Salaspils memoriālais ansamblis ir piemiņas vieta Otrā pasaules kara laikā izveidotās nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas režīma Salaspils nometnes upuriem. Ansambļa plānojums (ar nelielu atkāpi) atbilst bijušās nometnes plānam; ievadmotīvs ir arhitektoniskā “Robeža starp dzīvību un nāvi” vai “Uzlauztā siena” betona bloka veidā. Ansambļa tēlnieciskā daļa ir septiņu telpā brīvi izvietotu skulptūru un to grupu kompozīcija, kas atbilstoši padomju okupācijas ideoloģijas naratīvam iemieso stāstu par ieslodzīto ciešanām, viņu garīgo nesalaužamību un pretošanos.

Arhitekti: Gunārs Asaris, Oļģerts Ostenbergs, Ivars Strautmanis un Oļegs Zakamennijs (Олег Николаевич Закаменный), tēlnieki: Oļegs Skarainis, Ļevs Bukovskis un Jānis Zariņš.

Memoriālais ansamblis atrodas vietā, kur vācu nacistiskās okupācijas laikā atradās tā dēvētā “paplašinātais policijas cietums un darba audzināšanas nometne” (Erweitertes Polizeigefängnis und Arbeitserziehungslager). Tā bija pakļauta Drošības policijas un Drošības dienesta komandierim Latvijā SS šturmbanfīreram Rūdolfam Langem un pastāvēja no 1941. līdz 1944. gadam. Padomju okupācijas periodā, pastāvot ideoloģiskai tendencei pārspīlēt nacionālsociālistu režīma noziegumus gan skaita, gan nežēlības ziņā, tika lietots koncentrācijas jeb iznīcināšanas nometnes nosaukums. Tādā veidā padomju ideologi centās maskēt sākot ar 20. gs. 50. gadiem atklātībā nākošo informāciju par padomju režīma noziegumiem. Šo mītu izmantoja idejiskā cīņā pret trimdas latviešu sabiedrību, un tas kļuva par pamatu ansambļa skulptūru stāstiem; arī Salaspilī uzturēšanās apstākļu, smagā darba un sodu sistēmas dēļ cilvēki gāja bojā. Reizēm ļoti smagie apstākļi, kādi bija Salaspilī bijušajā padomju karagūstekņu nometnē, tika attiecināti uz civiliedzīvotāju (dažbrīd tur bija arī militārpersonas) nometni.

20. gs. 50. gadu vidū pēc Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Kultūras ministrijas un dažu bijušo ieslodzīto iniciatīvas radās doma izveidot memoriālo ansambli kurgāna formā. Tā projektēšanai pieaicināja arhitektu Juriju Vasiļjevu un tēlniekus Juri Mauriņu un Ojāru Siliņu, taču lielo izmaksu dēļ to neuzbūvēja. Memoriāla idejas spēkā uzturēšanā nozīmīga personība bija tā laika LPSR kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš, kura māte arī bija ieslodzīta nometnē; daudziem memoriālā ansambļa autoriem Otrais pasaules karš bija viņu personiskās dzīves pieredzes daļa.

1960. gadā LPSR Kultūras ministrija izsludināja konkursu, kurā bija jāiegūst pieminekļu projekti gan civilpersonu, gan karagūstekņu nometnes vietām. Konkursā tika iesniegti 24 projekti, tos veidoja arhitektu un tēlnieku grupas.

Ansambļa radošais kolektīvs tikai veidots no godalgoto projektu radošajām grupām (konkursa rezultātā tika iegūtas divas otrās un viena trešā vieta, kā arī četras veicināšanas prēmijas). Darba grupa sanāca liela un neviendabīga autoru vecuma, dzīves pieredzes un radošās ievirzes ziņā; tajā netika uzaicināta trešās vietas ieguvēja Alvīne Veinbaha. Viņas vīrs Jānis Kaksis rakstīja sūdzības, cenšoties novērst netaisnību. Laika gaitā no grupas aizgāja vairāki arhitekti un tēlnieki, toties pievienojās veicināšanas prēmiju ieguvušie Ļ. Bukovskis un O. Zakamennijs un kā Mākslinieku savienības konsultants – tēlnieks J. Zariņš, kurš konkursā nepiedalījās un no konsultanta pakāpeniski kļuva par autoru. Tas radīja neapmierinātību mākslinieku vidū.

1960. un 1961. gads pagāja saskaņojot viedokļus un veidojot ansambļa kompozīcijas pamatshēmu un plastisko ideju. 1962. gada janvārī sākās domstarpības starp arhitektiem un tēlniekiem, kas saasinājās pēc 1962. gada otrajā pusē toreizējā Valsts Revolūcijas muzeja (mūsdienās Kara muzeja) telpās notikušās projekta izstādes. Projektu vērtēja kritiski arhitektu modernistu centienu un tēlnieku konservatīvā stila neatbilstības dēļ, par ko iestājās Ļ. Bukovskis un J. Zariņš. Pret skicēm protestēja LPSR Arhitektu un Mākslinieku savienības, rakstot vēstules LPSR Ministru padomei un LPSR Komunistiskās partijas oficiālajam laikrakstam “Cīņa”, arī rakstnieks un bijušais ieslodzītais Miervaldis Birze, gleznotājs un mākslas kritiķis Ojārs Ābols. Izskanēja aicinājumi rīkot atkārtotu konkursu, arhitekti privāti uzaicināja tēlnieku modernistu Ernstu Ņeizvestniju (Эрнст Иосифович Неизвестный), bet tam visam nebija rezultāta. Mākslinieku savienības valdes priekšsēdētājs Eduards Kalniņš paskaidroja, ka pēc viedokļu saskaņošanas ar LPSR Ministru padomes amatpersonu jaunu konkursu izsludināt nav iespējams, jo ar māksliniekiem ir noslēgts līgums, kuru anulēt nav pamata.

Salaspils radošo kolektīvu apstiprināja 18.04.1963. ar LPSR Ministru padomes rīkojumu. Tajā bija arī tēlnieks Harijs Fišers, arhitekti Georgs Mincs, Alberts Paperno un Māris Gundars. Bet 30.10.1967., dienu pirms memoriāla atklāšanas, septiņi autori parakstīja vēstuli LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietniekam lūdzot apstiprināt autoru kolektīvu samazinātā sastāvā, jo 1963. gada vidū kolektīvs faktiski vairs jau neeksistēja. H. Fišers, G. Mincs un A. Paperno piedāvāja memoriāla tēmas plastiski ekspresīvu interpretāciju, kas citiem bija nepieņemama; M. Gundars izstājās no autoru kolektīva personīgo iemeslu pēc. 

Memoriāls tika atklāts 31.10.1967. Tas atrodas Rīgas–Daugavpils šosejas 16. kilometrā. Tas ir darināts no veidņu betona. 1970. gadā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) valdība apbalvoja memoriāla autorus ar Ļeņina prēmiju.

Memoriāla teritorija aizņem 25 ha lielu platību bijušās nometnes vietā, no kuras bija saglabājušies tikai kādi ēku pamatu fragmenti. Veidojot Otrā pasaules kara koncentrācijas nometņu memoriālus (Aušvicā (poļu Osvencimā), Mauthauzenā, Dahavā un citur) saglabātām dokumentālajām liecībām (ēkas, ieslodzīto mantas un citas) bija liela nozīme kā pierādījumam nometņu eksistencei un cilvēku iznīcināšanai. Tāda prakse iedibinājās arī citos memoriālos (piemēram Hatiņā).

Ansambļa pamatā tika ņemts bijušās nometnes simetriskais plāns, kas bija zināms pēc attēliem un aprakstiem. Ieeja, kas celta kā masīvs veidņbetona bloks, kurš balstīts uz cita ar labradorītu apšūta betona bloka, tika novietots leņķī pret simetrijas asi izteiksmīga telpiska efekta dēļ. Uz betona bloka rakstīts: “Aiz šiem vārtiem vaid zeme”. Salaspils memoriāla arhitektūra ir LPSR periodā izcilākais brutālisma objekts. Izcils ir interjera kā kāpņu telpas un skulptūru apskates laukuma risinājums šajā ieejas betona blokā, kur, mijiedarbojoties pārdomātiem apgaismojuma paņēmieniem, telpai un skarbajām betona virsmām rodas pārliecinošs emocionālais efekts.

Ansambļa centrā, apejas ceļa ietverta, atrodas telpiski labi sabalansēta skulptūru grupa: “Nesalauztais”, “Pazemotā”, “Māte” un tematiski vienota četrfigūru grupa “Protests”, ko veido skulptūras “Solidaritāte”, “Rot front” un “Zvērests”. Skulptūru tematika atbilst oficiālajam padomju ideoloģijas naratīvam par ciešanām, solidaritāti un pretošanos nacistu okupācijai, kaut gan bija zināms, ka organizēta sacelšanās un pretošanās Salaspilī nenotika. Figūras ir vispārinātas, risinātas šķautņainās oļbetona formās un atbilst tolaik tā dēvētajai “skarbā stila” ievirzei.

Baraku vietas (bet ne visas) atzīmētas ar betona blokiem, arī sodu izpildes vieta. Paredzēta arī vieta ziedu nolikšanai un regulāru metronoma skaņu atskaņošanai (tā sauktā Salaspils sirds). Ansamblim raksturīga formu askētiska vienkāršība, telpiska atvērtība, mēra sajūta tēlainajā nometnes “rekonstrukcijā”, līdzsvars un harmonija, kas pamatoti padara to par veiksmīgu memoriālās mākslas darbu.

Ansambļa kompozīcijas atsevišķu elementu autorība galīgajā variantā pilnīgi droši nav nosakāma. Pēc I. Strautmaņa vārdiem – acentriskā ieejas bloka ideja bija viņa, apejas ceļu savukārt ieteicis O. Ostenbergs. Skulptūru mazie modeļi O. Skaraiņa dzīves laikā atradās viņa darbnīcā Ragaciemā, tāpēc var izteikt pieņēmumu, ka viņam pieder galvenās skulptūru kompozicionālās ieceres. O. Skarainis tolaik bija jauns un monumentālajā tēlniecībā nepieredzējis mākslinieks, viņš pozitīvi atsaucās par sadarbību ar Ļ. Bukovski un J. Zariņu, kuri kārtoja praktiskos jautājumus, viņi visi kopā veidoja lielos modeļus.

2018. gadā tika pabeigta memoriālā ansambļa rekonstrukcija; tur ir ierīkots muzejs.

Sākot ar 2015. gadu, par tradīciju ir kļuvis nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru atceres brīdis 8. maijā Salaspils memoriālā ar Latvijas Republikas valdības un ārvalstu diplomātiskā korpusa pārstāvju piedalīšanos.

Salaspils memoriālais ansamblis ir iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā un Latvijas kultūras kanonā.