Vilis Janums starpkaru periodā mērķtiecīgi veidoja militāro karjeru Latvijas armijas kājnieku daļās, bet pēc Čehoslovākijas Kara akadēmijas (Vojenská akademie) beigšanas bija viens no jaunākās paaudzes vadošajiem virsniekiem, kam tika uzticēti atbildīgi amati Augstākajā kara skolā un visbeidzot – Kurzemes divīzijas štābā. 1943.–1945. gadā komandēja Latviešu leģiona pulku.

Dzimis krodzinieka un mūrnieka Hermaņa un Annas (dzimusi Vīksne) Jānumu ģimenē, kristīts Codes evaņģēliski luteriskajā draudzē. Līdz 06.1913. mācījās un beidza Bauskas pilsētas skolu, kā eksternis nokārtoja vidusskolas zināšanu pārbaudījumu. 28.10.1915.–23.01.1916. mācījās un beidza 2. Oranienbaumas kājnieku praporščiku sagatavošanas skolu (2-я Ораниенбаумская школа подготовки Прапорщиков пехоты). 05.–08.1916. mācījās Oranienbaumas virsnieku strēlnieku skolas (Ораниенбаумская офицерская стрелковая школа) ložmetēju kursos. 03.1921. beidza Izglītības ministrijas rīkotos kursus karavīriem vidusskolas apmērā, 10.1920.–08.1921. studēja mežkopību Latvijas Augstskolā (mūsdienās Latvijas Universitāte; līdz 03.1921. kā hospitants). 19.10.1923.–04.09.1924. mācījās un ar I šķiru beidza Latvijas armijas Virsnieku kursus, 30.05.1924. – paukošanas kursus šo kursu ietvaros. 01.10.1928.–15.07.1930. mācījās Čehoslovākijas Kara akadēmijā.

Precējies Liepājā 10.1921. ar skolotāju Līnu Lecu, bērni Velta Januma – trimdas sabiedriska darbiniece Vācijā un Linards – dienējis Latviešu leģionā, pazudis bez vēsts.

Pirmā pasaules kara laikā 17.10.1914. mobilizēts Krievijas armijā, iedalīts 2. artilērijas jātnieku brigādes 2. divizionā. 02.–04.1915. izgāja mācību komandas apmācību kursu, paaugstināts par bombardieri (jefreitoram atbilstoša pakāpe artilērijas daļās), paaugstināts par jaunāko unteroficieri. 10.1916. pēc paša vēlēšanās iedalīts 3. kājnieku rezerves bataljonā Pēterhofā komandēšanai uz praporščiku skolu. Pēc skolas beigšanas no 23.01.1916. virsnieks (praporščiks) 198. kājnieku rezerves bataljonā Kolomnā, Maskavas guberņā. 03.1916. pēc paša vēlēšanās pārcelts uz Latviešu strēlnieku rezerves bataljona 2. rotu Tērbatā (mūsdienās Tartu Igaunijā), no 09.1916. – Mujānos Vidzemē, jaunākais virsnieks. Pēc atgriešanās no ložmetēju kursiem – jaunākais virsnieks pulka ložmetēju rotā. 12.1916. bataljons pārdēvēts par pulku. 23.02.1917. pēc paša vēlēšanās pārcelts uz 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulku frontē, ložmetēju rotas jaunākais virsnieks. 24.03.1917. izvirzīts paaugstināšanai par podporučiku (pavēli nepaspēja izdot). 09.1917. piedalījās Rīgas aizstāvēšanas kaujās pie Ķekavas, pēc tam – Juglas upes, Siguldas, Līgatnes. Pēc lielinieku apvērsuma 11.1917. ievēlēts par ložmetēju rotas 3. posma komandieri, no 18.01.1918. ložmetēju komandas priekšnieka palīgs. 20.02.1918., ienākot Vācijas armijai, palika Vidzemē, Alūksnē. Vēlāk dzīvoja pie vecākiem Codes pagasta Maleniekos. 10.01.1919., ienākot Sarkanajai armijai, atstāja mājas un devās uz Rīgu. 20.03.1919. Rīgā mobilizēts Padomju Latvijas armijā, no 24.03. – 4. Padomju Latvijas strēlnieku pulka ložmetēju rotas posma komandieris. 06.05.1919. dezertēja, dzīvoja Cēsu apkārtnē.

Pēc frontes pāriešanas no 01.06.1919. Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (leitnants), dienēja 1. latviešu atsevišķās brigādes 2. Cēsu bataljonā, no 25.08. sakaru virsnieks. 30.08.1919. bataljona sastāvā iedalīts 2. Ventspils kājnieku pulkā, 2. bataljona ložmetēju rotas jaunākais virsnieks, no 27.09. – 1. bataljona ložmetēju rotas komandieris. No 01.1920. piedalījās Latgales atbrīvošanas kaujās. Pēc bataljonu ložmetēju rotu izformēšanas 24.01.1920. iecelts par pulka ložmetēju rotas komandieri, 27.02.1920. – pēc atkārtotas ložmetēju rotu reformēšanas atkal par 1. bataljona ložmetēju rotas komandieri ar uzdevumu to saformēt. Virsleitnants (01.04.1920.; par kaujas nopelniem). Pēc Neatkarības kara pulks no Latgales frontes pārvietots uz Liepājas garnizonu. 23.02.1921. iecelts par pulka ložmetēju rotas vada komandieri. Kapteinis (08.04.1921.; par kaujas nopelniem 20.01.1920. Latgales frontē). No 08.06.1921. pulka mīnmetēju komandas priekšnieks, no 18.09.1921. – pulka ložmetēju rotas komandieris, no 01.06.1922. – 1. bataljona ložmetēju komandas priekšnieks (29.11.1922. komanda pārdēvēta par rotu; tās komandieris). 12.11.–04.12.1925. piekomandēts Kurzemes artilērijas pulkam iepazīšanās nolūkā ar artilērijas netiešo šaušanu. Mācības Čehoslovākijas Kara akadēmijā noslēdzot, 05.08.1930. pārvietots uz Armijas štāba Operatīvo daļu, 15.09. iecelts par II (Statistikas) nodaļas priekšnieku. Pulkvedis-leitnants (18.11.1930.). 22.02.1934. iecelts par Augstāko militāro kursu grupas vadītāju, 01.08.1935. – Augstākās kara skolas kara zinību pasniedzēju. 15.–21.06.1936. komandējumā Lietuvā. Lai iegūtu bataljona komandēšanas cenzu, 02.02.1937. piekomandēts 6. Rīgas kājnieku pulkam Rīgas garnizonā un 08.08.–08.11.1938. Latgales divīzijas pārvaldei Pļaviņās. Pulkvedis (11.11.1939.). 14.11.1939. iecelts par Kurzemes divīzijas štāba priekšnieku Jelgavā. Darbojās Armijas virsnieku-mednieku biedrībā (Revīzijas komisijas loceklis).

Pēc valsts okupācijas 18.10.1940. atvaļināts “piemērota amata trūkuma dēļ Sarkanajā armijā”. 03.1941. izceļoja uz Vāciju, no 05.1941. darbojās Latvju kareivju nacionālajā savienībā. Vācu okupācijas laikā 30.01.1942. atgriezās Latvijā; 01.1942.–03.1943. personāllietu referents pašpārvaldes Iekšlietu ģenerāldirekcijā. 07.04.1943. mobilizēts Latviešu leģionā, no 15.06.1943. bija 4. latviešu (vēlākā 33. grenadieru) pulka komandieris. No 12.1943. pulka sastāvā piedalījās kaujās ar Sarkano armiju Krievijā, 15.07.1944. ievainots kājā, ārstējās slimnīcā Rīgā, 08.1944. atgriezās Mazstraupē novietotajā pulkā, divīzijas sastāvā pārvietots uz fronti Vācijā, no 01.1945. kaujās Pomerānijā, pēc tam Meklenburgas iecirknī. 04.1945. Berlīnes kauju laikā, nepakļaujoties vācu priekšniecības pavēlēm, sešās diennaktīs izveda divus pulka bataljonus uz Rietumiem, kur Giterglikā pie Elbas tie 27.04. padevās gūstā Amerikas Savienoto Valstu (ASV) armijai. No 11.1945. atradās Zēdelgemas karagūstekņu nometnē, no 06.01.1946. jaunizveidotās karavīru organizācijas “Daugavas Vanagi” pirmais priekšnieks (vēlāk Centrālās valdes priekšsēdētājs). Pēc atbrīvošanas kopā ar ģimeni dzīvoja bēgļu nometnē Augustdorfā, vēlāk Minsterē. 1948.–1951. gadā Latviešu nacionālās padomes Prezidija loceklis, 1950. gadā ievēlēts par Latviešu nacionālās padomes Lielbritānijā locekli (neizdevās iegūt atļauju ieceļošanai valstī). No 1951. gada Latviešu centrālās padomes Latviešu centrālās komitejas Vācijā priekšsēdētājs. 1952. gadā piedalījās Latvijas atjaunošanas komitejas Eiropas centra izveidošanā, centra delegāts, vicepriekšsēdētājs. No 1955. gada bija Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) priekšsēdētāja vietnieks u. c. amatos.

V. Janums, pateicoties, pirmkārt, savai aktīvajai karavīra karjerai Pirmā pasaules kara, Latvijas Neatkarības kara un Otrā pasaules kara laikā galvenokārt saistībā ar nepakļaušanos vācu pavēlēm un pulka lielākās daļas izvešanu uz Rietumiem nolūkā nenonākt Padomju Sociālistisko Republiku Savienības, PSRS, gūstā, otrkārt, politiskajai darbībai trimdā, treškārt, 2025. gadā izraisītajai politizētajai diskusijai par latviešu karavīru lomu Vācijas bruņotajos spēkos Otrajā pasaules karā, ir viens no vēsturē atpazīstamākajiem augstākajiem Latvijas armijas virsniekiem un karavīriem kopumā. Būdams ar Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku un Neatkarības kara kaujas pieredzi V. Janums starpkaru periodā mērķtiecīgi veidoja militāro karjeru Latvijas armijas kājnieku daļās, bet pēc Čehoslovākijas Kara akadēmijas beigšanas bija viens no jaunākās paaudzes vadošajiem virsniekiem, kuram tika uzticēti atbildīgi amati Augstākajā kara skolā un visbeidzot – Kurzemes divīzijas štābā. Pēc valsts neatkarības iznīcināšanas izmantoja iespēju izceļot uz Vāciju, kur kopā ar Aleksandru Plensneru un citiem iesaistījās mēģinājumos atjaunot valstiskumu sadarbībā ar Vācijas militārās izlūkošanas iestādēm, turpinot to arī pēc atgriešanās vācu okupētajā Latvijā. 1943.–1945. gadā sekmīgi komandēja Latviešu leģiona pulku, demonstrējot militāras dotības.

Par kaujas nopelniem Krievijas armijas latviešu strēlnieku vienībās V. Janums apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni (III šķira, ar šķēpiem), Svētā Jura krustu (IV šķira, virsniekiem paredzētā apbalvojuma versija); par kaujas un dienesta nopelniem Latvijas armijā – ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira; V šķira), Viestura ordeni (III šķira, ar šķēpiem); par kaujas nopelniem Vācijas armijā – ar Dzelzs krustu (I šķira; II šķira), Vācu krustu zeltā; par nopelniem trimdas sabiedriski politiskajā dzīvē – “Daugavas Vanagu” nozīmi zeltā, 1970. gadā piešķirta PBLA Tautas balva.

1974. gadā nodibināts Pulkveža Viļa Januma fonds latviskas izglītības un jaunatnes pašdarbības veicināšanai. Pēc V. Januma nāves “Daugavas Vanagu” Centrālā valde neregulāri rīkoja piemiņas pasākumus. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tēva V. Januma, mātes L. Janumas un brāļa L. Januma lietas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam dāvinājusi V. Januma. 2025. gada sākumā sabiedriskajā telpā izraisījās diskusija par Ogres pilsētas pašvaldības ieceri pilsētas laukumā projektētajā piemineklī ievietot V. Januma figūru ar Latviešu leģiona vairodziņu uz formastērpa (04.05.2025. atklāts Ogres Neatkarības laukums un Brīvības ceļa ekspozīcija ar V. Janumu kā vienu no tēliem). Tās ietvaros 29.04.2025. Latvijas Kara muzejā tika rīkots pasākums “Latviešu virsnieks starp vēstures dzirnakmeņiem”, kurā notika britu žurnālista un vēsturnieka Vinsenta Hanta (Vincent Hunt) grāmatas “Bēgšana no Berlīnes: Latviešu 15. SS divīzijas Januma kaujas grupas neticamais ceļojums 1945. gada aprīlī” (Escape from Berlin: The Incredible Journey of the Latvian 15th SS Janums Battle Group April 1945) atvēršana un vēsturnieku diskusija par latviešu virsnieku lomu, nozīmi, motivāciju un darbību Otrā pasaules kara laikā.