilsonim “tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu”.

Kopš neatkarības atjaunošanas pilsoņu iespējas piedalīties valsts politiskajā dzīvē ir paplašinājušās. Pirmkārt, iespējas piedalīties vēlēšanās ir dotas jauniešiem no 18, nevis 21 gadu vecuma, kā tas bija starpkaru periodā. Otrkārt, pateicoties Latvijas integrācijai demokrātiskajā pasaulē, par normu ir kļuvušas valsts iestāžu konsultācijas ar sabiedrību dažādos veidos – sabiedriskās apspriešanas, konsultatīvās padomes, komunikācija ar amatpersonām un tamlīdzīgi. Treškārt, arī informācijas un komunikāciju tehnoloģiju izplatība mūsdienās ir paplašinājusi ne tikai sabiedrības iespējas tikt informētai par politiskajām norisēm, bet arī iespējas paust savu viedokli un attieksmi pret konkrētiem lēmumiem. Pilsoņu viedokļu aktīva paušana, aktīvistu organizācijas, dažādu sabiedrisko interešu aizstāvju sadursmes publiskajā telpā ir kļuvušas pašsaprotamas, un pilsoņi regulāri atrod jaunus, radošus veidus politiskās varas ietekmēšanai – sākot ar parakstu vākšanām un interneta kampaņām un beidzot ar zibakcijām un politisko diskusiju forumiem.

Tomēr politiskās līdzdalības jomā Latvijā ir problēmas. Latvijā joprojām tikai neliela cilvēku daļa tic tam, ka viņu politiskā līdzdalība ir jēgpilna. Pilsoniskā skepse ir plaši izplatīta. Arī to cilvēku īpatsvars, kas aktīvi darbojas NVO un arodbiedrībās, ir viens no mazākajiem salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. Arī politiskajās partijās nav daudz biedru, un partijas Latvijā ir nepopulāras.

Latvijā regulāri notiek trīs dažādu veidu vēlēšanas: Saeimas (parlamenta), pašvaldību un Eiropas Parlamenta. Kā parlamentārā valstī, visnozīmīgākās ir 100 deputātu Saeimas vēlēšanas, kuras notiek reizi četros gados, oktobra mēneša pirmajā sestdienā. Saeima tiek ievēlēta vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās (Satversmes 6. pants). Vēlēšanas notiek piecos vēlēšanu apgabalos (Kurzemē, Vidzemē, Latgalē, Zemgalē un Rīgā), un katrā no apgabaliem ievēlamo deputātu skaits tiek noteikts saskaņā ar vēlētāju skaitu katrā no tiem. Līdz 2010. gadam viena un tā pati persona varēja kandidēt vairākos vēlēšanu apgabalos. Šobrīd šāda iespēja nepastāv un, piesaistot kandidātu vienam konkrētam apgabalam, tiek sekmēta deputāta saikne ar konkrētu reģionu. Saeimas vēlēšanās var piedalīties tikai partijas vai partiju apvienības, turklāt visām partijām jābūt dibinātām ne vēlāk kā gadu pirms Saeimas vēlēšanām, un tajās jābūt ne mazāk par 500 biedriem. 

Vēlēšanās tiek izmantota t. s. “iekšēji grozāmo sarakstu” sistēma, kurā vēlētājam tiek dota iespēja vienas partijas vai partiju apvienības sarakstā izsvītrot kādu kandidātu vai arī atzīmēt to ar plusu. Tādējādi vēlētājiem ir tieša ietekme uz to deputātu sastāvu, kurš pārstāvēs attiecīgo sarakstu Saeimā. Pirmā demokrātiskā perioda laikā (1922–1934) pieļautā “ārējā grozīšana”, ierakstot biļetenā arī citu sarakstu kandidātus, mūsdienās vairs netiek akceptēta. Atšķirībā no pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanām, Saeimas vēlēšanās netiek izmantots vēlētāju reģistrs un katrs pilsonis drīkst balsot jebkurā vēlēšanu apgabalā. Tas tiek darīts, lai padarītu balsošanas procesu ērtāku vēlētājam, vienlaikus negatīvi ietekmējot proporcionalitāti. Par piedalīšanos vēlēšanās tiek izdarīta atzīme pasē. Latvijā pagaidām netiek izmantota elektroniskās balsošanas sistēma, lai gan diskusijas par tādas ieviešanu notiek jau ilgāku laiku. Lai iekļūtu Saeimā, partijai vai partiju apvienībai jāiegūst 5 % balsu no attiecīgajās vēlēšanās valstī nodotajām, un katra saraksta saņemtais mandātu skaits tiek noteikts, izmantojot t. s. Senlaga (Saint-Lague) metodi, dalot par katru sarakstu atdoto mandātu skaitu ar nepāra skaitļiem (1; 3; 5; 7) un nosakot lielākos dalījumus. Rezultātā parasti Saeimā ir pārstāvēti 5–7 saraksti. Tas ir ievērojams kritums, salīdzinot ar starpkaru periodu, kad dažos Saeimas sasaukumos parlamentā bija pārstāvēti vairāk nekā 20 saraksti. Latvijā ir ievērojama vēlētāju volatilitāte, proti, ir liels to vēlētāju īpatsvars, kuri starp vēlēšanām maina savu izvēli. Katrā Saeimas sasaukumā tiek nomainīti aptuveni 40–60 deputāti ― ievērojams skaits, īpaši, ņemot vērā Latvijas sabiedriskās domas neapmierinātību ar jaunu kandidātu trūkumu.

Reizi četros gados Latvijas pilsoņi piedalās arī pašvaldību vēlēšanās. Pēc 1999.–2009. gadā veiktās administratīvi teritoriālās reformas Latvijā darbojas 118 pašvaldības: 109 novadi un 9 republikas pilsētas, kurās darbojas tieši vēlētas novada vai pilsētas domes. Atkarībā no iedzīvotāju skaita, domēs ievēlēto deputātu skaits svārstās no 9 līdz 19 deputātiem (izņēmums ir galvaspilsēta Rīga, kur domē ir 60 deputātu). Pašvaldības domes vēlēšanās savus sarakstus var pieteikt tikai politiskas partijas. Izņēmums ir pašvaldības ar mazāk nekā 5000 iedzīvotājiem. Tajās vēlēšanām var tikt pieteiktas arī vēlētāju apvienības, kuru veidošana un administratīvā organizēšana ir ievērojami vieglāka (piemēram, to pieteikšanai vajadzīgi tikai 20 vēlētāju paraksti, nevis 200 biedri, kā politiskai partijai).

Kopš 2004. gada Latvijā reizi piecos gados notiek arī Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Līdzīgi Saeimas un pašvaldību deputātu mandātiem, pašlaik astoņi Latvijai uzticētie Eiropas Parlamenta deputātu mandāti tiek sadalīti vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās, bet šajā gadījumā Latvija netiek dalīta vēlēšanu apgabalos. Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kā arī pašvaldību vēlēšanās drīkst piedalīties ne tikai Latvijas pilsoņi, bet arī Eiropas Savienības (ES) pilsoņi, kas pastāvīgi uzturas Latvijā un ir reģistrēti Iedzīvotāju reģistrā. Līdzīgi kā Saeimas vēlēšanās, arī Eiropas Parlamenta vēlēšanās drīkst kandidēt tikai politiskas partijas un to apvienības ar tādu pašu iepriekšējās darbības ilgumu un biedru skaitu. Lielā loma, kas Latvijas vēlēšanu sistēmā ir piešķirta politiskajām partijām, skaidrojama ar vēlmi stiprināt politisko partiju ilgtspēju un atbildību savu vēlētāju priekšā.

Salīdzinot ar citām demokrātiskām valstīm, Latvijas politiskā sistēma paredz plašus t. s. tiešās demokrātijas instrumentus, t. i., tautas likumdošanas iniciatīvas un tautas nobalsošanas. Vienai desmitajai daļai vēlētāju ir tiesības iniciēt likumprojektus, turklāt gadījumā, ja Saeima tautas iniciēto likumprojektu noraida, par to obligāti notiek tautas nobalsošana. Tāpat tautas nobalsošanas notiek, ja viena desmitā daļa vēlētāju prasa Saeimas atlaišanu (Satversmes 14. pants), ja Valsts prezidents ir ierosinājis Saeimas atlaišanu (Satversmes 48. pants) vai apturējis kāda likuma publicēšanu pēc savas vai vismaz trešdaļas Saeimas deputātu iniciatīvas (Satversmes 72. pants), ja Saeima ir grozījusi svarīgākos (1., 2., 3., 4. un 77.) Satversmes pantus. Tomēr tautas nobalsošanai nevar nodot likumus, kas skar budžetu, nodokļus, kara uzsākšanas un miera slēgšanas jautājumus, līgumus ar ārvalstīm un tamlīdzīgi. Neierasti, ka līdzās daudzām tiešās demokrātijas iespējām nacionālajā līmenī Latvijā pagaidām nav iespējas rīkot pašvaldību referendumus.

Vēlēšanas joprojām ir galvenais politiskās līdzdalības instruments demokrātiskā sabiedrībā. Latvijā, tāpat kā vairumā pasaules demokrātisko valstu, līdzdalība vēlēšanās samazinās. Ja pirmajās vēlēšanās pēc neatkarības atjaunošanas, kad 1993. gadā tika vēlēta 5. Saeima, piedalījās 89,9 % balsstiesīgo, tad 12. Saeimas vēlēšanās 2014. gadā piedalījās tikai 58,85 %. Lai gan šis rādītājs nepieder pie zemākajiem Eiropā, tomēr nākotnē jādomā par iespējām palielināt vēlētāju skaitu. Vēlētāju līdzdalība tautas nobalsošanās ir svārstīga un atkarīga no nobalsošanas jautājuma. Visplašāk apmeklētais referendums Latvijas vēsturē bija 2003. gadā par Latvijas iestāšanos ES. Tajā piedalījās 71,5 % balsstiesīgo. Šim līdzdalības līmenim spēja pietuvoties tikai 2012. gadā notikusī tautas nobalsošana par krievu valodas kā otrās valsts valodas ieviešanu – tajā piedalījās 71,13 % balsstiesīgo.

Līdz ar vēlēšanu līdzdalības samazinājumu ir vērojams pieaugošs pieprasījums pēc alternatīvām līdzdalības formām. Kopš 2012. gada 10 000 Latvijas pilsoņu jau no 16 gadu vecuma var iesniegt Saeimai kolektīvo iesniegumu, kurš tai jāiekļauj savā darba kārtībā un jāizskata. Kolektīvo iesniegumu popularitāte ir būtiski pieaugusi, pateicoties arī starptautisko atzinību ieguvušajai sabiedrības iniciatīvu platformai “Manabalss.lv”, kurā kopš tās dibināšanas 2011. gadā jau pieteiktas vairāk nekā 1000 iniciatīvu.

Mūsdienās politiskās līdzdalības jomā ievērojama loma ir NVO un cilvēkiem, kas ir gatavi apvienoties, lai ietekmētu politiskos lēmumus. Satversme garantē tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās (102. pants). Valsts aizsargā arī arodbiedrību brīvību (108. pants). Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā izveidotas daudzas NVO (biedrības un nodibinājumi jeb fondi), no kurām liels skaits ietekmē politiskās norises dažādos līmeņos – no pašvaldībām līdz ES līmenim. 2017. gadā Biedrību un nodibinājumu reģistrā bija reģistrētas vairāk nekā 17 000 organizāciju. To politiskā ietekme skar visdažādākās jomas – no sieviešu tiesību aizsardzības līdz korupcijas apkarošanai un cilvēku ar invaliditāti vajadzību aizstāvībai. Tomēr lielākais vairums Latvijas iedzīvotāju neiesaistās pilsoniskās aktivitātēs un NVO nepiedalās. 2015. gadā arodbiedrībās Latvijā bija pārstāvēti 13 % darba ņēmēju, kas ir viens no zemākajiem rādītājiem ES. Latvijā ir tikai viena arodbiedrību konfederācija, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, kura apvieno vairāk nekā 20 nozaru arodbiedrības. Lielākās no tām ir Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) ar 27 500 biedriem, Latvijas Dzelzceļnieku un satiksmes nozares arodbiedrība (LDzSA) ar 11 000 biedru, Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība (LVSADA) ar vairāk nekā 10 000 biedru.

Latvijā valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību (Satversmes 103. pants). Šādi pasākumi ir saskaņojami ar attiecīgo pašvaldību, kurai nepieciešamības gadījumā ir tiesības noteikt ierobežojumus par pasākuma norises vietu un laiku, kā arī aizliegt to pavisam, ja rīkošana apdraudēs citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību vai tikumību. Tomēr šādi ierobežojumi tiek noteikti reti, un Latvijas iedzīvotāji var brīvi rīkot sapulces, gājienus un piketus bez būtiskiem ierobežojumiem. Vispopulārākās vietas publiskiem protestiem un piketiem ir Jēkaba iela pie Saeimas nama, kā arī Brīvības bulvāris pie Ministru kabineta ēkas, tomēr līdzīgas aktivitātes bieži notiek arī citās publiskās vietās. Pēdējā desmitgadē Latvijai nav bijuši raksturīgi plaši, masveidīgi protesti ar tūkstošiem dalībnieku. Šādi notikumi ir bijuši nedaudz. 2004. gada pirmajā pusē notika vairākas masveida protesta akcijas, kuras, vēršoties pret mazākumtautību skolu reformu, organizēja t. s. Krievu skolu aizsardzības štābs. 13.01.2009. ekonomiskā krīze un politiķu nepārdomātā rīcība noveda pie vardarbīgiem protestiem un grautiņiem Vecrīgā. Tomēr Latvijas sabiedrība kopš neatkarības atjaunošanas ir apguvusi miermīlīga politiskā protesta kultūru, kas raksturīga Eiropas demokrātiskajām valstīm.