Kristīgā ārmisija ir kristīgās misijas apakšnozare. Ar ārmisiju nodarbojas kristīgās draudzes vai draudzes veidotās misijas biedrības sūtīti indivīdi.

Ārmisijā misionāra kultūra un evaņģēlijs sastopas ar vietējo kultūru. Līdz ar to ir nepieciešama kristīgās vēsts kontekstualizācija. Jezuīti izmantoja tulkošanas modeli, kas pieņem, ka evaņģēlijam ir konkrēta, nemainīga vēsts, kas var tikt pārtulkota jebkurā valodā (kultūrā). Šis modelis pieņem, ka cilvēki nerunā par “vārdu pa vārdam” jeb burtisko tulkojumu, bet gan par dinamiskās ekvivalences tulkojumu, kas sniedz to pašu nozīmi un kam ir tāda pat ietekme uz saņemošo kultūru, kāda vēstij bija uz sākotnējo kultūru. Dažkārt šo sauc arī par akomodācijas modeli, jo misionārs izlēma, kuri ir būtiskie elementi, kas atšķir kristīgo ticību no visām citām pārliecību sistēmām, un adaptēja (akomodēja) tos, lietojot valodu, simbolus un ilustrācijas sarunās ar citas kultūras saņēmējiem. Šādas tulkošanas rezultātā dažkārt tautas ieražas un tās reliģiskie simboli tika piemēroti kristīgajām formām. Piemēram, Mateo Riči (Matteo Ricci) un Mikēle Rugjēri (Michele Ruggieri) Ķīnā pieņēma budistu mūku (bonzu) apģērbu un dzīvesveidu.

Indigenizācijas modelis bija vairāk izplatīts protestantu vidē. Tas nozīmēja, ka kristīgā vēsts, kas vienu reizi ir skaidri pasniegta, katrā paaudzē no jauna tiek interpretēta, lai tā būtu piemērota šai paaudzei. Pamatā ir ideja, ka ārmisijas mērķis ir veidot draudzes, kurās ir “trīs paši” (three-self model) – pašu atbalsts, pašu pārvaldība un pašu sludināšana –, kā to definēja Henrijs Venns (Henry Venn) un Rūfuss Andersons (Rufus Anderson). Tikko izveidotajām vietējām draudzēm vajadzēja pēc iespējas ātrāk kļūt neatkarīgām. Ievērojamākais šī modeļa misionārs ir Deivids Livingstons (David Livingstone), kurš iestājās pret vergu tirdzniecību un ticēja, ka kristietība, tirdzniecība un civilizācijas attīstība nodrošinās pārtikušu un brīvu dzīvi afrikāņiem. Viņš uzskatīja, ka afrikāņiem pašiem ir jādarbojas iekšmisijā. 

Vēlāk tika izmantots inkulturācijas modelis, ko vairāk lietoja katoļu vidū. Tas uzsver, ka inkulturācija darbojas dialektiskā veidā, – evaņģēlijs pārveido kultūru, un tā savukārt izsaka evaņģēliju jaunā veidā atbilstoši savām vajadzībām. Tomēr šis modelis rada problēmas Romas katoļu baznīcai, kas lielu uzsvaru liek uz visu vietējo draudžu redzamo vienotību.

Tajā pašā laikā 19. gs. beigās protestantu vidē akcentēja “dvēseļu pestīšanu” – lielākoties individuālistiskā kontekstā. Tika izveidotas daudzas un dažādas misijas biedrības, arī tā sauktās “ticības” misijas. Būtiska bija brīvprātīgo studentu misijas kustība. Misionāri gan bieži neievēroja savu etnocentrisko pozīciju.

Dažkārt tiek izmantots rekontekstualizācijas modelis, kurā misionāri cilvēkiem ļauj pašiem savā kultūrā piešķirt jaunajiem simboliem īpašas nozīmes. Tomēr evaņģēlijs vienmēr tiek pasniegts no paša misionāra kultūras pieredzes un skatpunkta. Ārmisija vienmēr ir kontekstuāla.

Pirmais kristīgās misijas ordenis bija Ignācija Lojolas (basku Ignazio Loiolakoa, spāņu Ignacio de Loyola, latīņu Ignatius de Loyola) dibinātā Jēzus sadraudzība (jezuīti) 1540. gadā. Labi zināmi jezuītu misionāri ir Francisks Ksavjērs (latīņu Francis Xavier, basku Frantzisko Xabierkoa), kurš kalpoja Indijā, Ķīnā un Japānā, M. Riči Ķīnā, Roberto de Nobili (Roberto de Nobili) Dienvidindijā.

19. gs. dēvē par lielo protestantu misijas gadsimtu. Galvenais ārmisijas pamatojums bija paklausība Jēzus Kristus pavēlei jeb Lielajam uzdevumam (Mateja 28:19): “tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā gara vārdā”.

Bieži kristīgo ārmisiju pavadīja sociālās palīdzības darbs, medicīnas misija un kristīgās kultūras, Rietumu civilizācijas vērtību nodošana tautām. Tika veidotas skolas un apmācīti bērni un pieaugušie. Tomēr “kultūras un civilizācijas atnešana” (saskaņā ar misionāru viedokli) veicināja arī konfliktus un apsūdzības paternālismā.

Līdz Otrajam pasaules karam galvenā ārmisijas kustība bija no Rietumiem uz pārējo pasauli (from the West to the rest). Mūsdienu aktivitātes un refleksija par misiju joprojām notiek Āzijā, Āfrikā un Latīņamerikā. Ārmisijā pašlaik darbojas ap 450 000 misionāru.

Katoļu franciskāņu un dominikāņu ordeņi veica ārmisiju jau no 13. gs. Jezuītu ordenis 16. gs. tika dibināts ar ārmisijas mērķi.

Viljams Kerijs (William Carey) tiek uzskatīts par modernās protestantu ārmisijas dibinātāju, jo viņš nodibināja Baptistu misijas biedrību (Baptist Missionary Society) Anglijā 1792. gadā. Tai sekoja Londonas Misijas biedrība (London Missionary Society, 1795), Skotu misijas biedrība (Scottish Missionary Society, 1796), Nīderlandes Misijas biedrība (Netherlands Missionary Society, 1797), Baznīcas misijas biedrība (Church Missionary Society, 1799) un 19. gs. sākumā vēl citas.

Pēc Otrā pasaules kara protestantu vidē ārmisijai izveidojās brīvprātīgo jeb “parabaznīcas” (parachurch) organizācijas, piemēram, “Operācija Mobilizācija” (Operation Mobilisation, 1957), “Jaunatne ar misiju” (Youth With A Mission, 1960).

Luterāņiem Latvijas teritorijā vēsturiski 19. gs. laikā lielākā sadarbība ir bijusi ar Leipcigas misijas (Die Ev. luth. Mission zu Leipzig) biedrību, taču vēl ir bijusi sadarbība ar Bāzeles misiju (Evangelische Missionsgesellschaft in Basel), Barmenas/Reinas misiju (Rheinischen/Barmen Missionsgesellschaft) un Lībencellas misiju (Liebenzeller Mission im Verband der China-Inland-Mission, Gesellschaft mit beschränkter Haftung, Sitz in Liebenzell). Pēc Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) izveides 1922. gadā tika veidota sadarbība ar Zviedrijas baznīcas misiju (Svenska kyrkans mission). LELB bīskaps Kārlis Irbe bija ārmisijas atbalstītājs, kura darbu vēlāk turpināja LELB ārmisijas sekretāri Edgars Rumba (1934. gada aprīlis–1936. gada decembris) un Roberts Feldmanis (sākot no 1936. gada decembra).

Baptistu sludinātājs Viljams Fetlers (William Fetler) 1925. gadā Rīgā nodibināja Bībeles un misijas skolu, kas apmācīja misijas darbā gan vīriešus, gan sievietes.

Pēc neatkarības atjaunošanas galvenā misijas organizācija no Latvijas, kas darbojas ārmisijā, ir “Jaunatne ar misiju” (dibināta 1994. gadā).

Pirmie, kuri varētu tikt uzskatīti par ārmisijas misionāriem no Latvijas teritorijas, ir Gotšalks Ēbelings (Gottschalk Ebeling), kurš 1652. gadā tika sūtīts uz Gambiju; Joahims Dannenfelts (Joachim Dannenfeldt), kurš 1655. gadā tika nosūtīts uz Gambiju, kur strādāja līdz 1658. gadam; mācītājs Pēters Engelbrehts (Peter Engelbrecht), kurš Tobago salā kalpoja aptuveni 17. gs. vidū.

Karls Hugo Hāns (Carl Hugo Hahn), kalpoja hereru vidū Dienvidāfrikā (1843–1874); Rihards Krone (Richard Krone), kalpoja Ķīnā (1849–1860); Auguste Vietnieka, kalpoja Sumatras salā bataku vidū (1899–1910).

Arnolds Nerlings (Arnold Nerling), kalpoja Tamilnādu, Indijā (1862–1867); Eižens Matejs (Eugen Matthey), kalpoja Tamilnādu (1885–1895); Karls Zēgebroks (Karl Segebrock), kalpoja Tanzānijā (1895–1896), kur mira vardarbīgā nāvē; Hildegarde Procela (Hildegard Prozell), kalpoja Tamilnādu (1897–1903 un 1905–1909); Karls Lukins (Karl Luckin), kalpoja Tanzānijā (1900–1908); Ernsts Brucers (Ernst Brutzer), kalpoja Tanzānijā (1900–1905) un Madrasā, Indijā (1905–1919); Frics Štambergs (Fritz Stammberg), kalpoja Tanzānijā (1903–1912 un 1913–1920); Elizabete Zēzemane (Elisabeth Seesemann), kalpoja čagu vidū Moši un Mambā, Austrumāfrikā (1905–1914); Klāra Vegnere (Clara Wegner), kalpoja Tanzānijā (1906–1907); Johanna Paula (Johanna Paul), kalpoja Tamilnādu (1922–1952).

Johans Bormeisters (Johann Bormeister), kalpoja Indoķīnā (1818–1826); Heinrihs Kurcs (Heinrich Kurtz), kalpoja Ganā (1894–1900).

Mat(ejs?) Brambergs, kalpoja Surinamā no 1852. gada; Agnese Heidenreiha (Agnes Heidenreich), vismaz līdz 1911. gadam strādāja Japānā.

Eduards fon Bergmans (Eduard von Bergmann), līdz 1900. gadam kalpoja Āzijā; Anna Frīdemane (Anna Friedemann), vismaz līdz 1911. gadam strādājusi Āzijā.

Eižens Teihmans (Eugen Teichmann), kalpoja Dienvidāfrikā (1882–1890), sūtīts no Hermansburgas misijas (Missionsanstalt Hermannsburg); Gustavs Nīlenders (Gustav Nyländer), kalpoja Sjerraleonē (1806–1825), sūtīts no Baznīcas misijas biedrības; Arturs Vormss (Arthur Worms), kalpoja Zanzibārā u. c. (1890–1899), sūtīts no Berlīnes trešās misijas (Berliner Missionsgesellschaft III jeb Berliner Evangelische Missionsgesellschaft für Ostafrika); K. Andermanis, kalpoja Palestīnā (1896–1897), sūtīts ar Evaņģēlisko misiju (Der Christliche Hilfsbund im Orient e. V.); Andreass Stanislavs (Andreas Stanislaw), kalpoja Ķīnā (1903–1910 un 1912–1916), sūtīts ar Ķīnas iekšzemes misiju (China Inland Mission); D. Zībere (dzimusi Biķe), kalpoja Kamerūnā kopš 1912. gada, sūtīta ar baptistu misiju; Lilija Otīlija Grīviņa, kalpoja Hunaņas provincē Ķīnā (1914–1924), sūtīta ar Lībencellas misiju; Augusts Puķe, kalpoja Harbinā, Ķīnā (1917–1955); Alma Strautiņa, kalpoja Tunisijā no 1938. gada, sūtīta no misijas biedrības Francijā; Margrieta Tarčina, kalpoja Indijā un Nepālā no 1938. gada, sūtīta ar Vācijas baptistiem un Amerikas latviešu baptistu apvienību; Līvija Kampare, kalpoja Indijā no 1939. gada; Ernests Zingers, kalpoja Indijā (1940–1946, 1949–1951, 1953–1957).

Latvijā vislabāk zināmā ir misionāre Anna Irbe, kura kalpoja Tamilnādu (1925–1931 un 1933–1951), sūtīta ar LELB un Zviedrijas baznīcas misiju. A. Irbe uz Latviju sūtīja vēstules no Indijas, kas tika publicētas žurnālā “Ārmisija”.

Misionāriem nozīmīga loma bija izglītības iestāžu izveidošanā un izglītības veicināšanā. Etniskajās kopienās, kurās nebija rakstu valodas, nereti tika izveidota rakstība, lai varētu tulkot un tad arī pierakstīt Bībeli vietējā valodā. Kaut arī misionāriem dažkārt pārmet kultūras un tradīciju iznīcināšanu, bieži vien ārmisija palīdzēja saglabāt valodu. Tā kā misionāri darbojās arī medicīnas misijā, ārmisija ir veicinājusi medicīniskās aprūpes attīstību. Ir bijuši mēģinājumi veicināt vietējo kopienu ekonomisko attīstību.

“Misija” (The Mission) ir 1986. gada britu spēlfilma par jezuītu misionāra pieredzi 18. gs. Dienvidamerikā, režisors Rolands Džofē (Roland Joffé). “Spēlējot Kunga laukos” (At Play in the Fields of the Lord) ir 1991. gada piedzīvojumu drāma (režisors Ektors Babenko, Héctor Babenco), kas norisinās Amazones baseinā, kur protestantu misionāri no Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) mijiedarbojas ar vietējo cilti. “Sestās laimes viesnīca” (The Inn of the Sixth Happiness) ir 1958. gada spēlfilma, kas brīvi balstīta stāstā par Gledisu Eilvordu (Gladys Aylward), britu sievieti, kura Otrā Ķīnas-Japānas kara laikā kļuva par misionāri Ķīnā (režisors Marks Robsons, Mark Robson). Dokumentālā filma “Atgriešanās Haunā” (Return to Hauna, 1998, režisors Dens Filscīns, Dan Philszeen) ir liecība par amerikāņu misionāri Merilinu Lāslo (Marylin Laszlo), kura 1967. gadā ieradās Papua-Jaungvinejas ciematā, lai ivamu ciltij iztulkotu Bībeli. Dokumentālā filma “Riši Anna” (Rishi Anna, 2021) ir par latviešu misionāres A. Irbes mantojuma meklēšanu un apskati (režisors Aigars Liepiņš).

Allgemeine Missions Zeitschrift (1874–1923) – Vācijā izdots mēnešraksts, kurā tika publicēta gan informācija par notikumiem dažādos misijas laukos, gan atspoguļots misijas teoloģiskais pamats; Missions-Flugblatt für die Evangelisch-Lutherischen Gemeinden Liv-, Est-Und Kurlands (1907–1914) – Krievijas Impērijā izdota gadagrāmata par ārmisijas notikumiem un Baltijas misionāriem.

Pirmais ārmisijas izdevums Vidzemes latviešiem, ko izdeva Straupes mācītājs Georgs Sokolovskis (Georg Sokolowski), – “Ziņas par notikumiem iekš Dieva valstības, mīļām latviešu dvēselēm par atzīšanu” (1833–1834) –, bija iknedēļas draudzes laikraksts divu lapu apjomā.

Latvijā iznāca ikmēneša žurnāls “Ārmisija” (1928–1940), kurā varēja lasīt gan par dažādiem misijas apgabaliem, gan par ārmisijas attīstību pasaulē, gan arī misionāres A. Irbes vēstules.