1959. gadā sāka strādāt Rīgas kinostudijā par fotogrāfu. Uzņēmis fotogrāfijas filmām “Vētra” (1960), “Kārkli pelēkie zied” (1961). No 1962. līdz 1964. gadam bija literārais līdzstrādnieks avīzē “Rīgas Balss”. 1960. gadā tapa pirmā filma pēc H. Franka scenārija – īsmetrāžas aktierfilma “Baltie zvani” (1961), kura nereti tiek uztverta arī kā būtisks dokumentālā kino paraugs Ulda Brauna tvertā dabiskā Rīgas pilsētas tēla dēļ. Turpmākajos gados H. Franks rakstīja scenārijus citu autoru filmām (tai skaitā Aivara Freimaņa “Gada reportāža”,1965), līdz 1965. gadā debitēja kā režisors “Telefilma–Rīga”, uzņemot divas īsmetrāžas dokumentālās filmas: “Sāļā maize” un “Pusdienā”. To tapšanā arī būtiska nozīme ir fotogrāfijai ieceres un vizuālā tēla līmenī. Nozīmīgākais darbs kā scenāristam H. Frankam 20. gs. 60. gados bija U. Brauna režisētā pilnmetrāžas filma “235 000 000” (1967). Tas bija vērienīgs četru filmēšanas grupu kopdarbs, uzņemts, atzīmējot Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) 50 gadu jubileju. Filmā savītas divas sižeta līnijas – nozīmīgi notikumi cilvēku un valsts dzīvē, stāstu veidojot tikai ar montāžas un mūzikas (komponists Raimonds Pauls) palīdzību, neizmantojot aizkadra komentāru. Savas darbības laikā H. Franks rakstījis scenārijus un režisējis vairāk nekā 30 dokumentālās filmas. Vairākas filmas tapušas kā kopdarbi ar citiem režisoriem – Ansi Epneru, Aloizu Brenču, Augustu Sukutu u. c. H. Franka daiļradē nozīmīgas ir personībām veltītas filmas: “Mūžs” (1972) un “Edgara Kauliņa pēdējie svētki” (1980) par Ogres rajona Lielvārdes kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētāju E. Kauliņu, “Esības prieks” (1974) par selekcionāru Pēteri Upīti, “Nostāsti” (1976) par gleznotāju Maiju Tabaku, “Atmoda” (1979) par skulptoru Igoru Vasiļjevu. Sava laika sociālām problēmām H. Franks pievērsies filmās “Tava algas diena” (1971), “Zābaki, kurpes, zābaki...” (1981) u. c. Īpaša vieta H. Franka daiļradē ir cilvēka emocionālajiem pārdzīvojumiem, morāles un atbildības tēmām, dzīves un nāves robežšķirtnei. Tas parādās filmās “Diagnoze” (1975), “Augstā dziesma” (1989) un H. Franka visplašāk atzītākajā darbā “Vecāks par desmit minūtēm” (1978), kas tapa kā radošs kopdarbs ar operatoru Juri Podnieku. H. Franks norādījis, ka, strādājot dokumentālajā kino, juridiskā izglītība devusi viņam izpratni par cilvēku savstarpējām attiecībām kopumā, ļaujot saskatīt likteni, ko izgaismo noteikta rīcība, likumpārkāpums un raksturi. Šī tematiskā ievirze saskatāma tādās filmās kā “Aizliegtā zona” (1975) par labošanas darbu koloniju jauniešiem Cēsīs, “Līdz bīstamai robežai” (1984) par upura lomu noziegumā, “Augstākā tiesa” (1987) par uz nāvi notiesāto, “Reiz dzīvoja septiņi Simeoni” (1989) par talantīgu mūziķu ģimeni, no kuras daļa aizgāja bojā, mēģinot nolaupīt lidmašīnu, u. c. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas H. Franks vairākkārt pievērsies ebreju un reliģijas tēmai filmās “Ebreju iela” (1992), “Raudu mūris (1998). Par H. Franka pašportrets uzskatāma filma Flashback (2002), kurā režisors atskatās uz savu radošo mūžu, kolēģiem un ģimeni. H. Franka pēdējā filma “Baiļu robeža” (2014) iznāca jau pēc režisora nāves kā kopdarbs ar režisori Mariju Kravčenko, un arī tās galvenais varonis bija uz nāvi notiesāts ieslodzītais.