Elles ķēķi galvenokārt veidoja 20. gs. 20. gados neatkarīgajā Latvijā dzimusī paaudze, kas, Otrā pasaules kara beigās nonākusi Vācijā, turpināja izglītību un, noslēdzoties šim posmam, nonāca ASV un mājvietu rada Ņujorkā vai tās apkaimē. Manhetenas ostas rajona nosaukums “Elles ķēķis” (Hell`s Kitchen) kļuva par šīs kopības nosaukumu. Gadu gaitā tā kļuvusi par leģendāru vietu, kas, pat realitātē vairs neeksistējot, tomēr literārajās noskaņās glabā spēcīgus izjūtu, vides un redzes gleznu nospiedumus daudzu liriķu dzejā.

Latviešu radošā grupa nosaukumu ieguva no Manhetenas ostmalas apkaimes, kas atradās pāris kvartālu attālumā no Taimskvēra (starp Hudzonu un Taimskvēru) un zināma arī ar nosaukumu Klintona. 20. gs. 50. gados tā bija īpaša pasaule ar veciem sešstāvu īres namiem, ar sīkiem veikaliņiem, ēdnīcām, tavernām, dažādu etnisko grupu piederīgajiem, jūrniekiem, saulesbrāļiem un Pestīšanas armijas pārstāvjiem. Tolaik tur mājvietu, ieceļojot ASV, atrada daudzi radošo profesiju pārstāvji, kas sekmēja vēlmi tikties un kopā pavadīt vakara stundas un brīvdienas.

Par Elles ķēķa kredo var uzlūkot Gunara Saliņa dzejas rindas: “Mēs nākam atjaunot ticību, / Ka neesam vēl miruši,” jo tās ietver jaunās radošās paaudzes meklējumu ceļu, atjaunotni un attīstības perspektīvu, sintezējot latviskās vērtības ar jaunās vides artefaktiem, iespaidiem un impulsiem. Dzejnieks Juris Kronbergs minējis, ka Elles ķēķa būtību atklāj ne tikai literāro darbu tematika un izteiksmes meklējumi, bet arī iedvesmas avoti un brālības pamati, piemēram, bohēmiska un jaunradoša gaisotne, modernās mākslas iespaidi, arī Aleksandra Čaka, Tomasa Stērnsa Eliota (Thomas Stearns Eliot) un Rainera Marijas Rilkes (Rainer Maria Rilke) dzejas impulsi, kā arī citi neskaitāmi individuāli iedvesmas avoti.

Satiekoties ar latviešu radošo profesiju pārstāvjiem, kuri atradās trimdā, radās neformāla latviešu literātu un mākslinieku grupa, radoša draugu grupa – Elles ķēķis. Par grupas rosinātāju un vienotāju kļuva dzejnieks Linards Tauns, bet par galveno tikšanās vietu kļuva viņa dzīvoklis 41. ielas un 10. avēnijas lokā, 505. ēkas 4. stāvā, vēlāk 6. stāvā. Dzīvokļa durvis netika slēgtas un allaž bija atvērtas draugiem. 20. gs. 50. gados šajā kvartālā bija apmetušies vairāki latviešu trimdas literatūras un mākslas pārstāvji, kuri sekmēja šādas grupas neformālu izveidi. Pulcēšanās notika arī vietējos krodziņos (viens no tiem – Colonial Tavern – tika nodēvēts par Torņakalnu), gleznotāja Fridriha Milta pagraba dzīvoklī, kā arī pie Mudītes Austriņas un Jāņa Kadiļa. Pēc L. Tauna nāves 1963. gadā mainījās arī Elles ķēķa lokācijas vieta – no Ņujorkas uz Glenridžu Ņudžersijā, kur dzīvoja otra spilgta Elles ķēķa personība – dzejnieks G. Saliņš; tikšanās notika arī pie Teodora Zeltiņa. Dažādās tikšanās vietas nemainīja pamatideju – satikties, diskutēt, kopā jaunradīt un lasīt savus jaunākos darbus, pabūt kopā ar līdzīgi domājošiem.

Elles ķēķa grupu vienoja vēlme jaunajos trimdas apstākļos satikties, improvizēti lasīt savus jaunākos darbus, rīkot “literārus” kokteiļus, literāras, radošas un intelektuālas tikšanās, sarunāties par un ap literatūru, literāriem procesiem, un, vienam otru iedrošinot, uzklausot un pamudinot, turpināt katram savu literāro jaunradi un pilnveidi, nonākot arī pie pirmajiem dzejas krājumiem. To var raksturot kā literāru un radošu brālību. Kaut Elles ķēķim ir noteikta piesaiste vietai, tomēr tā nozīme ir globālāka un nozīme ilgstošāka – tas nav ierobežots telpā, bet simboliski uzlūkojams vispārināti kā atvērta vieta radošiem cilvēkiem, kurā nonāca arī Olafs Stumbrs no Losandželosas, Aina Zemdega no Kanādas, Guntis Zariņš un Velta Sniķere no Lielbritānijas, Eglons Spēks un Andrejs Irbe no Zviedrijas un citi. Viņos visos spēcīgi nogulsnējās jaunie iespaidi un satikšanās impulsi, kas rada atbalsi arī viņu literārajos darbos. Nebija pat jādzīvo Ņujorkā, lai būtu piederīgs Elles ķēķim. Bija nepieciešamība turēties kopā.

Elles ķēķis stiprināja tādu kā paaudzes piederības sajūtu, stimulējas jaunas idejas, satura, formas un izteiksmes meklējumus, kas, iepretim vecākas literātu paaudzes cieši noslēgtajai pasaules uztverei, vēlmei norobežoties no jaunās vides impulsiem, bija atvērti visām iespējām, ko sniedza laikmetīgā māksla un modernā pasaules literatūra. A. Irbe, pāris stundas paviesojies Elles ķēķī, atzinis, ka pasaules lielpilsētā pulsēja latviska dzīvība – un atkal varēja sajust un izjust, ka tā nav tikai izdoma vien, bet senas un bagātīgas kultūras līdzi dots mantojums, kas mums visiem rūp.

Kaut formāli Elles ķēķa pastāvēšana noslēdzās ar dzejnieka L. Tauna nāvi, tomēr, kā atzinis A. Irbe, tas kļuva arī par “mūsu dzejnieku paaudzes leģendas sākumu”, jo literāri un radoši aizsāktais turpinājās arī bez kādas formālas piesaistes noteiktai atrašanās vietai.

Kaut arī Elles ķēķa pamatu veidoja 20. gs. 20. gados dzimušie, tomēr tajā varēja iesaistītes ikviens, kurš sevī izjuta vēlmi piedalīties. Grupas līderi bija latviešu trimdas spilgtie modernisti dzejnieki L. Tauns un G. Saliņš. L. Tauna dzejā bija jaušama dzīvības elpa, krāsas, spilgti un neatkārtojami tēli, izsapņotā Rīga un īsta Ņujorkas elpa, spilgtas redzes gleznas un smaržas. G. Saliņa dzejas galvenā īpatnība – vizuāli spilgts, simboliski ietilpīgs dzejas tēls un emocionāli spriega, kustīga vēstījuma intonācija ar negaidītām un vizuāli žilbinošām asociācijām. Uzaudzis ar vecmammas senajām gudrībām, pasakām un dainām, viņš dzejā kopā saaudis latviskās saknes ar pasaules plašumu, kā arī modernizējis latviešu dzeju. Divas galvenās īpatnības viņa dzejā – Amerikas lielpilsētu un modernās kultūras priekšstati un Latvijas ainavas, daudzu seno paražu, seno tautas pasaku un dziesmu motīvi.

L. Tauns un G. Saliņš ap sevi pulcināja gan savus vienaudžus, gan citus gara līdziniekus, kuri ikdienā bija aizņemti savos algotajos darbos. Liela daļa no viņiem bija studējuši Amerikas Savienoto Valstu augstskolās; to vidū bija literāti Jānis Krēsliņš, Roberts Mūks, Rita Gāle, Baiba Bičole, Teodors Zeltiņš, Mudīte Austriņa, Aina Kraujiete, Rita Liepa, kritiķis Vītauts Kalve, gleznotāji Fridrihs Milts un Sigurds Vīdzirkste, fotogrāfs Bruno Rozītis un citi. Viņus vienoja atvērtība pasaulei, iespaidiem un impulsiem, tomēr viņi bija arī gana atšķirīgas individualitātes, kas dažādoja latviešu dzeju un atstāja paliekošu nozīmi latviešu literatūrā kopumā, īpaši dzejā.

Elles ķēķa grupai nebija sava literāra izdevuma, deklarācijas vai manifesta, taču piederība šai grupai sekmēja daudzu jauno dzejnieku pirmo dzejas krājumu iznākšanu. G. Saliņš bija minējis, ka visdrudžainākā literārā saspēle ar L. Taunu izvērtās laikā, kad tapa abu pirmās grāmatas. Tad viņi tikās un sazvanījās jebkurā diennakts laikā, lai nolasītu viens otram jaunāko dzejoli. Arī Dzidra Zeberiņa atmiņās bija paudusi tādas kopīgas domapmaiņas jeb nakts opusiņus. Tolaik pirmās dzejas grāmatas iznāca G. Saliņam “Miglas krogs un citi dzejoļi” (1957), L. Taunam “Mūžīgais mākonis” (1958), J. Krēsliņam “Tomēr es atceros” (1960), A. Kraujietei “Es esmu vasara” (1963), A. Zemdegai “Basām kājām” (1963), R. Gālei “kas lietu sauks” (1965), B. Bičolei “Atrita” (1966) un citiem.

Vairākiem šīs grupas pārstāvjiem dzejas krājumi vai izlases izdoti atkārtoti Latvijā; L. Taunam, G. Saliņam un J. Krēsliņam – arī kopoti raksti.

Elles ķēķim ir būtiska nozīme latviešu literatūras, īpaši dzejas, attīstībā, daudzveidībā un atjaunotnē, raugoties latviešu trimdas literatūras, īpaši dzejas, kontekstā. Savulaik kritikā Elles ķēķa dzeja saistīta ar imažinismu un sirreālismu, savukārt romantisks skatījums sasaistīts ar precīzu laikmeta (tagadnes) izjūtu, kā arī ir norādīts uz eksperimentiem, modernisma iezīmēm u. tml., tomēr šī dzeja ir arī pārsteidzoši latviska. Tajā nav nostalģijas pēc zaudētās dzimtenes, bet gan sintēze starp to, kas bijis, un to, ko iespējams gūt jaunajā mītnes zemē ar pasaules kultūras un iespaidu bagātību un blīvumu.

Gandrīz visos to literātu darbos, kas piesaistīti šai grupai, autori atkāpjas no tradicionālajām formām un izteiksmes, Rietumu rakstniecību un kultūru uztver un sasaista ar latviešu literatūras tradīcijām. Dzejai būtisks bija skaniskais un vizuālais elements, kas to atšķirt no citu paaudžu darbiem, savdabīgi tēli, metaforas, salīdzinājumi, spilgta izteiksme un spēja citas zemes pilsētā ienest arī izteikti latviskus elementus un sajūtas. Viņi meklēja un atrada jaunu poētisko valodu un izteiksmi, jaunu dzejas estētiku. 

Kaut arī, 21. gs. nonākot Ņujorkā, kādreizējo Ņujorkas Hell’s Kitchen rajonu vairs neatradīsim, tā 20. gs. 50. un 60. gadu noskaņas glabājas dzejā.

Elles ķēķa fenomens sniedzas ārpus tā reālā aktīvā pastāvēšanas laika un ir stimulējis dzeju, piemēram, tapuši veltījuma dzejoļi “Oda Elles ķēķim” (Austra Balode), “Melanholiska atkalredzēšanās Elles ķēķī” un “Elles ķēķis” (R. Mūks), kā arī citi. Vēlākos gados Elles ķēķis pieminēts, rakstot par tiem literātiem, kuri kādā laika posmā ir bijuši piederīgi šai kopībai; rakstīja G. Saliņš, A. Zemdega, T. Zeltiņš un citi. Elles ķēķis vizuāli iemūžināts F. Milta gleznā “No Elles ķēķa jumta”. Ināras Kolmanes un Noras Ikstenas dokumentālajā filmā “Pasaule nepasaulē” (2000) ietverts stāstījums par Elles ķēķi, par G. Saliņu, J. Krēsliņu, R. Mūku, A. Kraujieti un R. Gāli. 2018. gadā tapa muzikāla izrāde “Elles ķēķis. Ņujorka – Latvija”, kuru veidoja Laila Saliņa. Sagaidot L. Tauna simtgadi, Rakstniecības un mūzikas muzejā tapa izstāde “Linards Tauns. Mūžīgais mākonis” (2022), savukārt, sagaidot G. Saliņa simtgadi, Rīgā, Drustos un Vecpiebalgā notika festivāls “Elles ķēķis un Gunars Saliņš” (2024). Elles ķēķa dzejnieku dzeja iedvesmojusi Latvijas komponistus, tapušas dziesmas, piemēram, ar L. Tauna dzeju (Aivars Hermanis, Sniedze Prauliņa, Jānis Šipkevičs). Elles ķēķa dzejnieku, īpaši L. Tauna un G. Saliņa, dzeja ir būtiska arī 21. gs. latviešu dzejnieku jaunradē Latvijā.