Dvaits Eizehauers bija Sabiedroto spēku pavēlnieks Otrā pasaules kara laikā Eiropas frontē. Viņš vadīja ASV administrāciju 20. gs. 50. gadu ekonomiskā uzplaukuma periodā, izbeidza Korejas karu un nostiprināja ASV pozīcijas pasaulē. Šajā periodā tomēr pastāvēja atsevišķas iekšpolitiskas problēmas (makartisms, pilsoņtiesību kustības sākums) un vairākas starptautiskas krīzes.

D. Eizenhauers dzimis fermeru ģimenē. Tēvs Deivids Eizenhauers (David Jacob Eisenhower), māte Aida Eizenhauere (Ida Eisenhower, dzimusi Stouere, Stover), bija trešais dēls ģimenē. Mācījies Ebilīnas vidusskolā (Abilene High School) Kanzasas pavalstī, ko pabeidza 1909. gadā. Kopš 1911. gada studēja prestižajā Vestpointas (West Point) militārajā akadēmijā Ņujorkas pavalstī. 1916. gadā apprecējās ar Mēriju (Meimiju; Mary Geneva (Mamie), dzimusi Dauda, Doud).

Pēc Vestpointas akadēmijas beigšanas 1915. gadā jaunākā leitnanta (second leutenant) dienesta pakāpē D. Eizenhauers ieņēma dažādus virsnieku amatus karaspēka daļās ASV, bet nav piedalījies Pirmā pasaules kara operācijās Eiropā.

Starpkaru periodā komandēja tanku bataljonu majora dienesta pakāpē, turpināja militāro izglītību militārās koledžās un darbojās kā palīgs vairāku ietekmīgu ģenerāļu vadībā. Bijis ģenerāļa Daglasa Makartura (Douglas MacArthur) līdzstrādnieks, bet abu vidū bija nesaskaņas un antipātijas. Vairākus gadus (1935–1939) D. Eizenhauers pavadīja D. Makarturu Filipīnās kā šīs ASV teritorijas valdības militārais padomnieks.

Otrā pasaules kara laikā D. Eizenhauera karjera bija ļoti strauja; to iesāka kā pulkvedis (1941) un noslēdza ekskluzīvajā piecu zvaigžņu armijas ģenerāļa pakāpē (General of the Army, 1944). D. Eizenhauera militāro karjeru sekmēja ģenerālis Džordžs Māršals (George Marshall). D. Eizenhauers spēja sadarboties arī ar tādām personām kā Vinstons Čērčils (Winston Churchill), feldmaršals Bernards Montgomerijs (Bernard Law Montgomery) un ģenerālis Šarls de Golls (Charles André Joseph Marie de Gaulle).

D. Eizenhauers komandēja apvienotos Sabiedroto spēkus Vidusjūras karadarbības teātrī, vadot iebrukumu Ziemeļāfrikā (1942. gada novembrī), Sicīlijas salā (1943. gada jūlijā), Itālijas kontinentālajā teritorijā (1943. gada septembrī) un militārās operācijas šajās teritorijās. 1943. gada decembrī ASV prezidents Frenklins Rūzvelts (Franklin Roosevelt) iecēla viņu par Sabiedroto spēku pavēlnieku Eiropā. Šajā amatā D. Eizenhauers plānoja un vadīja Sabiedroto desantu Normandijā (operācija “Overlord”) un nākamās Sabiedroto operācijas Rietumeiropā, kuru laikā tika atbrīvotas Rietumeiropas valstis. Kā prezidenta Harija Trūmena (Harry S. Truman) militārais padomnieks D. Eizenhauers piedalījās triju lielvalstu vadītāju pēckara Potsdamas konferencē.

Pēc kara D. Eizenhauers kļuva par Armijas štāba priekšnieku (Chief of Staff of the Army), risinot demobilizācijas problēmas un sarežģījumus, pārejot uz miera laika uzdevumiem. D. Eizenhauers kļuva par prestižās Kolumbijas Universitātes (Columbia University) prezidentu (1948–1950), kaut arī šis amats nebija viņam īsti piemērots. D. Eizenhauers bija pirmais Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (North Atlantic Treaty Organization, NATO) virspavēlnieks (Supreme Allied Commander Europe, 02.04.1951.–30.05.1952.), nostiprinot Rietumeiropas aizsardzību pret padomju draudiem.

Pēc atvaļināšanas D. Eizenhauers piekrita kandidēt ASV prezidenta amatam no Republikāņu partijas. Viņš pārstāvēja partijā izplatītajiem izolācijas noskaņojumiem pretēju kursu uz aktīvu starptautisku politiku. Vēlēšanās 04.11.1952. D. Eizenhauers ieguva 34,08 miljonus balsu (55,2 %) balsu, sakaujot Demokrātiskās partijas kandidātu Edleju Stīvensonu (Adlai Stevenson II). Vēlēšanās 06.11.1956. D. Eizenhauers atkārtoti uzvarēja E. Stīvensonu, iegūstot 35,58 miljonus (57,4 %) balsu.

D. Eizenhauera politika bija vērsta uz Rietumu pasaules pozīciju nostiprināšanu un komunisma savaldīšanas politiku, viņa laikā nostiprinājās spēku līdzsvars Eiropā. Situāciju pasaulē uzlaboja padomju diktatora Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) nāve 05.03.1953. Sākās sarunas par Korejas kara izbeigšanu, kas noslēdzās ar karadarbības izbeigšanu, gūstekņu apmaiņu un pamieru 27.07.1953. Jaunā padomju vadība, kuras priekšgalā pakāpeniski nostiprinājās Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) Centrālkomitejas (CK) pirmais sekretārs Ņikita Hruščovs (Никита Сергеевич Хрущёв), pasludināja kursu uz mierīgu līdzāspastāvēšanu, atsakoties no doktrīnas par kapitālistiskās un komunistiskās sistēmas konflikta nenovēršamību. D. Eizenhauers piedalījās samitos ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS), Lielbritānijas un Francijas vadību 18.07.1955. Ženēvas samits kopumā uzlaboja starptautisko attiecību atmosfēru. Parīzes samits 15.–16.05.1960. cieta neveiksmi pēc ASV izlūklidmašīnas U-2 notriekšanas PSRS 01.05.1960. D. Eizenhauers divas reizes tikās ar Ņ. Hruščovu 1959. gada septembrī, kad padomju līderis atradās ilgstošā vizītē ASV.

ASV turpināja militārā potenciāla nostiprināšanu, tika attīstīti kodolieroči un raķešu tehnoloģijas. Nosodīti tika radioaktīvu piesārņojumu izraisošie plašie kodolieroču izmēģinājumi šajā periodā, tajā skaitā Klusajā okeānā. PSRS spēja pirmā palaist kosmosā mākslīgo zemes pavadoni. Tas izraisīja ASV reakciju, izveidojot Nacionālo aeronautikas un kosmosa aģentūru (National Aeronautics and Space Administration, NASA, 1958) un paātrinot kosmosa izpētes programmu attīstību.

D. Eizenhauera administrācija saskārās ar vairākām Aukstā kara krīzēm. To vidū nopietnākās bija Suecas krīze ar Lielbritānijas un Francijas neveiksmīgais iebrukums Ēģiptē 1956. gada oktobrī, kuru ASV atteicās atbalstīt. Traģiskā Ungārijas antikomunistiskā sacelšanās un tās apspiešana (1956. gada oktobris–novembris) pierādīja, ka Austrumeiropas atbrīvošanu PSRS nepieļaus un Aukstais karš Eiropā turpināsies vēl ilgi.

Tika risinātas citas starptautisko attiecību problēmas. Jautājums par Vācijas apvienošanos pakāpeniski zaudēja aktualitāti tā nereālā rakstura dēļ. 1955. gada maijā tika pilnībā atjaunota Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) suverenitāte, un VFR tika uzņemta NATO.

Ženēvas konferencē 1954. gadā tika panākta vienošanās par Vjetnamas sadalīšanu pa 17. paralēli, izveidojoties komunistiskajai Ziemeļvjetnamai un prorietumnieciskajai Dienvidvjetnamai. Starptautiskajās attiecībās arvien lielāku nozīmi ieguva koloniālo impēriju sabrukums un trešās pasaules valstu problēmas.

Iekšpolitiski D. Eizenhauers vadīja ASV ekonomiskās labklājības uzplaukuma periodā. Valdīja strauja ekonomiska izaugsme, inflācijas un bezdarba līmenis saglabājās zems. Uzlabojās iedzīvotāju dzīves līmenis un apstākļi, valdīja pārticības, patēriņa un stabilas ģimenes kults. Tika celtas vidusšķiras mājas, iedzīvotāji pirka automašīnas un sadzīves tehniku. Ar televizoru izplatību televīzija ieguva ietekmīgu politisku nozīmi.

Noslēdzās makartisma periods, senatora Džozefa Makartija (Joseph Raymond McCarthy) darbība tika oficiāli nosodīta Senātā 1954. gada decembrī. Pats prezidents izvairījās publiski vērsties pret Dž. Makartiju, tomēr veicināja viņa neveiksmes. Sākās reformas un sabiedriska kustība afroamerikāņu tiesību uzlabošanai. ASV Augstākā tiesa, ko vadīja D. Eizenhauera ieceltais priekšsēdētājs Ērls Vorens (Earl Warren), 1954. gadā pieņēma lēmumu lietā Brauns pret Topekas skolu valdi (Brown v. Board of Education of Topeka), aizliedzot rasu segregāciju skolās. Ar Montgomerijas autobusu boikotu (Montgomery bus boycott, 1955. gada decembris–1956. gada decembris) sākās ASV pilsoņu tiesību kustība un Mārtina Lutera Kinga (Martin Luther King Jr.) sabiedriskā darbība.

D. Eizenhauers rūpējās par infrastruktūras attīstību, viens no nozīmīgākajiem viņa ekonomiskajiem pasākumiem bija šoseju sistēmas izbūve starp pavalstīm. Viņa laikā turpinājās atbalsts sociālajām programmām. Pēc aiziešanas no prezidenta amata 20.01.1961. D. Eizenhauers nebija pārāk aktīvs, tomēr atbalstīja republikāņu kandidātus vēlēšanās.

Sākumā D. Eizenhauera prezidentūra tika vērtēta kā nepietiekami aktīva, kas nerisināja daudzas problēmas (piemēram, afromerikāņu pilsoņtiesību problēmu), tomēr D. Eizenhauera stabilā un mierīgā prezidentūra laika gaitā tiek vērtēta arvien augstāk, ņemot vērā salīdzinājumu ar 20. gs. 30. gadu depresiju un nabadzību un 60. gadu satricinājumiem. Augstu tiek vērtēta D. Eizenhauera profesionalitāte starptautisko attiecību jomā, izvairīšanās no izolacionisma un attiecību stabilizācija ar Austrumu bloku, Rietumu pasaules integrācijas nostiprināšana.

Kā Sabiedroto virspavēlnieks un ASV prezidents D. Eizenhauers saņēma ļoti daudz ārvalstu apbalvojumu. To vidū bija retais PSRS Uzvaras ordenis, ko saņēmuši tikai 20 cilvēki. D. Eizenhauers saņēmis Lielbritānijas Pirts ordeņa augstāko pakāpi un Nopelnu ordeni, Francijas Goda Leģiona ordeņa lielo krustu, Japānas Krizantēmas ordeņa augstāko pakāpi. Kopumā D. Eizenhauers saņēmis apbalvojumus no 30 ārvalstīm.

D. Eizenhauers bija vairāku pilsētu goda pilsonis, daudzu universitāšu goda doktors, ieskaitot Hārvarda Universitāti (Harvard University), Jēla Universitāti (Yale University) un Oksfordas Universitāti (Oxford University).

Ebilīnā, Kanzasas pavalstī, atrodas Dvaita D. Eizenhauera prezidenta bibliotēka, muzejs un bērnības māja (Dwight D. Eisenhower Presidential Library, Museum and Boyhood Home). Pateicoties D. Eizenhaeura nopelniem šoseju būvē, viņa vārdā nosaukta Dvaita D. Eizenhauera Nacionālā starppavalstu un aizsardzības šoseju sistēma (Dwight D. Eisenhower National System of Interstate and Defense Highways). D. Eizenhaueram veltīts 2020. gadā atklātais Dvaita D. Eizenhauera memoriāls (Dwight Eisenhower Memorial) Vašingtonā, Kolumbijas distriktā, kas ir apmeklētājiem atvērts parks ar skulptūrām un ciļņiem. Viņa vārdā nosauktas mācību iestādes, militārie centri, valdības ēkas. D. Eizenhauera vārdā nosaukts 1977. gadā pabeigtais aviācijas bāzeskuģis. Antarktīdā ir Eizenhauera kalnu grēda (Eisenhower Range, nosaukta 1954. gadā).

D. Eizenhauera mierīgās prezidentūras dēļ, tieši šim periodam spēlfilmas nav veltītas. D. Eizenhauers attēlots desantam Normandijā veltītajā spēlfilmā “Visgarākā diena” (The Longest Day, 1962, režisori Kens Annakins, Ken Annakin, Endrjū Martons, Andrew Marton, un Gerds Osvalds, Gerd Oswald). D. Eizenhauers ir galvenais varonis Toma Selleka (Tom Selleck) televīzijas filmā “Aiks: atpakaļskaitīšana līdz D dienai” (Ike: Countdown to D Day, 2004), kurā atspoguļota Sabiedroto desanta plānošana Normandijā līdz tā pirmajām stundām. D. Eizenhauers attēlots arī Džonatana Teplicka (Jonathan Teplitzky) spēlfilmā “Čērčils” (Churchill, 2017), kas veltīta Sabiedroto desantam Normandijā, kā arī BBC televīzijas filmā “Čērčils un ģenerāļi” (Churchill and the Generals, 1979, režisors Alans Gibsons, Alan Gibson, scenārija autors Īans Kērtiss, Ian Curteis). D. Eizenhauers attēlots arī ASV Federālā izmeklēšanas biroja (Federal Bureau of Investigation, FIB) direktoram Edgaram Hūveram (J. Edgar Hoover) veltītajā Klinta Īstvuda (Clint Eastwood) spēlfilmā “Dž. Edgars” (J. Edgar, 2011).