“Labietis” tika dēvēts par “dievturīgu mēnešrakstu”, “dievturīgu laikrakstu” un “trīsmēnešrakstu latvietībai”.

“Labietis” bija izdevums, kura centrā bija 20. gs. 20. gadu vidū jaunizveidotā latviešu reliģija (dievestība) – dievturība. No adeptu viedokļa tā tiek uzskatīta par “senās latviešu reliģijas” atjaunojumu, kas saglabāts galvenokārt latviešu tautasdziesmās. Plašākā kontekstā izdevums aplūkoja dažādas latvistikas problēmas, sevišķu uzmanību veltot nozīmīgiem Latvijas vēstures, arheoloģijas un kultūras jautājumiem, latviešu literatūrai un valodai, lietišķajai mākslai un ornamentikai. To izdeva un saturu veidoja dievturu kustības adepti. “Labieša” mērķis, uzdevumi un misija bija atjaunot un pilnveidot dievturību, nostiprināt un popularizēt tās kopšanas prakses. Izdevumā publicēto rakstu galvenā ievirze bija latviešu folklora un vernakulārās tradīcijas. 

“Labieša” izdevējs Latvijā bija folkloras pētnieks, mākslinieks un publicists Ernests Brastiņš, ar 1935. gada 5. numuru izdevējs bija izdevniecība “Labietis” (īpašnieks – E. Brastiņš). Redaktors bija literatūrvēsturnieks Alfrēds Goba (pseidonīmi Aldis Goba, A. Goba, A. G., J. Dokalnietis u. c.). Žurnāls iznāca sešas reizes gadā (1940. gadā – trīs numuri). Gada pirmie trīs vai četri numuri iznāca sākuma mēnešos, tad sekoja aptuveni piecu mēnešu ilgs pārtraukums, un gadu noslēdza divi vai trīs numuri rudenī.

Žurnāla darbība uz īsu brīdi (1946–1947) tika atjaunota pēc Otrā pasaules kara Zviedrijā, kad tika izdoti četri numuri ar nosaukumu “Labietis. Mēnešraksts latviskas sadzīves un kultūras kopšanai”. 1946. gadā redakcija atradās Borgholmā, 1947. gadā – Upsālā, izdevējs bija izdevniecība “Labietis”, redaktors – Jānis Veinbergs.

Atsākot “Labieša” izdošanu 1955. gadā ASV, tā redaktori bija koktēlnieks, skolotājs, rakstnieks un dievturu dižvadonis Arvīds Brastiņš un rakstnieks Jānis Veselis. Pēc J. Veseļa nāves 1962. gadā, sākot ar 24. numuru, “Labieša” redaktors bija A. Brastiņš. 1984. gada 68. numuram bija divi redaktori: A. Brastiņš un viņa meita Māra Grīna, kura pārņēma redaktora pienākumus. No 1985. gada 69. numura līdz 2004. gada 107. numuram “Labieša” redaktore bija M. Grīna. No 2004. gada 108. numura “Labietim” bija divi redaktori – M. Grīna un Marģers Grīns. Pēdējā – 133. numura – redaktors bija M. Grīns. Būtībā “Labieša” izdošana atradusies Brastiņu un Grīnu ģimeņu rokās.

“Labieša” apgādu vadījuši Kārlis Grencions (1955–1971), Edgars Krastkalns (1977–1979), Harijs Smaga (1980–1983), E. Krastkalns (1984–1999) un Ritvars Asbergs (2000–2018). No 1955. līdz 1959. gadam žurnāls iznāca četras reizes gadā. 1960. gadā “Labietis” netika izdots. Kopš 1961. gada tas iznāca divas reizes gadā. 2016., 2017. un 2018. gadā iznāca viens “Labieša” numurs.

Kopumā ir izdoti 182 žurnāla “Labietis” numuri (45 – Latvijā, 4 – Zviedrijā un 133 – ASV). 

Dati par “Labieša” tirāžu ir trūcīgi. Zināms, ka pirmās burtnīcas (numura) tirāža 1933. gadā bija 400 eksemplāri. Visticamāk, ka ar laiku tirāža palielinājās. Pakāpeniski palielinājās arī numura apjoms: pirmajos gados tas bija 8 lpp., 1936. gadā – 32 lpp., 1940. gada 3. numura apjoms jau bija 40 lpp.

Atsākot izdot “Labieti” trimdā 1955. gadā, pirmos numurus iespieda 200 eksemplāros, vēlāk lielā pieprasījuma dēļ vismaz pirmās astoņas burtnīcas iespieda atkārtoti. Pirmo trimdas “Labiešu” apjoms sākumā bija pieticīgs – trijos mēnešos viena burtnīca (6 lpp.), 21. numurs jau bija 16 lpp. biezs, 30. numurs – 48 lpp. biezs. Apjoms vēlāk saglabājās nemainīgs.

Zināms, ka 21. gs. sākumā uz Latviju izplatīšanai sūtīti 200–300 eksemplāri, kas acīmredzot ir kāda daļa no kopējās tirāžas. 

Žurnāla “Labietis” saturisko ievirzi, struktūru un ideoloģiju noteica 20. gs. 30. gadu redzamākā dievturu kustības persona un tās harismātiskais līderis E. Brastiņš. Ap “Labieti” organizējās daudzi tā laika intelektuāļi – mākslinieki, rakstnieki, dzejnieki, mūziķi, skolotāji, latviešu kultūras, senatnes un tradīciju interesenti un pētnieki. Žurnāls pauda centienus pēc latviskas kultūras un latviskuma visās ikdienas dzīves un sabiedriskās izpausmes jomās. “Labieša” izdošana tika pārtraukta 1940. gadā pēc Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) īstenotās Latvijas Republikas okupācijas un E. Brastiņa arestēšanas.

1946. gadā uz Zviedriju bēgļu gaitās devušies dievturi atjaunoja žurnāla izdošanu. Šī posma “Labietī” ir visvairāk latviskai kultūrai un literatūrai veltītu publikāciju.

1954. gadā K. Grencions, J. Veselis un A. Brastiņš uzsāka darbu pie “Labieša” izdošanas atsākšanas ASV. No “Labieša” pirmā numura tur 1955. gadā līdz pat 2018. gadam, kad izdevums beidza pastāvēt, tas saglabāja vienotu saturisko un tematisko ievirzi un žurnāla struktūru: 1) tajā ir Latvijas laika “Labieša” tekstu pārpublicējumi un 2) jaunradītais trimdā, trimdas dievturu hronika un notikumu apskati. Līdzās tam izdevumā publicētas daudzinājumos un citos pasākumos dievturu teiktās svētrunas, jubilejas un piemiņas raksti, atmiņas, tematiskas folkloras kopas u. tml. Nozīmīgākais autors, kas sniedza visvairāk rakstu un komentāru, ir A. Brastiņš.

Ap 1989. gadu “Labietī” aizvien lielāku nozīmi ieņēma Latvijas autoru publikācijas un dievturu darbība atjaunotajā Latvijas Republikā. 

“Labieša” nozīmīgākie līdzstrādnieki tā izdošanas posmā Latvijā (1933–1940) bija dievturības veidotāji E. Brastiņš, A. Goba, Juris Kosa, Jēkabs Bīne un Voldemārs Reiznieks. Žurnālā dominēja E. Brastiņa publicistika, kas noteica visu žurnāla saturisko ievirzi un struktūru. Būtisks bija arī dievturu vai dievturiem simpatizējošu literātu, mākslinieku, skolotāju u. c. autoru devums (Viktors Eglītis, Valdemārs Dambergs, Alfons Francis, A. Brastiņš, J. Veselis, Jānis Medenis, Hilda Vīka u. c.).

Trimdas gados un vēlāk (1946–1947; 1955–2018) “Labieša” un visas Latvju dievturu sadraudzes nozīmīgākais darbinieks ir dižvadonis A. Brastiņš – “trimdas dievturu dvēsele”. Starp nozīmīgākajiem darbiniekiem, kas “Labietī” publicējuši populārzinātniskus rakstus, komentējuši folkloras materiālu kopas, notikumu apskatus un ziņas, publicējuši literārus darbus, atmiņas, jubileju rakstus un nekrologus, piedalījušies “Labieša” izdošanā, ir minami K. Grencions, Laima Grencione, J. Veselis, Augusts Kopmanis, Jānis Kūlis, Jānis Audriņš (jeb Jānis Dārdedzis), E. Krastkalns, Herberts Misiņš, Arvīds Memenis, Hermanis Kreicers, Hermīne Brante, Auguste Siliņa-Belte, Edmunds Mednis, Jānis Rītiņš, Auseklis Pērkons, Krišjānis Puriņš, Aija Veldre-Beldava, Velta Liepiņa-Slavtere, Jānis Palieps (jeb Alenes Jānis), Jānis Sudrabiņš, Paulīne Zalāne, R. Asbergs, M. Grīna un M. Grīns. 

“Labietis” bija nozīmīgākais dievturu kustības izdevums. 20. gs. 30. gados ar tā palīdzību tika izklāstīti un popularizēti dievturu uzskati, veidota reliģiskās dzīves un prakses sistēma, piedāvāts tekstu korpuss (tautasdziesmas, dievturīgi literāri darbi, lietišķās mākslas paraugi u. tml.) tās adeptiem. Līdzās tam dievturu publicistika sabiedrībā izsauca dažādus pretrunīgus viedokļus, asu kristīgo baznīcu pārstāvju kritiku.

Pēc Otrā pasaules kara trimdā atjaunotais “Labietis” ieguva plašāku sabiedrisku nozīmi. To lasīja arī tie, kuri nepiederēja dievturiem, bet interesējās par vernakulārām latviešu tradīcijām, folkloru, tautas vēsturi un kultūru, vēlējās kopt latviskumu kā savas identitātes būtisku daļu. 

“Labietī” risinātie jautājumi un paustās idejas literatūrā ir tikušas gan aizstāvētas, gan kritizētas. Pozitīva attieksme pausta dievturiem piederīgo vai simpatizējošo literātu darbos, kuru viens no uzdevumiem bija radīt dievturīgu literatūru. Tā, piemēram, dievturu kustības veidošanās, diskusijas ar pretiniekiem u. c. plaši tēlotas V. Eglīša romānā “Domājošā Rīga” (1934), galvenos dievturu kustības līderus rādot pozitīvā gaismā. Savukārt izsmējīgu kritiku un kariķētu dievturu portretu vēl pirms “Labieša” izdošanas sākuma lugā “Apburtais loks” (1930) devis rakstnieks Andrejs Upīts. Luga uz skatuves uzvesta 20. gs. 50. gados, un tā negatīvi iespaidoja dievturu kustības vērtējumu padomju okupācijas gados.