Reinis Gundars bija viens no Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem ar lielu Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara kaujas pieredzi. R. Gundars ilgstoši ieņēma artilērijas pulka komandiera amatu, vadīja Zemgales artilērijas pulka formēšanu Latvijas Neatkarības kara laikā jau Liepājā kā diviziona komandieris, pēc tam Latgales frontē un Daugavpilī.

Dzimis kā jaunākais saimnieka, zemes īpašnieka Jura un Mades Stučku astoņu bērnu ģimenē (Jura tēvs Jānis Stučke zemi no Stukmaņu muižas bija atpircis jau 1869. gadā). Kristīts Kokneses evaņģēliski luteriskajā draudzē. Dokumentos kā dzimšanas datums nepamatoti norādīts 19.06., kļūdaini pārrēķinot no vecā stila. Pēc tēva nāves atradās brāļa Andreja aizbildniecībā. Mācījās Stukmaņu pagasta, pēc tam pilsētas skolā, no 09.1900. mācījās N. Mironova komercskolā Rīgā un 06.1903. pabeidza to. 09.1903.–02.1906. studēja Rīgas Politehniskā institūta (RPI) Inženierzinātņu nodaļā, 09.1906.–08.1910. un no 09.1911. līdz 1913. gadam – RPI Tirdzniecības nodaļā. Studiju laikā pievienojās studentu korporācijai “Talavija”. 13.02.–05.08.1923. mācījās Latvijas armijas vecāko virsnieku kursos un un beidza tos, 01.12.1924.–01.07.1925. mācījās artilērijas virsnieku kursos, 01.12.1929.–01.08.1930. – Kara akadēmisko kursu astoņu mēnešu kursos.

Precējies 01.1924. ar Marisi Elīzi Indrāni (dzimusi Krastiņa).

Brālēns (tēvabrāļa Jāņa dēls) – sociāldemokrāts, vēlāk viens no vadošajiem latviešu lieliniekiem Pēteris Stučka.

Mācību laikā komercskolā bija latviešu skolnieku pulciņa izdotā žurnāla redaktors. Vienlaikus ar studiju darbu no 1905. gada nodarbojās ar žurnālistiku, publicistiku, bija vairāku latviešu laikrakstu redakciju (“Rīgas Avīze”, “Balss”, vēlāk – “Latvija”, “Dzimtenes Vēstnesis”) līdzstrādnieks Rīgā, rakstīja un publicēja arī dzejoļus. 14.10.1910. kā savvaļnieks iestājās karadienestā Krievijas armijā, 16. lauka vieglās artilērijas brigādē Volkoviskā, Grodņas guberņā (tagad Baltkrievijā). No 04.1911. bombardieris (jefreitoram atbilstoša pakāpe artilērijas daļās), 01.07.1911. – jaunākais feierverkers (jaunākais unteroficieris). 30.07.1911. atvaļināts pēc artilērijas rezerves praporščika pārbaudījuma nokārtošanas, 20.01.1912. paaugstināts šajā dienesta pakāpē. Dzīvoja Rīgā, turpinot studijas RPI. 14.05.–29.06.1912. iesaukts apmācībā 29. lauka vieglās artilērijas brigādē Rīgā. No 1912. gada bija laikraksta “Sadzīve” redakcijas līdzstrādnieks Jelgavā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 31.07.1914. Rīgā mobilizēts armijā, virsnieks (praporščiks) 24. lauka vieglās artilērijas brigādē, jaunākais virsnieks. 27.09.1914. pēc paša vēlēšanās pārvietots uz 2. lauka smagās artilērijas brigādi, baterijas jaunākais virsnieks. 15.12.1914.–15.02.1915. baterijas vecākais virsnieks, pēc tam atkal jaunākais virsnieks. Piedalījās kaujās Polijā (pie Lodzas u. c.). Podporučiks (16.05.1915.; par kaujas nopelniem), 26.07.–14.08.1915. bija baterijas komandiera vietas izpildītājs, no 14.08.1915. – baterijas vecākais virsnieks. 31.05.1914. pozīcijās pie Ravkas upes saindēts ar vācu ķīmiskajām kaujas gāzēm. Poručiks (05.1916.). 02.09.1916. brigāde sadalīta atsevišķos divizionos, iedalīts 23. atsevišķajā lauka smagās artilērijas divizionā. 05.09. tā sastāvā pārgāja Austroungārijas robežu. Kaujās laiku pa laikam izpildīja baterijas komandiera pienākumus. Štābkapteinis (08.1916.). No 15.07.1917. – baterijas komandieris, kapteinis (30.09.1917.). Pēc lielinieku apvērsuma Krievijā un pakāpeniskas armijas sagrūšanas 31.12.1917. pēc Rumānijas frontes pavēlniecības rīkojuma nodeva bateriju poļu nacionālajai karaspēka daļai un tika iedalīts atlikušā diviziona štābā, 06.01.1918. kopā ar citiem virsniekiem atteicās piedalīties komandējošā sastāva vēlēšanās un atstāja divizionu. 17.01.1918. ieradās pretlielinieciskās Mihaila Aleksejeva (Михаил Васильевич Алексеев) un Lavra Korņilova (Лавр Георгиевич Корнилов) Brīvprātīgo armijas kontrolētajā Rostovā pie Donas, 02.02.1918. turpat iestājās Aizkaukāza Demokrātiskās Federatīvās Republikas karaspēka jeb t. s. Kaukāza armijā, no 03.03. virsnieks armēņu družīnā, tās sastāvā devās Kaukāza virzienā, 12.03. ieradās Kaukāza frontes štābā Tiflisā (tagad Tbilisi), 22.03. piekomandēts Karsas cietokšņa artilērijai, rotas komandieris un cietokšņa dienvidu lejas forta artilērijas priekšnieks. Sākoties Turcijas uzbrukumam, 12.04. ar Karsas cietokšņa artilēriju atkāpās uz Aleksandropoles cietoksni (tagad Gjumri, Armēnijā). 02.05. aizstāvēšanās kaujā ar Turcijas karaspēku kontuzēts galvā, 06.05. cietoksnī krita turku gūstā, turēts gūstekņu novietojumā Erzurumas cietoksnī. Apakšpulkvedis (05.1918.; ar Kaukāza armijas pavēlniecības pavēli par kaujas nopelniem pret Turcijas armiju). 11.07.1918. atbrīvots no gūsta, ieradās Kaukāza armijas štāba Sevišķajā (likvidācijas) daļā Tiflisā. 21.09.1918. Krievijas armijas vienību izformēšanas dēļ Gruzijas Demokrātiskajā Republikā atvaļināts no dienesta rezervē. 02.02.–21.09.1918. skaitījās Armēnijas Demokrātiskās Republikas dienestā. Pēc tam dzīvoja Baku. 03.01.1919. tur brīvprātīgi iestājās Centrālās Kaspijas (Lazara Bičerahova, Лазарь Фёдорович Бичерахов) karaspēkā, iedalīts armijas Vieglās artilērijas diviziona virsnieku vadā, ierindnieks, no 08.01. – vada komandieris un formētājs, 20.01.1919. vads pārdēvēts par 1. bateriju, tās komandieris. Kopā ar vairākiem kazaku virsniekiem no Petrovskas (tagad Mahačkala, Krievijā) buru barkā šķērsoja jūru cauri lielinieku kuģu kontrolētajai līnijai, ierodoties Terekas apgabalā, pretlieliniecisko spēku kontrolētā teritorijā. Neilgi pēc tam nonāca Kubaņā, kur tika aizturēts un iekļauts Antona Deņikina (Антон Иванович Деникин) Krievijas Dienvidu bruņotajos spēkos. 01.02.1919. kopā ar Mihaila Prževaļska (Михаил Алексеевич Пржевальский) komandēto Kaukāza armiju (Krievijas brīvprātīgo karaspēku Kaukāzā) pārskaitīts Krievijas Dienvidu bruņotajos spēkos kā virsnieks Kaspijas rietumu krasta karaspēkā un flotē (citur minēts kā Piekaspijas rajona karaspēks). Pulkvedis (28.02.1919.). 01.03.1919. nodeva bateriju Aizkaspijas valdības iestādēm un līdz 20.03. piekomandēts Kaspijas rietumu karaspēka un flotes artilērijas pārvaldei. 30.03. ieradās Krievijas Dienvidu bruņoto spēku Galvenā štāba rīcībā Jekaterinodarā (tagad Krasnodara), 03.–29.04. piekomandēts virsnieku apmācību skolai iepazīšanās nolūkā ar angļu lielgabaliem. No 01.05. skolas angļu munīcijas pieņemšanas komisijas loceklis. 25.09. Krievijas Dienvidu bruņoto spēku 4. smagās artilērijas haubiču diviziona virsnieks Sevastopolē, 16.10.–08.11.1919. bja komandējumā artilērijas virsnieku skolā iepazīties ar angļu sešu collu haubicēm, pēc tam atgriezās divizionā, bija arī artilērijas noliktavu pārzinis Sevastopolē. 1919. gada nogalē komandēts uz Nikolajevu (tagad Mikolajiva Ukrainā), pēc tam Odesu, kur nodibināja kontaktus ar Odesas Latviešu nacionālo padomi, pauzdams vēlmi atgriezties dzimtenē. 07.01.1920. izstājās no armijas un pirms Sarkanās armijas ienākšanas Odesā, 02.02.1920., ar latviešu bēgļu dzelzceļa ešelonu (ešelona priekšnieks) cauri Rumānijai un Polijai devās uz Latviju.

17.03.1920. ešelons iebrauca Latvijā, Daugavpilī, no turienes – Rīgā. 09.04.1920. Rīgā brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā (pulkvedis-leitnants; 05.1920. ieskaitīts par kapteini, jo par apakšpulkvedi bija paaugstināts pēc 10.1917.), Zemgales artilērijas pulka 11. (no 06.08.1920. – 2.) diviziona komandieris. No 13.07. – pulka sastāvā Latgales frontē. 17.01.1921. iecelts par Zemgales artilērijas pulka komandieri Daugavpils garnizonā. Pulkvedis-leitnants (31.03.1921.; par nopelniem Latvijas neatkarības labā). No 25.09.1925. Latgales artilērijas pulka komandieris Krustpilī un Krustpils–Jēkabpils garnizona priekšnieks. Pulkvedis (18.11.1925.). 09.05.1932. bija izteikts Latgales divīzijas komandiera rājiens par neierašanos pulkā Ministru prezidenta Marģera Skujenieka un kara ministra Jāņa Baloža apmeklējuma laikā 07.05., vienlaikus atrodoties tiešā tuvumā. 10.05.1932. komisija atzina par nederīgu kara dienestam veselības stāvokļa dēļ, 11.05.1932. slimības dēļ atbrīvots no amata un pārskaitīts virsštatā Artilērijas inspektora štābā, 04.06. izteikta Latgales divīzijas komandiera pateicība par sasniegumiem karavīru apmācībā, 09.09.1932. atvaļināts slimības dēļ (organiska sirds slimība) ar tiesībām valkāt karavīra ietērpu, 21.09.1932. izteikta artilērijas inspektora pateicība pavēlē “par veikto darbu, visu savu spēku un enerģijas ziedošanu dzimstošās artilērijas tālākai izveidošanai un nostiprināšanai jau no 1920. g. aprīļa mēneša”. Dzīvoja savās mājās Ogresgala pagasta Bērzkalnos, nodarbojās ar lauksaimniecību, bija pagasta lauksaimniecības biedrības priekšnieks.

R. Gundars bija viens no Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem, kurš jau pirms Pirmā pasaules kara bija cieši saistīts ar nacionālajām aprindām un par virsnieku bija kļuvis tikai kara laikā un kara norišu iespaidā. Būdams nacionāli noskaņots komunistu valstsvīra P. Stučkas tuvinieks un apzinādamies uzvārda negatīvo atpazīstamību, to mainīja, sākumā pārejot uz “Strenkulis-Stučka”, pēc tam – “Gundars”.

Par kaujas nopelniem Pirmā pasaules kara laikā R. Gundars apbalvots ar Krievijas Svētā Vladimira ordeni (IV šķira, ar šķēpiem), Svētā Staņislava ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem; IV šķira, ar uzrakstu “Par drošsirdību”); par dienesta un sabiedriskiem nopelniem Latvijā – ar Triju Zvaigžņu ordeni (III, šķira; IV šķira), skautu pateicības zīmi “Svastika”.

Bēru dienā, 27.11.1938., Vārnu kapos atklāta Ogresgala lauksaimniecības biedrības izgatavota marmora piemiņas plāksne.