Dāvis Blūmentāls bija viens no sabiedrībā redzamākajiem farmaceitiem Latvijā 20. gs. pirmajā pusē, farmaceitu žurnāla izveides iniciators, Latvijas armijas pulkvedis. Viens no studentu korporācijas “Lettgallia” dibinātājiem. Pirmais krājis Latvijas farmācijas vēstures materiālus.

D. Blūmentāls piedzima Jaunbilskas pagasta Jaunēļos saimnieka Jēkaba Blūmentāla un viņa sievas Līzes (dzimusi Zaļkalne) ģimenē kā septītais no vienpadsmit bērniem. Pats palika neprecējies.

D. Blūmentāls pirmo izglītību ieguva draudzes skolā Smiltenē, vēlāk mācījās Valkas apriņķa skolā un Vidzemes guberņas ģimnāzijā Rīgā. No 1892. gada līdz 1895. gadam D. Blūmentāls kā aptiekāra māceklis devās uz Tiflisu (tagad Tbilisi), tad Buhāru (Uzbekistānā) un Ukrainu, kur iepazinās ar ārstniecības augu kultivēšanu un ēterisko eļļu iegūšanu. Ukrainā D. Blūmentāls iepazinās ar zemstu darbību, kas vēlāk viņam palīdzēja administratīvajā darbā. 1895. gadā nokārtoja aptiekāra palīga eksāmenu Maskavas Universitātē (Императорский Московский университет). No 1898. līdz 1900. gadam D. Blūmentāls studēja farmāciju Tērbatas Universitātē (tagad Tartu Universitāte, Tartu Ülikool), pēc tam pārgāja uz Maskavas Universitāti, ko beidza 1900. gadā, iegūstot provizora grādu. 1902. gadā D. Blūmentāls papildināja zināšanas bakterioloģijas un uzturvielu izmeklēšanas kursos Pēterburgā.

D. Blūmentāls strādāja Pēterburgā dažādās aptiekās – vispirms pie aptiekāra Karla Beninga (Carl Boenning), vēlāk M. Vestberga aptiekā (Сергиевская аптека М. А. Вестберга). 1904. gadā, sākoties Krievijas–Japānas karam, D. Blūmentālu iesauca armijā. Viņš kļuva par imperatores Aleksandras galvenās aptiekas (Главная аптека императрицы Александры Федоровны) un Sarkanā Krusta centrālās noliktavas Farmācijas daļas priekšnieku Harbinā (Mandžūrijā), kur strādāja no 1904. līdz 1906. gadam. Apmeklējot fronti, D. Blūmentālu ievainoja un kontuzēja, taču viņš dienestu nepameta. Pēterburgā D. Blūmentāls atgriezās 1907. gadā un līdz 1911. gadam bija Krievijas Sarkanā Krusta Sanitārās medicīnas daļas priekšnieks Pēterburgā. 1910. un 1911. gadā D. Blūmentāls devās zinātniskos komandējumos uz Vāciju, Austriju, Itāliju, Beļģiju un Šveici. No 1912. līdz 1913. gadam vadīja sanitāro apgādi Balkānu karu laikā, jo bija piekomandēts Serbijas armijai. No Balkāniem D. Blūmentāls devās komandējumā uz Angliju, Holandi, Beļģiju, Franciju un Vāciju. 1913. gadā D. Blūmentāls kā delegāts piedalījās 11. Starptautiskajā farmaceitu kongresā.

1914. gadā, sākoties Pirmajam pasaules karam, D. Blūmentālu ievēlēja Armijas sanitārās apgādes Speciālajā komitejā un iecēla par konsultantu pārsienamo materiālu laboratorijā Ziemas pilī Petrogradā. Tajā pašā gadā viņš kā speciālo uzdevumu virsnieks devās komandējumā uz Zviedriju, Norvēģiju un Dāniju. 1915. gadā D. Blūmentāls inspicēja frontes sanitāro brigādi, vadīja flotes hospitāļu sanitāro apgādi un ierīkoja lazareti Ziemas pilī ar 1000 gultas vietām, zinātniskajiem kabinetiem un laboratorijām. 1917. gadā D. Blūmentāls kļuva par Krievijas Sarkanā Krusta centrālo noliktavu priekšnieku. Ieņemdams atbildīgus amatus, D. Blūmentāls bieži kontaktējās ar Krievijas Impērijas vadošajiem darbiniekiem, tai skaitā ar cara Nikolaja II (Николай II) ģimeni, jo Ziemas pils hospitālī slimniekus aprūpēja imperatore Aleksandra Fjodorovna (Александра Фёдоровна) ar meitām.

1918. gadā D. Blūmentāls kļuva par Krievijas Sarkanā Krusta Saimniecības komitejas priekšnieku, vēlāk – par Holeras apkarošanas Ārkārtējās komitejas priekšsēdētāju. Padomju Krievijas Tautas izglītības komisariāts (Народный комиссариат просвещения РСФСР) iecēla D. Blūmentālu par pārtikas laboratorijas priekšnieku. 10.1919. viņu uzaicināja docēt farmācijas vēsturi jaundibinātajā Petrogradas (tagad Sanktpēterburga) Ķīmijas-farmācijas institūtā (Петроградский химико-фармацевтический институт) un uzticēja Farmācijas vēstures muzeja vadību.

Pēc atgriešanās Latvijā 1920. gada beigās D. Blūmentālu iecēla par Latvijas Sarkanā Krusta (LSK) direktoru. No 1921. līdz 1922. gadam D. Blūmentāls uzņēmās LSK žurnāla “Latvijas Sarkanā Krusta Apskats” rediģēšanu. 1921./1922. mācību gadā D. Blūmentāls lasīja farmācijas vēstures lekcijas Latvijas Augstskolas (tagad Latvijas Universitāte, LU) Ķīmijas fakultātes farmācijas studentiem.

No 1922. līdz 1931. gadam D. Blūmentāls bija Kara sanitārās pārvaldes Farmācijas daļas priekšnieks (no 1925. gada pārdēvēts par kara farmācijas inspektoru).

No 21.07.1922. D. Blūmentāls dienēja Latvijas armijā farmācijas pulkvežleitnanta pakāpē, bet 19.04.1924. viņam piešķirta farmācijas pulkveža dienesta pakāpe (vienīgais farmaceits pulkvedis Latvijas medicīnas vēsturē). 28.05.1931. D. Blūmentāls atvaļinājās no dienesta slimības dēļ.

Studējot Tērbatas Universitātē, D. Blūmentāls kopā ar astoņiem domubiedriem – latviešu studentiem no Farmācijas institūta – 08.02.1899. nodibināja latviešu studentu korporāciju “Lettgallia”, kurā uzņēma tikai topošos farmaceitus. D. Blūmentāls bija pirmais “Lettgallias” viceseniors un oldermanis.

1910. gadā D. Blūmentālu ievēlēja par Pēterburgas Farmaceitu biedrības (Санкт-Петербургское фармацевтическое общество) sekretāru. Rediģējis (1916–1917) Krievijas farmaceitu žurnālu (Фармацевтический журнал). Pēterburgas Farmaceitu biedrības Vēstures komitejas priekšsēdētājs (1914–1918).

29.05.–05.06.1927. Varšavā notika Starptautiskais kara medicīnas un farmācijas kongress, kurā piedalījās 2500 dalībnieku no 34 valstīm. No Latvijas bija aicināti piedalīties Kara sanitārā dienesta priekšnieks ģenerālis Pēteris Sniķers, medicīnas daļas priekšnieks Alberts Brambats un kara farmācijas inspektors provizors D. Blūmentāls, kuru ievēlēja sekcijas prezidijā. D. Blūmentāls referēja par arsēna benzolu ķīmiskās labvērtības noteikšanu un izmeklēšanas metodēm, viņš sniedza ziņojumu par prasībām termometriem un slimnieku kopšanas piederumiem no gumijas.

Iesaistoties Garnizona draudzes pārvaldes darbā, D. Blūmentāls daudz darīja, lai Rīgas Doms kļūtu par Arhibīskapa katedrāli, jo kopš 1888. gada katedrāle bija vācu evaņģēliski luterisko draudžu savienības īpašums. 1934. gadā Doma baznīcu oficiāli pasludināja par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas katedrāli.

Pētījis farmācijas vēsturi, vācis dažādus materiālus par Krievijas Impērijas aptieku vēsturi. 1920. gadā, pārceļoties uz Latviju, D. Blūmentāls atveda savas kolekcijas, galvenokārt retus farmācijas izdevumus, dokumentus un rokrakstus. Viņš turpināja kolekcionēt un vākt materiālus par farmācijas vēsturi Latvijā, kurus testamentā novēlēja LU Ķīmijas fakultātes Farmācijas nodaļai. Pēc D. Blūmentāla nāves 1938. gadā Jānis Maizīte, apvienojot savu kolekciju ar D. Blūmentāla mantojumu, izveidoja nelielu muzeju fakultātes telpās (Baznīcas ielā 5). Sākoties Otrajam pasaules karam, tas beidza pastāvēt. Vēlāk šīs kolekcijas līdz ar Paula Stradiņa materiālu veidoja pamatu Medicīnas vēstures muzejam, un tikai 1987. gadā atklāja Farmācijas muzeju (kā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja filiāli).

Pēc D. Blūmentāla iniciatīvas no 1923. gada iznāca “Latvijas Farmācijas Žurnāls” (no 1924. gada – “Latvijas Farmaceitu Žurnāls”). Viņš bija pirmo divu numuru redaktors. No 1923. līdz savai nāvei “Latvijas Farmaceitu Žurnālā” D. Blūmentāls publicēja 79 rakstus (visvairāk farmācijas vēsturē un par indīgajām kaujas vielām, aprakstīja to kaitīgumu un pretgāzu aizsardzību). D. Blūmentāls pētīja slimību apvārdošanu un savāca daudz apvārdojumu. Viņš pamatoja apvārdošanas metodes nozīmi gan ārstēšanā, gan tās saistību ar tautas mitoloģiju un gara bagātību.

Pēc D. Blūmentāla ierosinājuma 05.–07.06.1925. notika Baltijas valstu farmaceitu kongress Rīgā, ko atklāja Valsts prezidents Jānis Čakste.

Apbalvots ar Krievijas Sv. Vladimira ordeni (IV šķira), Sv. Staņislava ordeni (II šķira), Sv. Annas ordeni (II un III šķira), Sarkanā Krusta Goda zīmi un imperatores zelta gredzenu ar valsts ģerboni un briljantu. D. Blūmentālam piešķirti Polijas, Bulgārijas, Melnkalnes un Serbijas apbalvojumi.

Triju Zvaigžņu ordenis (1933, III šķira).