Pirmā Berlīnes krīze izpaudās kā PSRS armijas īstenota sauszemes un upju transporta blokāde Rietumu sabiedroto – Amerikas Savienoto Valstu (ASV), Lielbritānijas un Francijas – kontrolētajai Berlīnes daļai ar mērķi izbeigt Rietumu sabiedroto klātbūtni Rietumberlīnē. Rietumu sabiedrotajiem ASV vadībā izdevās nodrošināt Rietumberlīnes apgādi ar precēm un materiāliem, izturēt PSRS spiedienu un panākt blokādes atcelšanu.

Pēc Otrā pasaules kara 1945. gada jūlijā izveidojās ASV, Lielbritānijas un Francijas okupācijas zonas Berlīnes rietumu daļā, kas kopā aizņēma apmēram 487 km². Rietumberlīne bija cieši saistīta ar Rietumu lielvalstu okupācijas zonām Vācijas rietumu daļā. 1948. gadā Rietumu sabiedrotie apvienoja savas okupācijas zonas Vācijas rietumos vienā ekonomiskā vienībā, uzņemot kursu uz jaunas valsts izveidi. 1948. gada 20. martā PSRS pārstāvis pameta četru lielvalstu Sabiedroto kontroles padomes (Allied Control Council), kas atbildēja par okupēto Vāciju, sēdi. 1948. gada 20. jūnijā Vācijas rietumu daļā notika valūtas reforma, ieviešot jaunu valūtu – Vācijas marku (Deutsche Mark). 24. jūnijā jaunā valūta tika ieviesta Rietumu valstu okupācijas zonā Berlīnē, kas radīja ieganstu PSRS tālākiem soļiem. 1948. gada 24. jūnijā PSRS paziņoja par Rietumberlīnes blokādi.

Iesaistītās puses bija Rietumu lielvalstis, galvenokārt ASV un Lielbritānija, no vienas puses un PSRS no otras puses. Rietumu stratēģiskie mērķi pirms blokādes bija integrēt Sabiedroto okupācijas zonas vienotā veselumā un integrēt Vācijas rietumu daļu Eiropas ekonomiskajā sistēmā.

PSRS mērķi ilgstoši nebija pilnībā skaidri. Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) mērķis varēja būt izspiest Sabiedrotos no Rietumberlīnes vai aizkavēt triju Vācijas okupācijas zonu integrācijas procesu demokrātiskā Vācijas valstī. Mūsdienās valda uzskats, ka PSRS mērķis bija izspiest Rietumu sabiedrotos no Berlīnes. 1948. gada martā J. Staļins, tiekoties ar Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) vadītājiem, bija izteicies, ka varbūt izdosies panākt, ka Rietumu sabiedrotie atstāj Berlīni.

Rietumu sabiedrotie uztvēra notiekošo kā tālākas ekspansijas centienus Eiropā, kas bija jāskata kontekstā ar PSRS okupēto Austrumeiropas valstu sovetizācijas procesu, piemēram, komunistu apvērsumu Čehoslovākijā 1948. gada janvārī. Tika uzskatīts, ka piekāpšanās Berlīnē novedīs pie tālākām prasībām. Atkāpjoties no Berlīnes, uzvarētājas lielvalstis zaudētu prestižu Vācijā, vācu tautas acīs, kā arī Rietumeiropā kopumā.

Rietumu sabiedrotie, vispirms prezidenta Harija Trūmena (Harry S. Truman) administrācija, nolēma organizēt Berlīnes apgādi ar gaisa tilta (airlift) palīdzību. Šis uzdevums bija grandiozs, Berlīnei bija nepieciešamas pilns apgādes spektrs, ieskaitot kurināmo, pārtiku, sadzīves preces. Par mezgla punktu kļuva Tempelhofas lidosta (Flughafen Berlin-Tempelhof), kuru krīzes laikā ievērojami paplašināja. Šis bija sarežģīts uzdevums no loģistikas viedokļa, jo kravu apjoms bija milzīgs, sākumā trūka transportlidmašīnu. Vēlāk Rietumu puse lepojās, ka gaisa tilts nodrošinājis Berlīnē augstāku dzīves līmeni nekā PSRS okupācijas zonā Berlīnes austrumu daļā.

Gaisa tiltu īstenoja ASV gaisa spēki un Lielbritānijas Karaliskie gaisa spēki, piedaloties vairāku valstu pilotiem. Gaisa tilts kopumā nodrošināja kravu piegādi apmēram 2,3 miljonu tonnu apjomā. Izmantojot transportlidmašīnas C-47 Skytrain un C-54 Skymaster, tika nodrošinātas kravas vairāku tūkstošu tonnu apmērā diennaktī, lidmašīnas nosēdās lidostā ar vienas līdz divu minūšu intervālu.

Pastāvēja bažas par militāras konfrontācijas paplašināšanos, piemēram, Sabiedroto lidmašīnu notriekšanas gadījumā. Rietumos tika ierosināti, bet netika nopietni izskatīti plāni par Berlīnes blokādes izbeigšanu ar militāru spēku. Baidoties no krīzes saasināšanās, prezidents H. Trūmens pavēlēja pārdislocēt uz Lielbritāniju bumbvedējus B-29, kas bija spējīgi nest kodolieročus.

1949. gada aprīļa vidū, PSRS piekāpjoties, sākās sarunas, kas noveda pie vienošanās par blokādes izbeigšanu 1949. gada 12. maijā. Šajā datumā ieradās pirmais vilciens no Rietumvācijas. Gaisa tilts oficiāli beidza pastāvēt 1949. gada 30. septembrī.

Rietumberlīne saglabāja savu unikālo statusu. Tā palika faktiski, kaut arī ne juridiski, integrēta ar Vācijas Federatīvo Republiku (VFR). Tiek uzsvērts, ka tā bija savdabīgs Rietumu pasaules skatlogs komunistiskajā Austrumeiropā. Daudz runāts par Rietumberlīnes lomu Aukstā kara slepenā kara un izlūkošanas operācijās.

Nestabilitāte turpinājās ar padomju līdera Ņikitas Hruščova (Никита Сергеевич Хрущёв) ultimātu un tā izraisīto Otro Berlīnes krīzi (1958. gada novembris–1959. gada maijs), tomēr šie notikumi izrādījās padomju blefs. 1961. gada 13. augustā tika uzsākta Berlīnes mūra celtniecība, lai pārtrauktu VDR iedzīvotāju bēgšanu uz Rietumiem, kam sekoja turpmāka situācijas saasināšanās. Sašķeltā Berlīne kļuva par sašķeltās Vācijas un sašķeltās Eiropas simbolu.

Ilgtermiņa sekas nozīmēja, ka tika novērsta piekāpšanās PSRS tālākas ekspansijas centieniem. Berlīnes blokāde bija viens no faktoriem, kas nostiprināja pārliecību par jaunas aizsardzības sistēmas radīšanu Eiropā, tādējādi veicinot Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (North Atlantic Treaty Organization, NATO) izveidošanu 1949. gadā un nepieciešamību pēc tālākas Rietumu pasaules un Rietumeiropas integrācijas.

1950. gadā iznāca amerikāņu režisora Džordža Sītona (George Seaton) spēlfilma “Lielais tilts” (The Big Lift), kas attēlo divus ASV gaisa spēku pilotus, kuri veica lidojumus uz Tempelhofas lidostu; filmas sižetā ietverta arī romantika un piedzīvojumi. Savukārt 1998. gadā iznāca Roberta Kērka (Robert Kirk) režisētā dokumentālā ASV televīzijas filma “Berlīnes gaisa tilts: pirmā Aukstā kara kauja” (The Berlin Airlift: First Battle of the Cold War).

2024. gadā publicēts Helēnas Šrāderes (Helena P. Schrader) romāns “Aukstais miers. Romāns par Berlīnes gaisa tiltu” (Cold Peace. A Novel of the Berlin Airlift), kas ir triloģijas “Tilts uz rītdienu” (Bridge to Tomorrow) pirmā grāmata.