Ansis Zeltiņš Pirmā pasaules kara laikā bija viens no latviešu strēlnieku pulku komandieriem. Septiņus gadus Jelgavas–Bauskas kara apriņķa priekšnieks Latvijas armijā.

Dzimis kā jaunākais māju saimnieka dēla Pētera un Annas Zeltiņu septiņu bērnu ģimenē (dokumentos, nepareizi pārrēķinot dzimšanas datumu no vecā stila, par tādu uzrādīts 30.10.), kristīts Liezēres evaņģēliski luteriskajā draudzē. Beidzis Vecpiebalgas draudzes skolu, 09.1884.–08.1896. mācījās un ar II šķiru beidza Viļņas kājnieku junkurskolu (Виленское пехотное юнкерское училище).

Precējies 04.1923. ar Minnu Gludiņu, dēls Namejs Zeltiņš – fiziķis, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, Rīgas Tehniskās universitātes profesors.

17.07.1884. kā savvaļnieks iestājās karadienestā Krievijas armijā, 107. kājnieku Troickas pulkā Viļņā. Pēc junkurskolas beigšanas no 08.1886. podpraporščiks savā agrākajā 107. kājnieku pulkā Viļņā. Podporučiks (12.1887.), poručiks (05.1892.). No 12.1891. bija pulka kvartīrmeistars (par karavīru izvietojumu atbildīgais virsnieks). Štābkapteinis (11.1900.). 06.1902. pēc paša vēlēšanās pārvietots dienestā uz Atsevišķo robežapsardzības korpusu, pārdēvējot par štābrotmistru. Dienēja Aizamūras robežapsardzības apgabalā Mandžūrijā, apgabala līnijvienības 39. (pēc citiem avotiem 47.) rotas komandieris. No 08.1903. rota apsargāja sevišķo rajonu gar Amūras lielāko pieteku – Sungari upi – līdz Amūrai (posmā atradās arī Krievijas un Ķīnas robežas pārejas punkts). Piedalījās Krievijas–Japānas karā sadursmēs ar ķīniešu laupītāju (hunhūzu) bruņotajām bandām. Rotmistrs (12.1906.). 08.1908. iecelts par Aizamūras robežsargu I brigādes instruktoru apmācītāju, kapteinis (04.1910.; pārdēvēts saskaņā ar piederību ieroču šķirai un dienesta vietu). 05.1910. pārvietots uz 3. Aizamūras robežsargu kājnieku pulku, rotas komandieris, 07.1913. paaugstināts par apakšpulkvedi un iecelts par pulka jaunāko štābvirsnieku. No 02.1915. bija 2. bataljona komandieris. Pirmā pasaules kara laikā 03.1915. pulka sastāvā nosūtīts uz Dienvidrietumu fronti Galīcijā, piedalījās kaujās pret Austroungārijas armiju. 28.05. pie Černoļicas ciema ievainots galvā ar lodi, palika frontē un ierindā. 03.1916. pēc paša vēlēšanas pārvietots uz latviešu strēlnieku vienībām Ziemeļu frontes Rīgas sektorā, no 18.03. bija 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona (no 11.1916. pulks) komandiera vietas izpildītājs, no 14.11.1916. – komandieris (līdz tam skaitījās piekomandēts no 3. Aizamūras robežsargu kājnieku pulka). Pulkvedis (10.06.1916.; par kaujas nopelniem 07.1915. Galīcijā). 06.01.1917. Ziemassvētku kaujās vadīja pulku uzbrukumā, ieņēma pirmo un otro ienaidnieka aizsardzības līniju, uzzinājis no izlūkiem, ka priekšā atrodas nocietinājumi (betona blokmājas), ar priekšējām rotām uzbruka tiem un viens no pirmajiem ielauzās blokmājā, saņemot daudz gūstekņu un ložmetēju, bet vakarā, kad pretinieku spiediena dēļ A. Zeltiņa daļas atkāpās uz pirmās līnijas ierakumiem, sapulcēja atlikušos karavīrus un ar tiem aizstāvēja ieņemtā rajona labo spārnu līdz atiešanas pavēles saņemšanai. 25.01.1917. pie Ložmetējkalna zem ložmetēju un mīnmetēju uguns pirmajās līnijās ieņēma nocietinātās zemnīcas un noturēja tās līdz vakaram (par to 09.1917. apbalvots ar Jura zobenu, bet 1921. gadā – ar Lāčplēša Kara ordeni). 26.01.1917. kaujās pie Ložmetējkalna ievainots kreisās kājas gūžā ar zemnīcā sprāguša ienaidnieka artilērijas lādiņa šķembu, evakuēts ārstēšanai uz Rīgu, 02.1917. – uz Petrogradu. 21.03. atgriezās pulkā. 03.09.1917. kaujās pie Mazās Juglas (pie Šmīsiņu kroga) ievainots abās kājās un kreisajā rokā, evakuēts ārstēšanai uz Petrogradu, 30.10. – uz Novorosijsku, pēc tam – Pjatigorsku, kur ārstējās līdz 11.1918. Dzīvoja kā privātpersona Novorosijskā, Jekaterinodarā (tagad Krasnodara), Slovjanskas kazaku staņicā Kubaņas apgabalā, izveidoja un vadīja kara invalīdu arteli – apavu darbnīcu Jekaterinodarā, strādāja arī gadījuma darbus. 04.03.1920. Padomju Krievijas varas iestāžu apcietināts, izsūtīts uz Arhangeļsku. Pēc Latvijas–Krievijas miera līguma parakstīšanas 04.10.1920. ar bēgļu ešelonu devās uz Latviju, 20.10.1920. atgriezās Rīgā.

Pēc īsas atpūtas laukos 26.10.1920. Rīgā iestājās Latvijas armijas dienestā (pulkvedis), iedalīts Apsardzības ministrijas Galvenā štāba virsnieku rezervē. No 10.12.1920. Cēsu apriņķa apsardzības priekšnieks, Cēsu pilsētas un apriņķa komandants. 19.04.1921. iecelts par Jelgavas–Bauskas kara apriņķa priekšnieku (pārvalde atradās Jelgavā). No 11.05.1921. arī Jelgavas garnizona priekšnieks. 30.10.1925. un 29.10.1926. iecelts arī par Karavīru valsts valodas zināšanu pārbaudīšanas komisijas priekšsēdētāju Jelgavas–Bauskas kara apriņķa pārvaldē. 22.09.1926. ar kara ministra Eduarda Kalniņa rīkojumu atļauts palikt karadienestā vēl gadu, neraugoties uz dienesta pakāpei pieļaujamā maksimālā vecuma sasniegšanu (09.1927. pēc A. Zeltiņa izteiktā lūgums sakarā ar nepieciešamību iegūt līdzekļus jaunsaimniecības piemērošanai dzīvošanai atļauja pagarināta līdz 12.1927.). 20.12.1927. atvaļināts. Dzīvoja un saimniekoja sev piešķirtajā jaunsaimniecībā Zaļenieku pagasta Vidzemes strēlniekos (bijusī Deģu muiža, tagad Dobeles novada Krimūnu pagastā).

Pirmā pasaules kara laikā 1916.–1917. gadā A. Zeltiņš bija viens no latviešu strēlnieku pulku komandieriem, kurš strēlnieku kolektīvajā atmiņā palicis arī kā viens no drosmīgākajiem, pašaizliedzīgākajiem un pret padotajiem godprātīgākajiem strēlnieku vecākajiem virsniekiem, ko cita starpā apliecina arī kaujās gūtie ievainojumi. Sakarā ar ieņemto amatu un smagākajās kaujās demonstrētajām komandiera īpašībām, kā arī presē izskanējušajiem viedokļiem (intervijas u. c.) uzskatāms par vienu no atpazīstamākajiem Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku pulku komandieriem. Latvijas armijā septiņus gadus pildīja kara apriņķa priekšnieka pienākumus, pārzinot karaklausībai pakļauto pilsoņu reģistrācijas, iesaukšanas un citus jautājumus. Atrodoties amatā Jelgavā, A. Zeltiņam bija arī jāsadarbojas ar pašvaldībām un jāpiedalās sabiedriskajā dzīvē, priekšniecība viņa ikgadējās atestācijās (darbības un atbilstības amatam novērtējums) atzīmēja, ka izpelnījies “vietējās sabiedrības” cieņu kā “goda vīrs”.

Par nopelniem robežas apsardzības dienestā un karā ar Japānu A. Zeltiņš apbalvots ar Krievijas Svētā Staņislava ordeni (II šķira; III šķira), Svētās Annas ordeni (II šķira; III šķira, ar šķēpiem), par kaujas nopelniem Pirmajā pasaules karā – ar Svētā Vladimira ordeni (IV šķira, ar šķēpiem), Jura zobenu, Svētā Jura krustu (IV šķira, virsnieku apbalvojuma forma, piešķirts pēc karavīru ierosinājuma), Serbijas Karadžordževiču dinastijas ordeni (IV šķira, ar šķēpiem); Latvijā par nopelniem strēlnieku kaujās apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (III šķira), par dienesta nopelniem Latvijas armijā – ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira).

A. Zeltiņa tēls parādās Aleksandra Grīna romānā “Dvēseļu putenis”. Pēc A. Zeltiņa dēla N. Zeltiņa un fonda “Lāčplēsis” ierosmes 15.10.2014. pie Vecpiebalgas vidusskolas sienas atklāta A. Zeltiņam veltīta piemiņas plāksne (tēlnieks Jānis Strupulis), 2016. gadā N. Zeltiņš ar dzīvesbiedri izveidoja ikgadēju A. Zeltiņa piemiņas stipendiju, kas tiek piešķirta Vecpiebalgas vidusskolas skolēniem par dzimtās valodas izkopšanu, godāšanu un popularizēšanu, pie piemiņas plāksnes 30. oktobrī vidusskolas skolēni un kolektīvs rīko piemiņas un atceres pasākumus.