Kristietībā iekšmisija nozīmē vest cilvēku pie ticības Jēzum Kristum, kā arī veicināt sociālu transformāciju un iesaistīt cilvēkus draudzes dzīvē. Iekšmisija ietver jaunu draudžu dibināšanu.

Dažkārt tiek lietots arī termins “diakonija”, taču iekšmisija ir plašāka par diakonisko kalpošanu.

Kristīgā iekšmisija ir viena no kristīgās misijas apakšnozarēm.

Iekšmisijas princips ir universāls – tiklīdz kāda sabiedrība uzskata, ka tā kaut ko zina, ka tai ir kādas noteiktas svarīgas prakses vai kad tā uzskata, ka tai ir kaut kas, kas citiem cilvēkiem ir jāzina vai jādara, tad parādās “misijas” forma. Tas pats attiecināms uz kristīgo iekšmisiju. Kristieši, kuri sāka ticēt un atsaucās Kristus aicinājumam, evaņģēliju izplatīja mutvārdos. Iekšmisija tāpēc ir arī baznīcas pašizpratne, kas atgādina, ka draudze nav tikai institūcija, bet dzīvs ticīgo kopums. Tajā redzama evaņģēlija centrālā loma, proti, Dieva Vārds ir būtisks ikdienas dzīvē, tas jāsludina savam tuvākajam.

Praktiskā iekšmisijas nozīme ir saistīta ar evaņģelizāciju (palīdzēt cilvēkiem atsaukties Kristus aicinājumam), sociālo darbu (diakonijas darbs, palīdzība trūcīgajiem, slimajiem, atkarīgajiem), garīgo aprūpi (draudzes stiprināšana, pastorālais atbalsts) un kristīgās dzīves atjaunošanu (kristīgo vērtību izplatīšana sabiedrībā). Galvenie iekšmisijas modeļi mūsdienās ir mācekļu veidošanas kustības un jaunu draudžu dibināšana.

Kapelānu dienests militārajās struktūrās, ieslodzījumu vietās un veselības aprūpē cilvēkiem sniedz nozīmīgu atbalstu.

Jau pirmkristīgajā draudzē iekšmisija tika saprasta kā ikviena kristīta cilvēka uzdevums. Sākotnēji tā bija neformāla un vienkārša liecināšana par Jēzu Kristu. 2. un 3. gs. sāka veidoties iekšmisijas struktūras, kurās darbojās ceļojošie evaņģēlisti jeb apustuliskie sludinātāji, bīskapi, piemēram, Polikarps (Πολύκαρπος) un Irenejs (Εἰρηναῖος), apoloģēti, piemēram, Justīns Moceklis (Ιουστίνος ο Μάρτυρας) un Tertuliāns (Tertullianus), un skolotāji, piemēram, Aleksandrijas Klements (Κλήμης ὁ Ἀλεξανδρεύς).

Sākot no 5. gs. kristietībā Īrijā veidojās klosteru kultūra. Tajā klosteris kļuva par vietējo klanu intelektuālo, garīgo un ekonomisko centru, tādējādi veicinot iekšmisijas procesus. Pēc tam, kad lielākā daļa Eiropas bija pieņēmusi kristietību, veidojās “kristīgās valsts” (Christendom) koncepts, kas ietvēra politisko un reliģisko sadarbību, un iekšmisija tika kultivēta ar valsts varas spēku un atbalstu.

Modernisma laikā, it īpaši Vācijas atmodas kustībās, piemēram, brāļu draudzēs, var runāt par personīgo dievbijību, grēkapziņu, atgriešanos pie Kristus un jaunu dzīvi sekošanā Kristum. Īpašu vietu iekšmisijā ieņēma publicistika – garīgās grāmatas, brošūras, traktāti un kalendāri. Attīstījās diakonijas kustība, kas pievērsās bāreņiem un bērniem no trūcīgām un nelabvēlīgām ģimenēm. Diakoniskā kalpošana notika arī patversmēs un slimnīcās, izveidojās pilsētas misijas.

Iekšmisijas idejas Latvijā ienāca 19. gs. vidū no vācu luterāņu un hernhūtiešu kustības. Tika organizētas Bībeles stundas un lūgšanu vakari un veidoti pirmie kristīgo biedrību pulciņi, kas saistīti ar svētdienas skolām, jauniešu apvienībām, kapu svētkiem un dziesmu pasākumiem.

Draudzes iekšmisijas kalpošanā, ko veic gan ordinēti mācītāji, gan laji, ir jāņem vērā vietējās kopienas konteksts. Plašas iespējas ir kopienās, kur ir daudz imigrantu; tur ir jāņem vērā viņu vajadzības un sociālais profils. Joprojām aktuāla ir kalpošana nabadzīgākajiem. Mūsdienās iekšmisijā pastāv jautājums arī par starpreliģiju dialogu vietējā kontekstā. Visā pasaulē kristīgajā iekšmisijā strādā aptuveni 13,6 miljoni kalpotāju. Arvien biežāk evaņģelizācija tiek saprasta nevis kā noteiktu dogmu vai likumu izklāstīšana, kuriem ir jāseko, bet kā stāstu stāstīšana par Jēzus dzīvi 1. gs. kontekstā. Tiek izvaicāts arī, kā šie stāsti attiecas uz 21. gs. sabiedrību.

Teodoru Flīdneru (Theodor Fliedner) iekšmisijas vēsturē uzskata par diakonisu amata atjaunotāju. Viņš veidoja tā sauktās diakonisu apmācības vietas (Mutterhaus), piemēram, Kaizersvertas nodibinājumu (Kaiserswerther Diakonie). Johans Viherns (Johann Wichern) tiek uzskatīts par vienu no organizētā labdarības darba iniciētājiem un Centrālās iekšmisijas komisijas (Centralausschuß für die Innere Mission der deutschen evangelischen Kirche) dibinātāju (1849). Elizabete Fraja (Elizabeth Fry) kļuva zināma ar kalpošanu Ņūgeitas sieviešu cietumā, viņa balstījās uz kristīgām vērtībām. E. Fraja tiek uzskatīta par vienu no cietumu reformas veicinātājām Anglijā un visā Eiropā.

Latvijas teritorijā nozīmīgākie iekšmisijas un diakonijas darba veicinātāji ir Georgs Lēzevics (Georg Lösevitz), kurš 1851. gadā dibināja Magdalēnas patversmi Rīgā un 1866. gadā sekmēja Marijas Diakonisu nama dibināšanu Rīgā, un Ludvigs Katerfelds (Ludwig Katterfeld), kurš, smēlies iedvesmu no Diakonisu nama Neiendetelsavā, Jelgavā uzlaboja 1865. gadā dibinātās diakonisu iestādes darbību un kļuva par tās rektoru (1880). Jelgavas Māšu mājai bija uzdevums sagatavot diakonises citām Kurzemes draudzēm.

1897. gadā dibināta Vidzemes jūrnieku misija. 20. gs. sākumā izveidotas Rīgas ielu misija, Rīgas pilsētas diakonija un iekšmisijas un pretalkohola biedrība “Zilais krusts”, bet 1919. gadā – Latvijas iekšzemes misijas biedrība. Pestīšanas armija darbu Latvijā sāka 1923. gadā.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tika izveidotas vairākas iekšmisijas organizācijas, piemēram, Latvijas Kristīgā misija (1988), Cietumu kalpošanas misija (1990), Starptautiskā telts misija (1991), Jaunatnes kristīgā savienība (1990), Gideonu misija (1991), Agape Latvija (1994), Luterāņu stunda (1992), misija “Pakāpieni” (1992), Latvijas Bībeles biedrība (1990). Iekšmisiju veic arī Latvijas Kristīgais radio (1993) un Radio Marija Latvija (2015).

Iekšmisija ir attīstījusi sociālo palīdzības tīklu un pašpalīdzības veidošanos, labdarību un kooperāciju. Tā stiprināja darba ētiku, kas balstījās gan hernhūtiešu tradīcijā, gan tā sauktajā “protestantu darba ētikā”.

Izglītībā svētdienas skolas ir nozīmīgs bērnu papildizglītības avots. Jauniešu un sieviešu pulciņi veicināja plašāku sabiedrības, it īpaši sieviešu, iesaisti izglītojošā darbā, kultūras attīstībā un arī latviskās pašapziņas stiprināšanā. Iekšmisijas ietekmē attīstījās kristīgā literatūra un prese.

Iekšmisijai ir bijusi un ir liela nozīme sociālās jomas jautājumu risināšanā, jo tā palīdz trūcīgajiem, slimajiem, bāreņiem, senioriem, veicina cietumu reformu un rūpējas par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Būtībā tā aizsāka sociālo darbu. Brīvprātīgo palīdzības formas veidoja atbalsta sistēmas un attīstīja kopienas piederības sajūtu. 

Latvijā brāļu draudzes un citas iekšmisijas biedrības veicināja pilsoniskās sabiedrības aizsākumus, cēla tautas pašapziņu (Jēzus Kristus kā latvju pestītājs), ar kristīgi motivētiem sabiedriskajiem darbiniekiem netieši veicināja arī politiskos procesus starpkaru periodā.

Latvijā ievērojamākie izdevumi: “Baznīcas Vēstnesis” (1896–1902); “Kristīgs Vēstnesis” (1906–1915; 1923–1939); “Kara Sauciens” (1925–1940); “Svētdienas Rīts” (1920–1940; 1989–pašlaik); “Baptistu Draudzēm” (1991–1995); “Baptistu Vēstnesis” (1995–pašlaik).