Apzīmējums “Trešais reihs” ir sinonīms plašāk lietotajam apzīmējumam “Nacionālsociālistiskā Vācija”. Apzīmējumu “Trešais reihs” izmantoja nacionālsociālisti propagandas nolūkos savas diktatūras laikā, lai sasaistītu viņu izveidoto režīmu ar senākiem vācu vēstures periodiem. Vācu nācijas vēsturi nacionālsociālistu propaganda mēdza iedalīt Pirmajā reihā (Vācu nācijas Svētās Romas Impērijas periods, 962.–1806. gads), Otrajā reihā (Vācu Impērijas periods, 1871.–1918. gads) un Trešajā reihā, kura sākums vienlaicīgi nozīmēja arī Veimāras Republikas (Weimarer Republik) beigas Vācijā. Pašu Veimāras Republikas pastāvēšanas periodu (09.11.1918.–30.01.1933.) nacionālsociālisti uzskatīja par īslaicīgu starpposmu, kam nav nozīmes Vācijas vēsturē.

Jēdziena “Trešais reihs” izcelsme saistāma ar viduslaiku domātāja, itāļu cisterciešu mūka Floras Joahima (Gioacchino da Fiore) izstrādāto un Rietumu kristīgās baznīcas pieņemto teoriju par trīs laikmetiem cilvēces vēsturē, kas balstījās kristietības Svētās trīsvienības doktrīnā (Dieva Tēva laikmets, Dieva Dēla laikmets un gaidāmais Svētā Gara laikmets). Īpaša nozīmē jēdziena “Trešais reihs” popularizēšanā bija vācu publicistam, valsts pārvaldes teorētiķim, kultūrvēsturniekam un rakstniekam Artūram Melleram van den Brukam (Arthur Moeller van den Bruck), kurš 1923. gadā publicēja grāmatu “Trešais reihs” (Das dritte Reich). Grāmatai bija liela ietekme vācu nacionālistiskajās aprindās, tostarp Nacionālsociālistiskajā vācu strādnieku partijā.

Kopš 1933. gada Eiropas antifašisti bieži ironizēja par reihu skaitlisko apzīmējumu, sagaidot, piemēram, “Ceturtā reiha” iestāšanos, kaut gan nacionālsociālisti popularizēja savu reihu kā “tūkstošgadīgu” vai pat “mūžīgu”. Gan tādēļ, gan 12.–13.03.1938. notikušās Austrijas pievienošanas – Austrijas anšlusa (Anschluss Österreichs), un jēdziena “Trešais reihs” ciešās saistības ar kristīgās baznīcas tradīciju dēļ, nacionālsociālistu propaganda sāka izvairīties Vāciju saukt par Trešo reihu. Šī jēdziena vietā sāka nostiprināties apzīmējums “Lielvācu Impērija” (Großdeutsches Reich), kas 26.06.1943. kļuva par tā laika Vācijas oficiālo nosaukumu.

Trešā reiha periods politikā ir klasisks totalitārisma laikmets, kad Nacionālsociālistikā vācu strādnieku partija pilnībā uzurpēja politisko varu, likvidēja demokrātiju, kontrolēja sabiedrisko, kultūras dzīvi un ieviesa totālu cenzūru.

Raksturīgākās iezīmes ir nacionālisma popularitātes kulminācija, nacionālsociālistisko uzskatu, tostarp rasisma un antisemītisma dominante vācu politikā. Līdz Otrā pasaules kara sākumam sociālajā un ekonomiskajā jomā periodu raksturo pozitīvas iezīmes – stabilitāte, bezdarba likvidēšana un visai straujš labklājības kāpums. Otrā pasaules kara sākumā sasniegumi ekonomikā un sociālajā jomā nozīmi zaudēja. Garīgajā un materiālajā kultūrā nav vērojami paliekoši sasniegumi, notika asa vēršanās pret atsevišķām modernām, laikmetīgām garīgās un materiālās kultūras formām, kas nacionālsociālistu rasisma politikas iespaidā tika saistītas ar ebrejiem un kreiso politisko uzskatu izpausmēm.

Denacifikācijas procesa laikā pēc Otrā pasaules kara okupētajā Vācijā Trešā reiha ideoloģiskais mantojums tika pakāpeniski likvidēts. Kopš Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) izveides 24.05.1949. apzīmējumu “Trešais reihs” plaši lieto vēsturnieki, aprakstot nacionālsociālistu diktatūras jeb totalitārisma gadu visas izpausmes Vācu Impērijā. Lielu ieguldījumu Trešā reiha pētniecībā devis pēc Otrā pasaules kara VFR dibinātais Vācijas mūsdienu vēstures institūts (Das Institut für Zeitgeschichte). Atšķirībā no VFR pēc Otrā pasaules kara okupētas Vācu Impērijas austrumdaļā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) izveidotā sociālistiskā Vācijas Demokrātiskā Republika neuzņēmās atbildību par Trešā reiha pagātnes mantojumu.