Sveču diena ir kristiešu svētki, kuru pirmsākumi meklējami 4. gs. Jeruzalemē. Ar tiem noslēdzas Ziemassvētku liturģiskais cikls. Sveču diena tematiski veltīta Kristus priekšā stādīšanai (prezen­tācijai) templī. 

Sveču diena ir seni baznīcas svētki. Tos piemin svētceļniece Egērija (Egeria) 4. gs. beigās. Viņa apraksta procesiju un to, ka bīskaps un visi klātesošie priesteri sludina evaņģēlija tekstu. Tajā raksturots, kā Jēzus vecāki nesa savu bērnu uz templi, un tālākās darbības tajā. Dievkalpojumā pēc tam visi kopīgi bauda svēto vakarēdienu un tad dodas prom no baznīcas.

Viens uzskats ir, ka svētku izcelsme ir meklējama pirmkristīgās tradīcijās. 16. gs. tos aizstāvēja kardināls Cēzars Baronijs (Caesar Baronius) saistībā ar seno romiešu luperkāliju svētkiem, kuros godināja auglības dievu. Ir zināms, ka pāvests Gelasijs I (Gelasius I) sekmēja Sveču dienas izplatīšanos. Pāvests piemin luperkāliju svētkus, bet tikai kā argumentu, ka to agrākā nozīme ir zudusi un nav savietojama ar kristietību.

Jūdaismā saskaņā ar Mozus likumu māte, kura bija dzemdējusi zēnu, tika uzskatīta par nešķīstu septiņas dienas, turklāt viņai 33 dienas bija jāpaliek “savās šķīstīšanās asinīs”. Uz templi bija jāatnes jērs dedzināmam upurim un jauns balodis vai ūbele, lai dzēstu grēku. Ja nevarēja atļauties jēru, paņēma divas ūbeles vai divus baložus; priesteris lūdza par viņu, un tā viņa tika šķīstīta (3. Mozus 12:2–8). Šis Vecās Derības upurēšanas princips attiecās arī uz Jēzu.

Sveču diena vēlāk izplatījās citās vietās. Ir zināms, ka Antiohijā tā svinēta 526. gadā. Visā Austrumromas Impērijā to ieviesa imperators Justiniāns I (Ἰουστινιανός) 542. gadā pateicībā par lielās epidēmijas izbeigšanos, kas bija iznīcinājusi Konstantinopoles pilsētu. Grieķu baznīcā svētkus sauc par Hypapante tou Kyriou, Kunga un viņa mātes tikšanos (occursus) ar Simeonu un Annu. Armēņi svētkus dēvē par “Dieva dēla ienākšanu templī” un joprojām tos atzīmē 14. februārī. Kopti šo dienu atceras kā “Kunga prezentāciju templī”.

Rietumos šie svētki parādās Gelasianum (7. gs. manuskriptu tradīcijā) ar jaunu nosaukumu – “Vissvētākās Jaunavas Marijas šķīstīšana”. Pāvests Sergijs I (Sergius I) ieviesa procesiju šai dienai. Gregorianum (8. gs. tradīcijā) par procesiju nav runāts. Austrumos svētkus svinēja kā Kristus svētkus, Rietumos – kā Marijas svētkus. Dziedājumos gan saglabājas sākotnējā svētku norāde uz Kristus prezentāciju templī. Sveču svētīšana sāka ieviesties 11. gs.

Pazīstamais cisterciešu mūks un viens no Tempļa ordeņa (Pauperes commilitones Christi Templique Salomonici) dibinātājiem Bernārs no Klervo (Bernardus Claraevallensis) rakstīja: “Mēs ejam procesijā pa divi, rokās nesot sveces, kuras netiek iedegtas pie parasta ugunskura, bet gan pie ugunskura, ko baznīcā iepriekš iesvētījis bīskaps... Mēs rokās nesam lampiņas; pirmkārt, lai apzīmētu, ka mūsu gaismai ir jāspīd cilvēku priekšā; otrkārt, to mēs darām šajā dienā, īpaši pieminot gudrās jaunavas (no kurām Svētā Jaunava ir galvenā), kuras devās pretī Kungam ar iedegtām lampām. Un šīs paražas un daudzo lampu dēļ, kas mūsdienās uzstādītas baznīcā, to sauc par Kandelāriju jeb Sveču dienu.”

Viduslaikos pāvests no sava loga mēdza dalīt svētītas sveces. Tomēr pūļa dēļ tas kļuva bīstami, mēdza notikt dažādi negadījumi. 1573. gadā pāvests Gregors XIII (Gregorius XIII) ceremoniju atcēla. Pirms pāvesta Pija V (Pius V) veiktās latīņu liturģijas reformas (1568. gadā) baznīcās uz ziemeļiem un rietumiem no Alpiem šī ceremonija bija svinīgāka. Lai gan mūsdienās procesija notiek baznīcas iekšienē, viduslaikos garīdznieki atstāja baznīcu un apmeklēja tuvākās kapsētas. Pēc procesijas atgriešanās priesteris, nesot Svētā Bērna attēlu, iegāja baznīcā kopā ar garīdzniekiem, kuri dziedāja Caharijas dziesmu Benedictus Dominus Deus Israel. Noslēgumā, ieejot svētnīcā, koris nodziedāja responsoriju Gaude Maria Virgo vai kādu citu antifonu par godu Marijai.

Sākoties koloniālisma laikmetam, rietumnieki uzzināja, ka daudzviet vietējām ciltīm bija svētki, kas godina jaunavu. Kandelārijas Jaunava ir Kanāriju salu aizbildne. Viņa ir attēlota Melnās Madonnas izskatā. Kandelārijas bazilika Kandelārijā (Tenerifē) tiek uzskatīta par galveno Jaunavai Marijai veltīto baznīcu Kanāriju salās, un tur viņas svētki tiek svinēti 2. februārī (Sveču dienā, spāņu Fiesta de la Candelaria) un 15. augustā kā Kanāriju salu aizbildņa svētki.

15. un 16. gs. pilsētu amatnieku ģildes organizēja grandiozas procesijas. To biedri devās parādēs pa ielām un nesa sveces, bieži vien viņi pavadīja svētku gājienus. Reformācija nesa pārmaiņas – procesijas un sveču svētīšanu sāka uzskatīja par māņticību. 1548. gadā Kenterberijas arhibīskaps Tomass Kranmers (Thomas Cranmer) deva norādījumu samazināt Sveču dienas svinību apjomu, kas signalizēja par pārmaiņām. Dažviet protestanti ir saglabājuši šos svētkus, piemēram, izrādot pateicību Dievam par bērnu dzimšanu vai adopciju.

Pareizticīgās baznīcas, kas izmanto Jūlija kalendāru, Sveču dienu svin 15. februārī, bet Armēņu baznīca – 14. februārī. Katolicismā 1997. gadā pāvests Jānis Pāvils II (Ioannes Paulus II) pasludināja, ka Sveču diena ir konsekrētās dzīves (gan sieviešu, gan vīriešu) lūgšanu diena. Pēc Otrā Vatikāna koncila (1962–1965) katolicismā liturģiskās reformas atjaunoja sākotnējo svētku nozīmi – Kristus prezentāciju templī. To darīja arī protestanti. Interesanti, ka anglikāņu Kopīgās lūgšanas grāmata (Book of Common Prayer, 1549) saglabāja 2. februāra viduslaiku apzīmējumu kā Marijas svētkus (Jaunavas Marijas šķīstīšanu) pat 1662. un 1928. gada izdevumos. Tikai 1979. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) Episkopālā baznīca (Episcopal Church) beidzot atteicās no “šķīstīšanas” par labu kristoloģiskākai “Kristus pasniegšanai templī” – šajā gadījumā sekojot katoļu baznīcas reformētā kalendāra piemēram pēc Otrā Vatikāna koncila.

Pareizticībā svētku priekšvakarā ir Vakara lūgšana, kurā ir trīs Vecās Derības lasījumi. Pirmais ir apkopojums no 2. Mozus grāmatas (12:15–13:16), 3. Mozus grāmatas (12) un 4. Mozus grāmatas (8). Otrais lasījums ir no Jesajas grāmatas (6:1–12). Un trešais ir apkopojums no Jesajas grāmatas (19:1, 3–5, 12, 16, 19–21). Dažreiz svētku dienā ir rīta lūgšana. Svētku pamatdievkalpojumā Jaunās Derības vēstules lasījums ir no Vēstules ebrejiem (7:7–17).

Tautas ticējumi krievu pareizticībā īpašu spēku piedēvēja “Sveču dienas ūdenim”, ko Sveču dienas naktī smēla no āliņģa. Arī baznīcā iesvētītās Sveču dienas sveces vēl joprojām tiek uzskatītas par spēcīgu talismanu. Rietumslāvu ticējumos šīs sveces sauc par gromņiciem (no krievu valodas vārda гром ‘pērkons’). Uzskata, ka tās aizdzen ļaunos garus un pasargā māju no negaisa un zibens spērieniem.

Rietumos līdz ar Sveču dienu tiek noņemtas Ziemassvētku dekorācijas baznīcā un mājās (daudzviet tas gan notiek agrāk).

Daudzās valstīs Sveču dienā ēd pankūkas. Tradīcija aizsākumu piedēvē 5. gs. pāvestam Gelasijam I, kurš esot licis izdalīt pankūkas svētceļniekiem, kas ieradās Romā. To apaļā forma un zeltainā krāsa, kas atgādina saules disku, norāda uz pavasara atgriešanos pēc ziemas tumsas un aukstuma. Arī mūsdienās ar pankūku gatavošanu var saistīt īpašu simboliku. Viena tradīcija ir apgriezt pankūkas gaisā ar labo roku, kreisajā rokā turot monētu, lai visa gada garumā būtu labklājība. Ir jāpārliecinās, ka pankūka pareizi iekrīt atpakaļ pannā. Dažos Īrijas apgabalos tiek baudīts īpašs kartupeļu pankūkas paveids (boxty).

Sena vācu tradīcija, kas apgalvo – ja Sveču dienā parādītos saule, ezis mestu ēnu, radot “otro ziemu”, – bija saistīta ar amerikāņu Murkšķa dienas (2. februāris) izcelsmi, jo daudzi no Pensilvānijas pavalsts agrīnajiem kolonistiem bija vācieši.

Mūsdienu neopagāni ir apgalvojuši, ka Sveču diena ir seno svētku (Imbolka) kristianizācijas rezultāts. Tie izsenis Eiropā tika svinēti aptuveni vienā un tajā pašā gada laikā; šie svētki iezīmēja viduspunktu starp ziemas saulgriežiem un pavasara ekvinokciju. Tos svinēja ar gaismu iedegšanu, lai iezīmētu pavasara atnākšanu. Vārds imbolc gēliski nozīmē ‘Mātes vēderā’, jo pavasara sēklas sāk dīgt Mātes Zemes vēderā. Lai svinētu Imbolku, daži mūsdienu pagāni koncentrējas uz ķeltu dievietes Brigitas dienas svinēšanu. Viņi uzstāda altāri ar Brigitas simboliem, piemēram, kukurūzas čaumalu lelli, baltus ziedus, piena bļodu un sveces. Ja pulcējas grupa, var izveidot apli un skaitīt lūgšanu, lai saņemtu Brigitas svētību. Citi mūsdienu pagāni rituālus saista ar gadalaiku cikliem. Daži cilvēki veic mājas tīrīšanas rituālus, kas ir daļa no pavasara darbiem.

Vācijā un citur Eiropā viduslaikos un arī vēlāk Sveču diena bija svarīgs datums, kas saistīts ar maksājumu termiņiem, fiksētām darba attiecībām un “zemnieka gada” sākumu. Turklāt ar šiem svētkiem ir saistītas daudzas paražas, laikapstākļu sakāmvārdi u. c. Sveču dienā sākās “zemnieka gads”, un no šī brīža atkarībā no apstākļiem varēja atsākt lauka darbus vai tiem gatavoties. Sveču dienā zemniekam vajadzēja būt savāktai pusei no ziemas pārtikas krājumiem lopiem. Šajā dienā beidzās arī “kalpu gads”. Kalpiem tika izmaksāta atlikušā gada alga, un viņi varēja vai bija spiesti meklēt jaunu darbu vai pagarināt darba attiecības ar iepriekšējo darba devēju vēl uz gadu. Parasti tas tika apliecināts ar rokasspiedienu. Bija arī plaši izplatīta tradīcija Sveču dienā dāvināt kalpiem apavu pāri kā atlīdzību par turpmāko darbu vai darba meklējumiem.

Daudzās valstīs ar Sveču dienu saistīta karnevāla tradīcija (piemēram, Meksikā, Peru) un īpaši ēdieni. Meksikā tamale (spāņu tamal) ir tradicionāls ēdiens – kukurūzas vai banānu lapu tīteņi. Tamales var pildīt ar gaļu, sieru, augļiem, dārzeņiem, garšaugiem, čili vai kaut ko citu. Daudzviet Meksikā Sveču diena tiek svinēta ar lieliem svētkiem, lai godinātu vietējos svētos un tradīcijas. Cilvēki iziet ielās un piedalās parādēs ar mūziku un daudzām dekorācijām. Šo svētku laikā ģērbjas košās krāsās.

Sveču dienas tēma ir plaši pārstāvēta glezniecībā. Piemēri ir: itāļu mākslinieki Džovanni Baleisons (Giovanni Baleison), “Jēzus prezentācija templī” (La Presentazione di Gesù al Tempio, 15. gs.) un Pjetro Kavallini (Pietro Cavallini), “Prezentācija templī” (Presentazione al Tempio, 13./14. gs.); 15./16. gs. vācu mākslinieks Hanss Holbeins Vecākais (Hans Holbein der Ältere), “Kristus prezentācija templī” (Darstellung Christi im Tempel, 16. gs. sākums); arī 17. gs. holandiešu mākslinieks Rembrants (Rembrandt) vairākas gleznas veltījis šai tematikai. 19. gs. otrās puses un 20. gs. sākuma britu austriešu māksliniece Marianne Stouksa (Marianne Stokes) ir gleznojusi darbu “Sveču diena” (Candlemas Day, 1901).

Mūzikā Kristus prezentācija templī ir plaši izmantota tēma (īpaši “Simeona dziesma” jeb Nunc dimittis). Johans Sebastiāns Bahs (Johann Sebastian Bach) sacerējis vairākas Sveču dienas kantātes, piemēram, “Ar mieru un prieku es tur dodos” (Mit Fried und Freud ich fahr dahin, 1725). Baroka laika luterisms 2. februārī svinēja Marijas šķīstīšanas dienu. 16. gs. angļu komponists Tomass Talliss (Thomas Tallis) sacerēja moteti “Gaisma dzimusi no gaismas” (O nata lux de lumine).