Hercs Franks ir viens no nozīmīgākajiem Latvijas dokumentālistiem, Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas pārstāvis. Rakstījis scenārijus savām un citu autoru filmām, kā režisors uzņēmis vairāk nekā 30 filmas. Bijis dokumentālā kino teorētiķis. Idejas par dokumentālo filmu veidošanu un savu radoši praksi publicējis grāmatās “Ptolemaja karte” (Карта Птолемея, 1975) un “Uz sliekšņa atskaties” (2011). Vadījis meistarklases ārvalstīs.

Dzimis ebreju ģimenē. Tēvs – fotogrāfs Vulfs Franks, māte – zobārste Roza. H. Franks ir jaunākais no pieciem bērniem. Vecākā māsa Frida un jaunākā māsa Leja bija ieslodzītas Rīgas geto un gājušas bojā. Brālis Ļevs Franks, jurists, māsa Šeina. H. Franks mācījās Ludzā ebreju pamatskolā, pēc tam Ludzas ģimnāzijā. Paralēli mācībām skolā palīdzēja tēvam foto darbnīcā, tā apgūstot iemaņas fotogrāfijā. Tēva nodarbošanās, radošās izpausmes fotogrāfijā un interese par kino arī ietekmēja H. Franku vēlāk pašam pievērsties kino veidošanai, kā arī visu mūžu pašam fotografēt. 1941. gadā, tuvojoties Otrā pasaules kara frontes līnijai, mirusi H. Franka māte. H. Franks ar tēvu un tēva māti devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Brauciena laikā H. Franks nejauši nošķīrās no ģimenes un tālāk devās viens, līdz ar to jau 15 gadu vecumā uzsākot patstāvīgu dzīvi un tikai pēc dažiem gadiem atkal satiekoties ar tēvu. Uzturējies Orenburgā, Samarkandā, kur izmantojis foto retušēšanas iemaņas, lai pelnītu iztiku. 1942. gadā nokārtojis vidējās izglītības eksāmenus, 1944. gadā iestājies Mehānikas fakultātē Urālu Industriālajā institūtā (Уральский индустриальный институт). Pēc iesaukuma kara dienestā, no 1945. līdz 1947. gadam mācījies Kamišlovas kara kājnieku skolā (Камышловское военно-пехотное училище) un Vissavienības neklātienes juridiskajā institūtā (Всесоюзный Юридический заочный институт) Sverdlovskā. Pēc juridisko studiju pabeigšanas īslaicīgi strādājis par Aizbaikāla kara apgabala prokuratūras sekretāra palīgu. Vairākus gadus pavadīja karadienestā, demobilizēts 1953. gadā. Vēlējās iestāties dokumentālā kino režisora specialitātē Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā (Всесоюзный государственный институт кинематографии), bet nav ticis uzņemts. 1955. gadā atgriezies padomju okupētajā Latvijā, kur nodzīvojis līdz 20. gs. 90. gadu sākumam, kad pārcēlās uz Izraēlu, tomēr saglabājot saikni ar Latviju arī turpmāko filmu veidošanā.

1959. gadā sāka strādāt Rīgas kinostudijā par fotogrāfu. Uzņēmis fotogrāfijas filmām “Vētra” (1960), “Kārkli pelēkie zied” (1961). No 1962. līdz 1964. gadam bija literārais līdzstrādnieks avīzē “Rīgas Balss”. 1960. gadā tapa pirmā filma pēc H. Franka scenārija – īsmetrāžas aktierfilma “Baltie zvani” (1961), kura nereti tiek uztverta arī kā būtisks dokumentālā kino paraugs Ulda Brauna tvertā dabiskā Rīgas pilsētas tēla dēļ. Turpmākajos gados H. Franks rakstīja scenārijus citu autoru filmām (tai skaitā Aivara Freimaņa “Gada reportāža”,1965), līdz 1965. gadā debitēja kā režisors “Telefilma–Rīga”, uzņemot divas īsmetrāžas dokumentālās filmas: “Sāļā maize” un “Pusdienā”. To tapšanā arī būtiska nozīme ir fotogrāfijai ieceres un vizuālā tēla līmenī. Nozīmīgākais darbs kā scenāristam H. Frankam 20. gs. 60. gados bija U. Brauna režisētā pilnmetrāžas filma “235 000 000” (1967). Tas bija vērienīgs četru filmēšanas grupu kopdarbs, uzņemts, atzīmējot Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) 50 gadu jubileju. Filmā savītas divas sižeta līnijas – nozīmīgi notikumi cilvēku un valsts dzīvē, stāstu veidojot tikai ar montāžas un mūzikas (komponists Raimonds Pauls) palīdzību, neizmantojot aizkadra komentāru. Savas darbības laikā H. Franks rakstījis scenārijus un režisējis vairāk nekā 30 dokumentālās filmas. Vairākas filmas tapušas kā kopdarbi ar citiem režisoriem – Ansi Epneru, Aloizu Brenču, Augustu Sukutu u. c. H. Franka daiļradē nozīmīgas ir personībām veltītas filmas: “Mūžs” (1972) un “Edgara Kauliņa pēdējie svētki” (1980) par Ogres rajona Lielvārdes kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētāju E. Kauliņu, “Esības prieks” (1974) par selekcionāru Pēteri Upīti, “Nostāsti” (1976) par gleznotāju Maiju Tabaku, “Atmoda” (1979) par skulptoru Igoru Vasiļjevu. Sava laika sociālām problēmām H. Franks pievērsies filmās “Tava algas diena” (1971), “Zābaki, kurpes, zābaki...” (1981) u. c. Īpaša vieta H. Franka daiļradē ir cilvēka emocionālajiem pārdzīvojumiem, morāles un atbildības tēmām, dzīves un nāves robežšķirtnei. Tas parādās filmās “Diagnoze” (1975), “Augstā dziesma” (1989) un H. Franka visplašāk atzītākajā darbā “Vecāks par desmit minūtēm” (1978), kas tapa kā radošs kopdarbs ar operatoru Juri Podnieku. H. Franks norādījis, ka, strādājot dokumentālajā kino, juridiskā izglītība devusi viņam izpratni par cilvēku savstarpējām attiecībām kopumā, ļaujot saskatīt likteni, ko izgaismo noteikta rīcība, likumpārkāpums un raksturi. Šī tematiskā ievirze saskatāma tādās filmās kā “Aizliegtā zona” (1975) par labošanas darbu koloniju jauniešiem Cēsīs, “Līdz bīstamai robežai” (1984) par upura lomu noziegumā, “Augstākā tiesa” (1987) par uz nāvi notiesāto, “Reiz dzīvoja septiņi Simeoni” (1989) par talantīgu mūziķu ģimeni, no kuras daļa aizgāja bojā, mēģinot nolaupīt lidmašīnu, u. c. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas H. Franks vairākkārt pievērsies ebreju un reliģijas tēmai filmās “Ebreju iela” (1992), “Raudu mūris (1998). Par H. Franka pašportrets uzskatāma filma Flashback (2002), kurā režisors atskatās uz savu radošo mūžu, kolēģiem un ģimeni. H. Franka pēdējā filma “Baiļu robeža” (2014) iznāca jau pēc režisora nāves kā kopdarbs ar režisori Mariju Kravčenko, un arī tās galvenais varonis bija uz nāvi notiesāts ieslodzītais. 

Par vienu no nozīmīgākajām H. Franka filmām tiek uzskatīta “Vecāks par desmit minūtēm”. Filma veidota kā nepārtraukts bērna pārdzīvojumu vērojums desmit minūšu garumā, zēnam vērojot leļļu teātra izrādi, kurā notiek labā un ļaunā cīņa. Filma tapa kā kopdarbs ar operatoru J. Podnieku un prasīja īpašu tehnisku sagatavošanos, jo filmēšanai bija jānotiek konkrētā izrādes mirklī, ko nebūtu iespējams nofilmēt vēlreiz emocionālā iespaida neatkārtojamības dēļ. Tā atspoguļo H. Franka interesi par cilvēka emocijām, dvēseles pārdzīvojumiem, pārmaiņām noteiktu situāciju iespaidā.

Īpašu atzinību ieguvusi H. Franka filma “Augstākā tiesa”, kas tiek raksturota kā grēksūdze, jo tās galvenais varonis Valērijs Dolgovs, uz nāvi notiesāts slepkava, nonāk savas sirdsapziņas – augstākās tiesas – priekšā. V. Dolgovu H. Franks bija filmējis jau filmā “Līdz bīstamai robežai”, kurā V. Dolgova lieta par divu cilvēku noslepkavošanu bija viens no filmā ietvertajiem stāstiem. “Augstākajā tiesā” H. Franks atgriežas pie V. Dolgova lietas, nesekmīgiem apelācijas lūgumiem, kā rezultātā varonis gaida nāvessoda izpildīšanu, un šis laiks izmaina viņu kā cilvēku. H. Franks šajā, tāpat kā vairākos citos savos darbos, ekrānā ietver arī filmēšanas procesu. Filmā būtiska estētiska loma ir arī fotogrāfijām, kuras uzņēmis filmas radošajā procesā piesaistītais fotomākslinieks Vilhelms Mihailovskis. Filma izraisīja rezonansi par nāvessodu kā soda mēru tiesu sistēmā.

Filmu Flashback H. Franks veltījis operatoriem, ar kuriem sastrādājies savas dzīves laikā. Filmā H. Franks atskatās uz savu izcelsmi, tēva lomu un filmām. Būtiska vēstījuma sastāvdaļa ir H. Franka sirds operācijas dokumentēšana – operācijas laikā tiek atvērts viņa krūšu kurvis un redzama sirds.

H. Franks bijis ne tikai viens no nozīmīgākajiem Latvijas dokumentālā kino pārstāvjiem, bet arī atstājis teorētisko mantojumu, analizējot dokumentālā kino tēlveidi, savu māksliniecisko praksi. Iedvesmojoties no filmas “Vecāks par desmit minūtēm”, izveidotas starptautiski atzītu režisoru veidotas filmas, kas katra sastāv no vairākām desmit minūšu garām īsfilmām – “Vecāks par desmit minūtēm: trompete” (Ten Minutes Older: Trumpet, 2002) un “Vecāks par desmit minūtēm: čells” (Ten Minutes Older: Cello, 2002). Filmas veidojuši vairāki režisori, to vidū Bernardo Bertoluči (Bernardo Bertolucci), Džims Džārmušs (Jim Jarmusch), Verners Hercogs (Werner Herzog), Vims Venderss (Wim Wenders) u. c. Filma “Vecāks par desmit minūtēm” iekļauta Latvijas kultūras kanonā. 

H. Franka filmas saņēmušas atzinību vietējos un ārvalstu kinofestivālos. “Augstākā tiesa” saņēma skatītāju balvu Amsterdamas Dokumentālo filmu festivāla (International Documentary Film Festival Amsterdam, IDFA) pirmajā norises reizē 1988. gadā.

2001. gadā H. Franks saņēma nacionālā kino balvu “Lielais Kristaps” par mūža ieguldījumu kino. 2011. gadā H. Franks saņēmis III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 2014. gadā Rīgā, Lāčplēša ielā 29, uzstādīta H. Franka piemiņas plāksne, jo šī bija viņa dzīves vieta no 1960. līdz 1993. gadam.