Grigorijs Ķikulis 1929.–1939. gadā vadīja Latvijas militāro izlūkdienestu, attīstīja Latvijas izlūkdienesta sadarbību ar pārējām Baltijas valstīm un plašāk reģionā, kas bija sevišķi nozīmīgi 20. gs. 30. gadu otrajā pusē; 1939. –1940. gadā bija militārais atašejs.

Dzimis viesmīļa Kārļa (no Kāģeru muižas, tagad Kāgjerve Dienvidigaunijā) un Jūlijas Emīlijas (dzimusi Kleista; no Dobeles pagasta) Ķikuļu piecu bērnu ģimenē, kristīts Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskajā draudzē Rīgā; vēlāk tēvs Rīgā nodarbojās ar tirdzniecību. 06.1905. beidza Rīgas Pētera un Pāvila pilsētas skolu, 1905.–1908. gadā mācījās Pēterburgas kājnieku junkurskolā (Санкт-Петербургское пехотное юнкерское училище; beidza ar I šķiru). 01.11.1924.–08.11.1926. mācījās un ar I šķiru beidza Latvijas armijas Virsnieku akadēmiskos kursus.

Vecākie brāļi Hugo Ēvalds – Latvijā dzelzceļa ierēdnis, stacijas priekšnieks (14.01.1941. arestēts, gājis bojā Padomju Savienības soda nometnēs), Kārlis Alfreds – kopā ar G. Ķikuli mācījās un beidza Pēterburgas kājnieku junkurskolu, Krievijas armijas virsnieks, jaunākais brālis Nikolajs Zigfrīds – Krievijas armijas kapteinis, 1919. gadā landesvēra Anatola Līvena (krievu Анатолий Павлович Ливен, vācu Anatol Leonid von Lieven) vienības nodaļas komandieris, Latvijas armijas kapteinis, pēc atvaļināšanas darbojās radikālajās nacionālajās organizācijās.

Precējies 04.1922. ar Olgu Brašņevicu.

16.09.1905. brīvprātīgi iestājās Pēterburgas kājnieku junkurskolā, mācību laikā 05.1908. paaugstināts par jaunāko portupejjunkuru (junkuru rotas unteroficieri), pēc skolas beigšanas no 28.06.1908. kopā ar brāli Kārli virsnieki (podporučiki) 189. Belgorajas kājnieku rezerves pulkā Varšavā, rotas jaunākie virsnieki. 03.–04.1912. izlūku komandas priekšnieka palīgs, 06.1910. kopā ar brāli Kārli pārvietots uz 37. Jekaterinburgas kājnieku pulku Ņižņijnovgorodā, jaunākais virsnieks. 11.1911. iecelts par pulka šūšanas darbnīcas pārzini, 01.–05.1912. – pulka maizes ceptuves pārzinis, pēc tam atkal jaunākais virsnieks rotā. Poručiks (12.1911.). No 01.1913. ārrindas (saimniecības) rotas komandieris. Sākoties Pirmajam pasaules karam, pulks 08.1914. nosūtīts uz Rietumu, vēlāk Ziemeļrietumu fronti pret Austroungārijas, pēc tam Vācijas armiju Galīcijā, Polijā (Varšava, Lodza u. c.), vēlāk Lietuvā un Baltkrievijā (Viļņa, Narača ezers u. c.). No 12.1914. ierindas rotas komandieris. Štābkapteinis (07.1915.). 20.–21.03.1916. naktī uzbrukumā nocietinātām pozīcijām starp Zanaračas sādžu un Stahovciem, komandējot un pārvarot vācu ierakumu pirmo līniju, sastapies ar iznīcinošu šauteņu, ložmetēju un artilērijas uguni, ejot rotas priekšgalā pilnīgi atklātā laukā, ielauzās pretinieka otrajā ierakumu līnijā un pēc sīvas durkļu kaujas ieņēma to (06.1917. par to apbalvots ar Svētā Jura ordeni). 17.05.–30.08.1916. piekomandējumā 62. kājnieku rezerves bataljonā Ņižņijnovgorodā, pēc tam atgriezās savā pulkā frontē, no 30.08. bataljona, no 26.11.1916. – atkal rotas komandieris. Kapteinis (08.01.1917.). 25.01.1917. pārvietots uz jaunformējamo 603. Naračas kājnieku pulku, 1. rotas, no 02.1917. – 1. bataljona komandieris. 09.–16.09. komandējumā Augstākā virspavēlnieka štābā Mogiļevā kara zinību kursos. Pēc lielinieku režīma nodibināšanās 16.11.1917. atgriezās 37. kājnieku pulkā sakarā ar 603. kājnieku pulka izformēšanu. 21.11. atlaists piecu nedēļu atvaļinājumā, ņemot vērā politiskās norises pulkā, neatgriezās un dzīvoja Smoļenskas apriņķī. 01.09.1918. brīvprātīgi iestājās dienestā pretlielinieciskajā Sevišķajā Krievijas Dienvidu armijā Donas apgabalā (pavēlnieks Nikolajs Ivanovs, Николай Иудович Иванов), bet 01.1919. – Antona Deņikina (Антон Иванович Деникин) Krievijas Dienvidu bruņotajos spēkos, kuru sastāvā 04.1920. pārgāja Pjotra Vrangeļa (Петр Николаевич Врангель) komandētajos spēkos. Piedalījās kaujās ar Sarkano armiju. 11.1920. no Krimas pussalas karaspēka sastāvā evakuēts uz Turciju, Konstantinopoli (tagad Stambula). 12.1920. atvaļināts no dienesta, devās atpakaļceļā uz Latviju.

Atgriezās Rīgā. No 25.01.1921. Latvijas armijā (kapteinis), 2. robežsargu pulka vada, no 22.07. – apmācību rotas, no 03.10. – 3. bataljona komandieris. No 01.04.1922. pēc Robežsargu divīzijas izformēšanas 1. Liepājas kājnieku pulka 2. bataljona komandieris Liepājā. Pulkvedis-leitnants (16.04.1924.). Pēc Virsnieku akadēmisko kursu beigšanas no 13.11.1926. Armijas komandiera štāba Operatīvās daļas Operatīvās nodaļas priekšnieks, no 17.09.1929. – Operatīvās daļas Informācijas nodaļas priekšnieka vietas izpildītājs. 21.09.1929. Armijas komandiera štābs pārdēvēts par Armijas štābu, 29.10. piešķirtas atsevišķas daļas priekšnieka tiesības nodaļas iekšējā saimniecībā. Pulkvedis (11.11.1929.). 30.11.1929. apstiprināts par Operatīvās daļas Informācijas nodaļas priekšnieku. 04.05.1934. nodaļa pārformēta par Armijas štāba Informācijas daļu, iecelts par tās priekšnieku. 1929.–1939. gadā daudzkārt komandēts īpašos uzdevumos uz ārzemēm – Polijā (01.–14.07.1929., 16.–21.01.1931., 22.–28.03.1933., 15.–20.06.1936., 03.–09.1937., 21.–26.04.1938.), Igaunijā (27.04.–01.05.1930., 12.–17.11.1931., 22.–25.01., 27.–29.04., 21.–24.05.1933., 11.–13.05., 02.–04.10., 20.–23.11.1934., 07.–11.12.1937.), Somijā (12.–19.10.1930., 17.–22.05.1932., 06.–11.12.1933., 03.–07.08.1934., 02.–09.06.1935., 06.–12.12.1936.), Lietuvā (23.–27.02.1931., kopā ar armijas komandieri Krišjāni Berķi 04.–10.02.1935., 07.–10.1936., 26.–27.01.1939.), Zviedrijā (07.–10.08.1934.), Vācijā (10.–12.08.1934.), Padomju Savienībā (28.04.–06.05.1936.). 21.06.1939. iecelts par kara aģentu (militāro atašeju) Polijā un Rumānijā ar sēdekli Varšavā. Pēc Otrā pasaules kara sākuma un Polijas ieņemšanas 21.09.1939. atstāja Varšavu, 23.09. cauri Vācijai (Austrumprūsijai) atgriezās Rīgā. No 01.10.1939. kara aģents Zviedrijā un Norvēģijā, no 31.01.1940. arī Somijā, ar sēdekli Stokholmā. 21.02.–01.03. un 16.–26.05.1940. bija komandējumā no Stokholmas Helsinkos, Somijā, 07.–14.03.1940. – Oslo, Norvēģijā, 17.–23.03.1940. – Rīgā.

Pēc valsts okupācijas 08.1940. saņēma pavēli atgriezties Latvijā līdz 15.08., ko nav izpildījis, no 16.08. skaitījās patvarīgā prombūtnē, 19.08. atvaļināts no armijas, par atteikšanos atgriezties Latvijā atņemta pilsonība. 1941. gadā dzīvoja Stokholmā, vēlāk pārcēlās uz Angliju. Saskaņā ar nepārbaudītām Vācijas izlūkdienesta u. c. ziņām, kopš 1919.–1920. gada sadarbojies ar Lielbritānijas izlūkdienestu.

Pieredzējis Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara ierindas kaujas virsnieks G. Ķikulis jau Latvijā ieguva augstāko militāro izglītību. 1929.–1939. gadā vadīja Latvijas militāro izlūkdienestu (ārējā izlūkošana, pretizlūkošana, radioizlūkošana), izpelnoties kopumā pozitīvu priekšniecības, laikabiedru un vēsturnieku vērtējumu, kaut arī tiek atzīmētas G. Ķikuļa ne visai labās attiecības ar Igaunijas un Lietuvas attiecīgo dienestu vadību, kas kavēja būtisko Baltijas valstu militāro izlūkdienestu sadarbību. Tomēr G. Ķikulis ierobežoto finansiālo u. c. iespēju robežās attīstīja Latvijas izlūkdienesta sadarbību gan ar Baltijas valstīm, gan ar citām draudzīgām reģiona valstīm, kā arī sekmīgi vadīja izlūkošanas un pretizlūkošanas darbu, organizējot plašu aģentūras tīklu u. c. Sarežģītajā starptautiskajā situācijā 20. gs. 30. gadu otrajā pusē amata nozīme sevišķi pieauga, turklāt 1939.–1940. gadā G. Ķikulis personiski militārā atašeja statusā strādāja Otrā pasaules kara norišu jau tieši skartajā Polijā un Somijā.

Par dienesta un kaujas nopelniem Krievijas armijā G. Ķikulis apbalvots ar Krievijas Jura zobenu, Svētā Vladimira ordeni (IV šķira, ar šķēpiem), Svētā Staņislava ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem; IV šķira, ar uzrakstu “Par drošsirdību”), Svētā Jura krustu (IV šķira, virsnieku versija, zemāko pakāpju karavīru izvirzīts apbalvošanai); par nopelniem Latvijas armijas dienestā – ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira), Viestura ordeni (II šķira), Aizsargu Nopelnu krustu, Latvijas Aizsardzības biedrības sudraba medaļu, Francijas Goda Leģiona ordeni (IV šķira), Igaunijas Ērgļa ordeni (III šķira), Itālijas Kroņa ordeni (III šķira), Lietuvas Ģedimina ordeni (III šķira) un Lietuvas 10 gadu neatkarības jubilejas piemiņas medaļu, Norvēģijas Svētā Olava ordeni (II šķira), Polijas “Polonia Restituta” ordeni (IV šķira), Rumānijas Zvaigznes ordeni (III šķira), Somijas Baltās Rozes ordeni (III šķira), Ungārijas Nacionālo nopelnu krustu (II šķira), Zviedrijas Šķēpa ordeni (II šķira).