Valters Bruņinieks Latvijas armijā starpkaru periodā pastāvīgi ieņēma atbildīgus amatus kājnieku pulkos, pakāpeniski sasniedzot 8. Daugavpils kājnieku pulka komandiera palīga amatu. Pēc okupācijas tika iecelts par 9. Rēzeknes kājnieku pulka, bet pēc Latvijas armijas atlieku iekļaušanas 24. teritoriālajā korpusā – par vienu no strēlnieku pulku komandieriem. Viens no 1941. gadā neapcietinātajiem un Sarkanās armijas dienestā atstātajiem augstākajiem Latvijas virsniekiem.

Dzimis māju saimnieka znota Jāņa un Annas Bruņinieku ģimenē. Kristīts Saukas evaņģēliski luteriskajā draudzē. 06.1912. beidzis V. Ozoliņa vīriešu tirdzniecības skolu Jaunjelgavā. 02.08.–02.11.1915. mācījās un beidza Orenburgas kājnieku praporščiku sagatavošanas skolu (Оренбургская школа подготовки прапорщиков пехоты). 30.09.1921.–27.09.1922. mācījies un ar I šķiru beidzis Latvijas armijas virsnieku kursus, 02.12.1929.–30.08.1930. – arī I šķiru virsnieku kursus, 03.10.1937.–30.07.1938. – pulku komandieru kursus.

1921. gadā precējies ar Martu Eiženiju Neiripu, 08.1934. adoptējis 10 gadus veco Oļģertu Viktoru Šleieru. Pēc Otrā pasaules kara devies bēgļu nometnēs Vācijā, studējis filoloģiju Baltijas Universitātē (Baltic University) Pinnebergā.

Pirmā pasaules kara laikā 07.11.1914. mobilizēts Krievijas armijā, iedalīts 2. rezerves artilērijas brigādes 2. baterijā Kazaņā. 11.01.1915. baterija pārdēvēta par 4. rezerves artilērijas brigādes 2. bateriju Saratovā, 17.01.1915. paaugstināts par kanonieri (jefreitoram atbilstoša pakāpe artilērijā). Pēc praporščiku sagatavošanas skolas beigšanas no 02.11.1915. virsnieks (praporščiks) 148. kājnieku rezerves bataljonā Kuzņeckā, rotas jaunākais virsnieks. 27.11.1915. komandēts uz Daugavgrīvas cietoksni iedalīšanai latviešu strēlnieku bataljonos, 08.12.1915. ieradās un iedalīts 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonā (no 11.1916. – pulks), 3. rotas jaunākais virsnieks, no 14.02.1916. – 1. rotas jaunākais virsnieks, no 10.10.1916. – 8. rotas jaunākais virsnieks. Podporučiks (17.11.1916.), poručiks (29.11.1916.). 13.–22.12.1916. devās komandējumā uz Krasnoje Selo pēc zirgiem pulka vajadzībām. No 05.01.1917. bija 8. rotas komandieris. Janvāra kaujās 25.01.1917. pie Lielupes, Kalnciema šosejas rajonā ar savu rotu pārrāva ienaidnieka drāšu aizžogojumus un ieņēma Lediņu mājas, kuras, neskatoties uz viesuļuguni, noturēja (par to 11.1922. apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni). Štābkapteinis (28.02.1917.). Kaujās pie Silenieku mājām 31.01.1917. kontuzēts, palika ierindā, atteikdamies no evakuācijas uz aizmuguri, arī 02.09.1917. kaujās pie Mazās Juglas kontuzēts un evakuēts uz aizmuguri (Petrogradu), 17.11.1917. izrakstīts no slimnīcas, 13.12. atgriezās pulkā. Pēc boļševiku režīma nodibināšanas t. s. “armijas demokratizācijas” gaitā 14.12.1917. ievēlēts par 2. bataljona komandieri. 02.1918. pulka sastāvā izvests no Vidzemes uz Bologoji Krievijā. 09.04.1918. Bologojē atvaļināts, uzreiz brīvprātīgi iestājās Sarkanajā armijā, kļūstot par 5. padomju latviešu strēlnieku pulka 2. bataljona komandieri. 20.07.1918. pulka sastāvā no Bologojes ieradās Kazaņā, 05.–06.08.1918. pulks piedalījās Kazaņas aizstāvēšanas kaujās pret krievu pretlielinieciskajiem spēkiem. 06.08.1918. pulka štāba un apakšvienību daļas sastāvā krita gūstā. Pēc atbrīvošanas 03.10.1918. Ufā kopā ar bijušo 5. latviešu strēlnieku pulka komandieri Jāni Briedi u. c. no gūsta atbrīvotajiem strēlniekiem mobilizēts Satversmes sapulces locekļu komitejas Tautas armijā, no kuras 13.10.1918. pārskaitīts jaunizveidotajā 1. Latvijas strēlnieku (Troickas) bataljonā, 1. simta (rotas) komandiera palīgs, 02.–27.11.1918. simta komandiera vietas izpildītājs. No 10.01.1919. pasīvā simta (saimniecības rotas) komandieris. No 12.1918. bataljons atradās čehoslovāku karaspēka pakļautībā, pārdēvēts par Čehoslovākijas dienesta kapteini. 20.06.1920. bataljona sastāvā izbrauca no Vladivostokas un 04.10.1920. angļu tvaikonī “Voroņež” atgriezās Latvijā. Bataljons pārdēvēts par Latvijas armijas Robežsargu divīzijas 1. Latvijas strēlnieku pulku, pēc piešķirtā atvaļinājuma no 23.11.1920. pulka saimniecības komandas priekšnieks (kapteinis), no 16.12.1920. – 8. rotas komandieris. Pulks nodrošināja valsts robežas posma apsardzību. Mācību laikā virsnieku kursos 07.12.1921.–20.01.1922. komandējumā Robežsargu divīzijā jaunkareivju apmācīšanai. Pēc virsnieku kursu beigšanas no 23.10.1922. virsnieks 8. Daugavpils kājnieku pulkā Cēsīs, 4. rotas komandieris, no 01.08.1924. – 1. bataljona komandieris. Pulkvedis-leitnants (18.11.1924.). 01.07.1925. iecelts par pulka saimniecības priekšnieku, no 19.10.1928. bija 2. bataljona komandieris (Valmierā). No 19.12.1928. arī Valmieras garnizona priekšnieks, no 12.1929. – arī militārās apmācības kontrolieris Valmieras vidusskolās. 01.10.1936. iecelts par 8. Daugavpils pulka komandiera palīgu Cēsīs. Saimniekoja arī piešķirtajā jaunsaimniecībā Skrudalienas pagasta Bruņeniekos.

Pēc valsts okupācijas 02.08.1940. paaugstināts par pulkvedi un iecelts par 9. Rēzeknes kājnieku pulka komandieri Rēzeknē. 27.09.1940. ieskaitīts Sarkanās armijas 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā, 183. strēlnieku divīzijas 227. strēlnieku pulka komandieris (izvietots Valkā, Apē un Rūjienā). 10.06.1941. korpusa augstāko latviešu virsnieku grupas sastāvā nosūtīts uz kursiem Sarkanās armijas M. Frunzes Kara akadēmijā (Военная академия имени М. В. Фрунзе) Maskavā. Bija viens no četriem grupas locekļiem, kuri pēc Vācijas-PSRS kara sākuma netika apcietināti. Pēc kursu beigšanas akadēmijā 1941.–1943. gadā taktikas pasniedzējs turpat, 1943.–1945. gadā – Augstākajos kājnieku komandieru strēlniecības-taktiskajos kursos “Vistrel” Solņečnogorskā, Maskavas apgabalā. 12.1945. slimības dēļ atvaļināts, atgriezās Latvijā, Rīgā. 1946.–1948. gadā ilgstoši slimoja. No 1948. gada tehniskais kontrolieris Valsts elektrotehniskajā fabrikā (VEF) Rīgā.

V. Bruņinieks – virsnieks ar Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku un Krievijas Pilsoņu kara kauju pieredzi Latvijas armijā starpkaru periodā pastāvīgi ieņēma atbildīgus amatus kājnieku pulkos, pakāpeniski sasniedzot 8. Daugavpils kājnieku pulka komandiera palīga amatu. Pēc okupācijas tika iecelts par 9. Rēzeknes kājnieku pulka, bet pēc Latvijas armijas atlieku iekļaušanas 24. teritoriālajā korpusā – par vienu no strēlnieku pulku komandieriem. Viens no 1941. gadā neapcietinātajiem un Sarkanās armijas dienestā atstātajiem augstākajiem Latvijas virsniekiem, kas, iespējams skaidrojams, līdzīgi kā poļu, lietuviešu un igauņu virsnieku gadījumā, ar vēlmi saglabāt zināmu “kadru” rezervi gadījumam, ja pēc Rietumu Sabiedroto prasības vai citiem apstākļiem būtu jāatjauno Latvijas neatkarība ierobežotā formā. Priekšniecības sniegtajās atestācijās 20. gs. 30. gadu otrajā pusē pastāvīgi uzsvērtas pozitīvās rakstura īpašības (pieklājība, noteiktība u. c.) un augstā profesionalitāte (sagatavotība pulka komandiera amatam).

Par kaujas nopelniem Krievijas armijā V. Bruņinieks apbalvots ar Svētā Vladimira ordeni (IV šķira, ar šķēpiem), Svētā Staņislava ordeni (III šķira, ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (III šķira, ar šķēpiem; IV šķira, ar uzrakstu “Par drošsirdību”); Latvijā par nopelniem strēlnieku cīņās Pirmā pasaules kara laikā apbalvots ar Latvijas Lāčplēša Kara ordeni (III šķira), par kaujas un dienesta nopelniem – ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira), Viestura ordeni (III šķira, ar šķēpiem), Aizsargu Nopelnu krustu.