Gunāra Priedes drāma “Zilā” tapa sarežģītā rakstnieka daiļrades periodā, kas sekoja lugas “Smaržo sēnes” sacerēšanai 1967. gadā. “Smaržo sēnes” bija savam laikam sociāli neparasti ass un atklāts darbs, kurā autors risināja problēmas, kas saistītas ar ideālu zudumu sabiedrībā, tostarp atklāti kritizēja Padomju Savienības Komunistiskās partijas īstenoto politiku Latvijā. Oficiālās aprindas lugu skarbi kritizēja un to atzina par māksliniecisku neveiksmi; tikai atsevišķu G. Priedes kolēģu enerģiskā aizstāvība ļāva izsargāties no šī darba pasludināšanas par pretvalstisku sacerējumu. Tomēr pret lugu un tās sacerētāju vērstā kampaņa uz vairākiem gadiem padarīja G. Priedi par padomju okupētajā Latvijā nevēlamu autoru, un viņa lugas Latvijas profesionālajos teātros netika uzvestas. 1971. gadā tika atļauts lugas “Otīlija un viņas bērnubērni” uzvedums Liepājas teātrī, tomēr piespiedu klusēšanu pēc būtības pārtrauca tikai režisora Ādolfa Šapiro iniciatīva un vēlme atklāt G. Priedes dramaturģijas aktualitāti, Jaunatnes teātrī 1972. gadā iestudējot lugu “Ugunskurs lejā pie stacijas”. Drāma “Zilā” tādējādi sarakstīta apstākļos, kad G. Priedes darbi tika uzlūkoti ar lielām aizdomām. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ šī luga atklāja spriedzi starp pagātni un tagadni, šo tēmu risinot saistībā ar tēlu biogrāfijām. Luga “Zilā” 1972. gadā tika iespiesta žurnālā “Karogs”, tomēr tās iestudēšana Latvijā tika novilcināta. Vispirms šo drāmu izrādīja Igaunijā, un iestudējumu Latvijā tā piedzīvoja tikai 1976. gadā. G. Priede lugā uzsvēra vērtību krīzi, atsvešinātību paaudžu starpā un eksistenciālu latviešu nācijas apdraudējumu, veidojot vispārinātu laikmeta ainu. 

Lugas “Zilā” darbība risinās Melnās jūras kūrortpilsētā Gagrā, kur uz laiku apmetusies Rasma un viņas dēls Juris. Rasma šo uzturēšanos izkārtojusi, lai palīdzētu dēlam atgūt veselību pēc autokatastrofas, kurā smagi cietis pats Juris un bojā gājuši viņa līdzbraucēji – tēvs, vecmāmiņa un kāda paziņa. Avārija notikusi Jura vainas dēļ, jo viņš bija braucis dzērumā. Rasma cenšas palīdzēt dēlam atgūt morālu līdzsvaru pēc notikušā, ko arī pati smagi pārdzīvo, jo tas lielā mērā izpostījis visu viņas dzīvi. Viņu savstarpējās sarunās, kā arī sarunās ar vēl diviem cilvēkiem, kuri uz Gagru atbraukuši no Rīgas, tiek risinātas personisko likteņu problēmas, tās cieši saistot ar sabiedriskajām norisēm.

Rakstnieks lugā tēlojis četrus cilvēkus – Juri, viņa māti Rasmu, pusmūža vīrieti Vidvudu un jaunu sievieti Lindu. Katram no viņiem lugā ir individuāla biogrāfija, kas atklāj laikmetam tipiskas iezīmes, turklāt visi tēli ir neapmierināti ar esošo situāciju, saistot to ar neveiksmēm dzīves ritējumā. Lugas sižeta centrā ir Juris, kurš atkopjas no smagas fiziskas traumas un mokās sirdsapziņas pārmetumos, kuru iemesls ir viņa izraisītā katastrofa. Juris ir pārtikušu vecāku atvase, un viņam tikuši nodrošināti labi dzīves apstākļi, taču viņš izaudzis bez dziļākām interesēm un arī bez pietiekamas vecāku uzmanības. Jura jaunības gadi pavadīti bezmērķīgi, tā ir bijusi dzīve, kas virzās uz nekurieni. Tikai pēc notikušās katastrofas ir sācies pagātnes pārvērtējums. Drāma aizsākas ar konkrētu šī pārvērtējuma liecību, kad Jurim māte atgādā Krišjāņa Barona sastādītos “Latvju dainu” sējumus, kuri pēc viņa lūguma ir atsūtīti uz Gagru. Jura vēlme ir atrast šajos sējumos dziesmas par zilajām govīm, jo, kā atklājas notikumu gaitā, īsi pirms katastrofas ceļa malā redzētā govs likusi viņam it kā no malas pavisam citādi paraudzīties gan uz savu, gan savu tuvinieku eksistenci. Plašākā nozīmē interese par folkloru atklāj Jura vēlmi tuvoties dziļākiem atmiņas slāņiem, atgriezties pie vērtībām, kuras viņš savā un arī savu tuvāko cilvēku dzīvē sācis apzināties kā zudušas. Tomēr sižeta risinājumā atklājas, ka šie meklējumi citiem nav īsti saprotami un uztverami. Jura dzīve pēc strīda ar māti beidzas traģiski, kad viņš cenšas saņemties patstāvīgai rīcībai, kam fiziski tomēr vēl nav gatavs. Sarežģīts un niansēti veidots ir Jura mātes Rasmas raksturs. Būdama pēc dabas enerģiska un darbīga, Rasma savas aktivitātes galvenokārt virzījusi, lai ģimenei būtu materiāli nodrošināta dzīve. Viņas kopdzīve ar vīru tāpat balstījusies savstarpējā sapratnē, kam pamatā bijis visu vajadzību nodrošinājums un augstāks labklājības līmenis, salīdzinot to ar apkārtējiem. Iespēju robežās Rasma ar vīru ceļojusi un izmantojusi citas iespējas, ko sniegusi pārticība. Tomēr kaut kā būtiska ģimenes attiecībās ir pietrūcis, un to viņa lugas sižeta risinājumā skaidro ar neveiksmi dēla audzināšanā. Rasmas raksturs parādās atšķirīgās izpausmēs attieksmē pret Juri, kā arī pret Gagrā sastapto Vidvudu un Lindu. Dialogos atklājas gan viņas pārdzīvojumi, gan netieši arī vainas apziņa, tajā pašā laikā dzīves alkas, kas nav radušas pilnvērtīgu izpausmi, neraugoties uz viņas šķietami veiksmīgo laulību. Laikmeta problemātiku atklāj arī Vidvuda tēls, kurš uztur priekšstatu par sevi kā sekmīgu un sabiedrībā atzinību ieguvušu cilvēku, tomēr viņa drošā un sākotnēji pat bravūrīgā izturēšanās slēpj iekšēju nemieru un šaubas par savas eksistences patieso vērtību. Jura draudzene Linda, kura ieradusies Gagrā kopā ar Vidvudu, lai gan viņus nesaista nopietnas attiecības, atklājas kā jauna sieviete, kura nākusi no vienkāršām aprindām un kurai jūtami pietrūkst inteliģences, kā arī nav skaidru mērķu dzīvē. Viens no motīviem, kas nosaka viņas rīcību, ir panākt tādus apstākļus, kas nodrošinātu viņas dēla audzināšanu. G. Priedes lugā niansēti atklājas gan paaudžu attiecības un konflikti, gan dzīves strupceļš, ko autors tiecies atklāt, pretstatot tēloto personu mokošos centienus izprast pašiem sevi un šķietami harmonisko apkārtējo dzīvi, kas atklāta fragmentāri iezīmēto kaimiņu ikdienā. 

G. Priedes luga uzrakstīta trīs cēlienos. Visi tajā tēlotie notikumi koncentrēti trīs dienu laikā īsi pirms gadu mijas. Pirmajā cēlienā notiek iepazīšanās ar Rasmas un Jura situāciju Gagrā, atklāta notikumu priekšvēsture, kam ir cieša saistība ar tālāko sižeta risinājumu. Šajā cēlienā autors radījis pirmos priekšstatus par visām lugā tēlotajām personām, kas tiek attīstīti un mainās notikumu gaitā. Otrā cēlienā darbība risinās nākamās dienas vakarā, kad saasinās tēlu attiecības, notiek Rasmas tuvināšanās ar Vidvudu, kā arī viņas asā vēršanās pret Lindu, kuru Rasma maldīgi vaino savas laulības izjukšanā īsi pirms liktenīgās katastrofas. Trešais cēliens noslēdz drāmas darbību, parādot, ka harmonisks atrisinājums nav iespējams, jo tēliem ir pārāk atšķirīgi priekšstati gan par agrāko notikumu nozīmi, gan to, kā tālāk veidot dzīvi un attiecības.

G. Priedes lugas intonācija ir smeldzīga, un tai raksturīga darbības personu, iespējams, līdz galam pat neapzināta pretruna starp to, ko nozīmē pilnvērtīgi nodzīvota dzīve, un to, kā veidojusies viņu eksistence. Šajā ietvarā rakstnieks izvirzījis arī jautājumu par to, kāda nozīme atsevišķa cilvēka, sabiedrības un nācijas dzīvē ir atmiņām un saiknei ar paaudzēs uzkrātu pieredzi. Viens no impulsiem lugas sacerēšanai bija rakstnieka personisks iespaids. 1971. gada pavasarī Latvijas PSR Arhitektu savienības valdes izbraukumā uz Kurzemes ziemeļiem pie lībiešu tautas nama Mazirbē G. Priede ieraudzīja zilu govi, kas atsauca atmiņā sen piemirstus bērnības iespaidus. Arī lugā nozīmīgs ir pretstats starp agrāko un tagadējo laiku, kas cieši sasaistīts ar jautājumu par atcerēšanos un aizmiršanu, par folkloras nozīmi tautas garīgajā pieredzē. Drāma “Zilā” aizsākta 1971. gada pēdējās dienās, kad G. Priede uzturējās Jaltā, un darbības risinājumā svarīgs ir pretstats starp dienvidu dabu un Latvijas ziemas saltumu, kas lugas tapšanā uzlūkots it kā no attāluma, šo pretstatu iestrādājot arī tās tekstā. Drāmas darbība lokalizēta kādas mājas pagalmā Gagrā. Tā uzcelta terasveidīgās pilsētas pašā augšā, un kontrasts starp decembra mēnesī joprojām saules apspīdēto, kalnu ieskauto pilsētu un jūru un sniega aizputināto Latviju iegūst konceptuālu nozīmi. Lugas “Zilā” centrā ir mātes un dēla attiecības, un ar remarku starpniecību autors uzsvēris, ka literārā darba emocionālajā gaisotnē dominē Jura uztvere. Viņa emociju fokusējums spilgti atklājas brīžos, kad skatuve pēkšņi it kā satumst un Jura domas un izjūtas pārņem agrākie notikumi, viņa pārdzīvojumu centrā nokļūstot gan autoavārijai, gan pēdējiem mirkļiem pirms tās, ko īpaši saasināja sastapšanās ar zilās govs skatienu.  

Lugas “Zilā” pirmpublikācija bija žurnāla “Karogs” 1972. gada 7. numurā. 1973. gadā šī luga ietverta G. Priedes darbu izlasē “Piecas lugas”. “Zilā” publicēta arī G. Priedes lugu krājumā “Sēnes un siens” (1988) un Ievas Strukas sastādītajā sējumā “Gunāra Priedes dzīve un darbi 1969–1978” (2015). Luga tulkota angļu valodā un ar nosaukumu “Zilā” (The Blue One) 1977. gadā iespiesta krājumā “Tirānijas pretstāve” (Confrontations with Tyranny). G. Priedes darbu tulkoja Andrejs Šedriks. Autorizēts lugas “Zilā” (Голубая) tulkojums krievu valodā, ko veikusi Ilīrija Grakova, iekļauts 1978. gadā Maskavā publicētajā G. Priedes lugu izlasē “Vecrīgas lībieša portrets” (Портрет лива в Старой Риге).

Luga “Zilā” ir viens no populārākajiem un visvairāk izrādītajiem G. Priedes darbiem. Interesi par to noteikusi darba koncentrētā forma, spilgtie un daudzpusīgi attēlotie raksturi, būtiskie jautājumi, kas lugā tiek uzdoti par atbildību, ar to saistīto personības veidošanos un dzīves jēgu. G. Priede bija viens no tiem padomju perioda autoriem, kuri latviešu rakstniecībā un skatuves praksē vairījās no kompromisiem, centās mākslā skart tās problēmas, kas viņu nodarbināja un ko viņš bija saskatījis reālajā dzīvē. Uzdoto jautājumu eksistenciālo raksturu apliecina lugas dzīvotspēja arī 21. gadsimtā.

Lugas “Zilā” pirmiestudējums bija 1973. gadā Lidijas Koidulas Pērnavas drāmas teātrī Kārinas Raidas (Kaarin Raid) režijā. 1976. gadā lugas iestudējums tika sagatavots un vasaras sākumā izrādīts Latvijas Televīzijā Virdžīnijas Jaunputniņas režijā. Jura lomu atveidoja aktieris Leonīds Grabovskis, Rasmas lomā Elza Radziņa. 1976. gada rudenī Valmieras teātrī bija pirmais uzvedums profesionālā latviešu teātrī. To veidoja režisore Māra Ķimele, Jura tēlotājs bija Rihards Rudāks, Rasmas lomā Rita Meirāne. 1976. gadā G. Priedes luga izrādīta arī latviešu trimdā Austrālijā. Sidnejas latviešu teātrī to sagatavoja režisors Imants Sveilis. 1982. gadā iestudējumu Dailes teātrī veidoja režisors Arnolds Liniņš. Jura lomā šajā iestudējuma bija Ivars Elerts, Rasmas tēlu atveidoja Vija Artmane. 2005. gadā Liepājas teātrī G. Priedes lugu iestudēja Mārtiņš Eihe ar aktieriem Marģeru Eglinski un Andu Albuži galvenajās lomās. 2017. gadā luga “Zilā” tika uzvesta Latvijas Nacionālajā teātrī Toma Treiņa režijā. Juri šajā izrādē spēlēja Kārlis Reijers, Rasmas lomā Daiga Gaismiņa. 2024. gadā Valmieras teātrī lugas “Zilā” iestudējuma režisore bija Māra Ķimele, scenogrāfs Reinis Suhanovs. Jura tēlu šajā uzvedumā atveidoja Artis Jančevskis, Rasmas lomā aktrise Ieva Puķe.