No 38 Viljama Šekspīra (William Shakespeare) lugām dažādos laika posmos ir iestudēti vairāk nekā 20 baleti. Balets “Romeo un Džuljeta” (Ромео и Джульетта), kura mūziku 1935. gadā sakomponēja S. Prokofjevs, ir viens no ievērojamākajiem baleta darbiem 20. gs. Tas ir iestudēts daudzviet pasaulē: Karaliskajā operā Koventgārdenā  (Royal Opera House, Covent Garden), Ungārijas Nacionālajā baletā (Magyar Nemzeti Balett), Montekarlo baletā (Les Ballets de Monte Carlo), Polijas Nacionālajā baletā (Polski Balet Narodowy), Parīzes Nacionālajā operā (Opéra National de Paris) un citur.

Baletā galvenās lomas ir izpildījuši daudzi izcili dejotāji kā, piemēram, Rūdolfs Nurejevs (Рудольф Хаметович Нуреев), Margo Fonteina (Margot Fonteyn), Karlos Akosta (Carlos Acosta) un Diana Višņova (Диана Викторовна Вишнёв) un citi.

1953. gadā S. Prokofjeva balets “Romeo un Džuljeta” tika iestudēts Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātri.

Pirmais V. Šekspīra lugas “Romeo un Džuljeta” (Romeo and Juliet) horeogrāfiskās partitūras izveidotājs bija itāļu horeogrāfs Eusebio Luci (Eusebio Luzzi), kurš 1785. gadā Venēcijā pirmo reizi iestudēja baletu, izmantojot Luidži Mareskalki (Luigi Marescalchi) mūziku. E. Luci horeogrāfiskais iestudējums bija raksturīgs 18. gs. pantomīmbaleta stilam, kurā uzsvars tika likts uz izteiksmīgu žestu valodu un vizuālu stāsta atainojumu, nevis tehnisku dejas virtuozitāti.

19. gs. sākumā Dānijas Karaliskajā teātrī (Det Kongelige Teater) horeogrāfs Vinčenco Galeoti (Vincenzo Galeotti) iestudēja šo baletu komponista Klausa Nīlsena Šalla (Claus Nielsen Schall) mūzikas pavadījumā. 1833. gadā dāņu horeogrāfs un baletmeistars Augusts Burnonvils (August Bournonville) uzveda savu baleta versiju. V. Galeoti versijā redzama vēlīnā baroka un agrīnā romantisma ietekme – emocionāli piesātinātas, bet strukturāli klasiskas ainas, kur dejas kalpo kā līdzeklis dramatiskai darbībai, baletā integrējot teātra izjūtu un vācu-dāņu romantismu.

1934. gadā ideja komponēt baletu “Romeo un Džuljeta” radās arī S. Prokofjevam. Sākotnēji viņš bija iecerējis mainīt stāsta beigas un ļaut abiem mīlētājiem dzīvot laimīgi kopā, taču padomju laika represiju atmosfēras iespaidā S. Prokofjevs nolēma pieturēties pie tradicionālā, traģiskā noslēguma.

Baleta pirmizrāde notika 1938. gadā Brno (Čehoslovākijā), un tās horeogrāfs bija Ivo Vāņa Psota (Ivo Váňa Psota). I. V. Psotas iestudējums bija modernāks, ar izteiktu dramatismu un ekspresiju, kā arī jaunu horeogrāfijas valodu, kas iedvesmojās no ekspresionisma un laikmetīgās dejas; šis uzvedums bija arī pirmais, kur tika izmantota S. Prokofjeva jaudīgā un sarežģītā partitūra.

Iestudējumu, ko 1934. gadā sākotnēji S. Prokofjevam bija pasūtījis Ļeņingradas (mūsdienās Sanktpēterburgas) S. Kirova Operas un baleta teātris (Ленинградский театр оперы и балета им. С. М. Кирова), uz šī teātra skatuves uzveda tikai 1940. gadā  baletmeistara  Leonīda Lavrovska (Леонид Михайлович Лавровский) horeogrāfijā; pirmizrāde Lielajā teātrī (Большой Театр) Maskavā notika 1946. gadā. Sākotnēji abu teātru trupas noraidīja baleta tēmu, pēc tam soļus, ko nevarot izdejot, un, visbeidzot, mūziku, ko neesot bijis iespējams klausīties. Mūsdienās šā baleta mūziku ar tās melodiskumu, lielo ritmu daudzveidību un spilgtajiem galveno varoņu tēliem uzskata par vienu no S. Prokofjeva visievērojamākajiem veikumiem baleta žanrā.

L. Lavrovska versija bija vērienīga un klasiska – viņa horeogrāfija iemiesoja padomju baleta monumentālo stilu, ar lielu uzsvaru uz masu ainām, dramatiskiem konfliktiem un simbolisku tēlainību. Viņš pielāgoja S. Prokofjeva mūziku tā, lai tā atbilstu tradicionālajai klasiskā baleta formai, vienlaikus saglabājot stāsta psiholoģisko dziļumu.

1954. gadā režisors Leo Arnštams (Лео Оскарович Арнштам) kopā ar L. Lavrovski uzfilmēja baleta filmu “Romeo un Džuljeta” (Ромео и Джульетта), kas tika godalgota ar Kannu kinofestivāla (Festival de Cannes) balvu “Zelta palmas zars”.

20. gs. S. Prokofjeva baletu “Romeo un Džuljeta” iestudēja vairāki pasaulslaveni horeogrāfi. Elegantu un klasisku baleta versiju 1955. gadā Dāņu Karaliskajā baletā (Den Kongelige Ballet) iestudēja Frederiks Eštons (Frederick Ashton). 1965. gadā Karaliskajā baletā Londonā (The Royal Ballet) viens no pazīstamākajiem klasiskajiem iestudējumiem tapa Keneta Makmilana (Kenneth MacMillan) interpretācijā. 1962. gadā ikonisku versiju, kas vēl aizvien tiek rādīta, radīja Džons Kranko (John Cranko) Štutgartes baletā (Stuttgart Ballet) Vācijā. 1967. gadā Nīderlandes Nacionālajā baletā (Het Nationale Ballet) Rūdijs van Dantcigs (Rudi van Dantzig) piedāvāja emocionāli intensīvu un modernāku interpretāciju. 1971. gadā Džons Neimeiers (John Neumeier) radīja izteikti psiholoģisku un laikmetīgu versiju Frankfurtes baletā (Ballett Frankfurt) un Hamburgas baletcentrā (Ballettzentrum Hamburg). Savukārt 2005. gadā Kanādas Nacionālajā baletā (National Ballet of Canada) Džeimss Kudelka (James Kudelka) piedāvāja mūsdienīgu skatījumu ar klasiskām iezīmēm. Baletu iestudējuši arī citi ievērojami 20. gs. horeogrāfi, tostarp Marks Moriss (Mark Morris), kurš 2008. gadā radīja oriģinālu versiju ar atjaunotu S. Prokofjeva sākotnējo partitūru un pārsteidzošu, netradicionālu noslēgumu.

Baleta librets ir  izveidots pēc V. Šekspīra 1595. gadā uzrakstītās traģēdijas “Romeo un Džuljeta”.

Divas ģimenes – Monteki un Kapuleti – plosa nāvīgs naids, cīņa par virskundzību, sāncenšu nežēlība un nebeidzamas varas spēles. Kādas augusta sestdienas rītā izceļas strīds starp divu Veronas namu galvām

Tai pašā vakarā Kapuleti namā tiek rīkota masku balle par godu Džuljetai, kas ir saderināta ar bagāto augstmani Parisu. Romeo kopā ar draugiem Merkucio un Benvolio maskās arī pievienojas svētku viesiem, kur viņš pirmoreiz ierauga Džuljetu. Abi iemīlas viens otrā no pirmā skatiena Zem Džuljetas balkona abi atzīstas savās jūtās un sola mūžīgu mīlu viens otram.

Romeo dodas uz kapelu, kur mīlētājiem slepeni jāsalaulājas. Viņu palīgs ir mūks Lorenco, kurš cer, ka šī savienība izbeigs naidu, kas pārņēmis pilsētu. Tikmēr pilsētas ielās turpinās karnevāls. Pēkšņi izceļas konflikts, un Tibalts sāk divcīņu ar Merkucio un to nogalina. Satriekts un izmisis jaunais vīrs Romeo nogalina Džuljetas brālēnu Tibaltu

Romeo un Džuljeta zina, ka Romeo ir steigā jābēg no pilsētas. Džuljetas vecāki uzstāj uz tūlītējām laulībām ar Parisumeklē mūka Lorenco palīdzību. Viņš iedod meitenei kādu līdzekli, kas liks tai aizmigt nāvei līdzīgā miegā. Ziņa par Džuljetas šķietamo nāvi sasniedz Romeo, domādams, ka mīļotā mirusi viņš izdara pašnāvību. Kad Džuljeta to atklāj, arī viņa dodas nāvē.

Baleta pirmizrāde notika 25.02.1953. S. Prokofjeva mūzika, balets 3 cēlienos 13 ainās; Sergeja Radlova (Сергей Эрнестович Радлов), Adriana Pjotrovska (Адриан Иванович Пиотровский) un S. Prokofjeva librets pēc V. Šekspīra traģēdijas motīviem. L. Lavrovska horeogrāfija, baletmeistars inscenētājs Jevgēņijs Čanga, diriģents Edgars Tons, scenogrāfs Edgars Vārdaunis, kostīmu māksliniece Marga Spertāle.

21.01.1982. balets 3 cēlienos 12 ainās. S. Prokofjeva mūzika, Aleksandra Lemberga horeogrāfija un iestudējums, diriģents Rihards Glāzups, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Biruta Goģe.

23.10.1999. balets 3 cēlienos, 9 ainās ar prologu un epilogu S. Prokofjeva mūzika, Vladimira Vasiļjeva (Владимир Викторович Васильев) librets, horeogrāfija un iestudējums, diriģents Gintars Rinkevičs (Gintaras Rinkevičus), scenogrāfs Juris Salmanis, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka.

24.10.2014.  balets 2 cēlienos, 8 ainās. S. Prokofjeva mūzika, S. Radlova, L. Lavrovska librets, Valentīnas Turku (Valentina Turcu) koncepcija, V. Turku, Leo Mujiča (Leo Mujić) horeogrāfija, muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, scenogrāfs Marko Japeļs (Marko Japelj), kostīmu mākslinieks Leo Kulašs (Leo Kulaš), gaismu mākslinieks Paskāls Merā (Pascal Mérat).

1953. gadā: Anna Priede (Džuljeta), Haralds Ritenbergs (Romeo), Arvīds Ozoliņš (Merkucio), Valentīns Bļinovs (Tibalts), Jānis Grauds (Pariss), Uldis Žagata (Benvolio), Sergejs Liepiņš (Lorenco).

1982. gadā: Zita Errs, Lora Ļubčenko, Larisa Tuisova, Inese Dumpe (Džuljeta), Genādijs Gorbaņovs, Viesturs Jansons, Aleksandrs Rumjancevs, Valērijs Sevastjanovs (Romeo), Aivars Leimanis (Merkucio), Modris Cers (Tibalts) Aleksandrs Kolbins (Pariss).

1999. gadā: Viktorija Jansone, Jūlija Gurviča, Elza Leimane (Džuljeta), Aleksejs Avečkins, Sergejs Neikšins, Raimonds Martinovs (Romeo); Mindaugs Baužis (Mindaugas Baužis, Lietuva, Merkucio), Marians Butkēvičs (Tibalts), Pāvels Vasiļčenko (Pariss), Normunds Zariņš (Lorenco).

2014. gadā: Evelīna Godunova (Džuljeta), Artūrs Sokolovs (Romeo), Andris Pudāns (Merkucio), Raimonds Martinovs (Tibalts), Roberts Šulcs (Lorenco).