Daidals bija izcils Atēnu tēlnieks, meistars, izgudrotājs un arhitekts sengrieķu mitoloģijā, zināmākais meistardarbs – Krētas salas briesmoņa Mīnotaura (Μινώταυρος) labirints.

Daidals tiek uzskatīts par izcilāko tēlnieku, taču viņa prasmes neaprobežojās tikai ar tēlniecību. Daidals izgudroja vēl nebijušus rīkus un radīja vēl nebijušas celtnes, un tas viņu padarīja arī par izcilu meistaru, izgudrotāju un arhitektu. Daidala slava izplatījās daudz tālāk par Atēnu robežām, un viņš raksturots kā ļoti prasmīgs, radītspējīgs un apdāvināts, tajā pašā laikā arī viltīgs un skaudīgs.

Daidala vārda izcelsme saistāma ar sengrieķu darbības vārdu δαιδάλλω, daidallō ‘strādāt viltīgi, izgreznot’. Pastāv hipotēze, ka Daidala vārds atrodams jau tā saucamajā līnijrakstā B, kas ir Krētas Mikēnu perioda sengrieķu valodas periods, datējams ap 16.–12. gs. p. m. ē. Latīņu valodā Daidala vārds paliek nemainīgs – Daedalus. Latviski var tikt saukts arī par Dedalu.

Homēra (Ὅμηρος) eposā “Īliada” (Ἰλιάς, 8.–7. gs. sākums p. m. ē) Daidals pieminēts 18. dziedājumā 590.–592. rindiņā:

“Slavenais klibkājis Hēfaists vēl tālāk aiz zāļainās pļavas

Tēloja brīnišķu kori, tam līdzīgu skatā, ko Knosā

Radīja slavenais Daidals par godu Ariadnei košai.”

(Augusta Ģiezena atdzejojums)

Šīs rindiņas atrodamas aprakstā, kā Hēfaists (Ἥφαιστος) darināja Ahilleja (Ἀχιλλεύς) vairogu, un nekur citur eposā Daidals vairs nav pieminēts – tas, visticamāk, liecina, ka mīts par Daidalu kā prasmīgāko tēlnieku jau bija nostiprinājies un versijas par viņa izcelšanos radās vēlāk. Zināmākā versija veidojusi mītu par Daidalu kā atēnieti – viņš bijis Atēnu valdnieka Erehteja (Ἐρεχθεύς) pēcnācējs. Daidala tēvs bijis vai nu atēnietis Mētions (Μητίων), Erehteja dēls, vai Mētiona dēls Eipalams (Εὐπάλαμος), māte dižciltīga atēniete Alkipe (Ἀλκίππη). Tas lasāms, piemēram, Platona (Πλάτων) dialogā “Ions” (Ἴων, ap 380. gadu p. m. ē.), Ovidija (Ovidius) poēmā “Pārvērtības” (Metamorphoses, ap 8. gs.) un citur.

Daidalam piedēvētie notikumi pakārtoti viņa prasmēm un vēlmei nosargāt augstākās izcilības statusu. Dzīves pirmajā pusē Daidals dzīvojis Atēnās, un jau tajā laikā viņš bijis slavens savu prasmju dēļ. Viņš veidojis sevišķi skaistas marmora skulptūras un izgudrojis jaunus rīkus. Pie Daidala Atenās ieradās viņa māsas Perdikas (Πέρδιξ) dēls Tāls (Τάλως), dažos avotos saukts arī par Kālu (Κάλως) vai Atalu (Ἄτταλος), dažkārt pats māsasdēls dēvēts par Perdiku (Πέρδιξ). Tāls kalpojis Daidalam kā māceklis, un pavisam drīz atklājusies māsasdēla apdāvinātība un atjautība izgudrojumos. Bija skaidrs, ka Tāls būtu varējis pārspēt Daidalu ikvienā jomā. Daidalā parādījās skaudība un nežēlīgs plāns Tālu nonāvēt – Daidals nogrūda māsasdēlu no Akropoles stāvajām klintīm. Noziegumu atklāja, tāpēc areopāgs, Atēnu augstākā tiesa, piesprieda Daidalam nāvessodu. Glābdams dzīvību, Daidals aizbēga uz Krētu pie valdnieka Mīnoja (Μίνως), kurš priecājās uzņemt slaveno tēlnieku.

Dzīvodams Krētā, Daidals turpināja radīt brīnišķus darbus, un notikumi, kas Daidalam piedēvēti šajā periodā, saistīti ar Mīnotaura labirintu. Mīnojs bija solījies ziedot skaistu vērsi Poseidonam (Ποσειδῶν). Par to, kāds šis vērsis bijis un no kurienes tas nācis, pastāv versijas, taču svarīgākais ir tas, ka Mīnojs nolēma vērsi paturēt sev, nevis ziedot. Poseidons aizsvilās dusmās un nosprieda par to sodīt Mīnoja sievu Pāsifaju (Πασιφάη), liekot tai šo vērsi iekārot. Par šo baudkāri Pāsifaja izstāstīja Daidalam, tāpēc viņš izgatavoja koka skulptūru, kurai bija tukšs vidus, govs veidolā un pārvilka to ar vēršādu. Pāsifaja varēja šajā skulptūrā ierāpties un apmierināt savu baudkāri. Viņai piedzima dēls ar cilvēka ķermeni un vērša galvu un asti. Viņu nosauca par Asterionu (Ἀστερίων) vai Asteriju (Ἀστέριος), bet pazīstams šis pēcnācējs tapa ar Mīnotaura vārdu, burtiski ‘Mīnoja vērsis’. Daidals radīja Mīnotauram īpašu mājvietu, kas kalpoja arī kā ieslodzījums. Tas bija Mīnotaura labirints, veidots sarežģītām ejām, un ikviens, kas tajā nonāca, apmaldījās un nekad vairs ārā nenonāca. Vienīgais izņēmums bija varonis Tēsejs (Θησεύς), kurš ar Mīnoja meitas Ariadnes (Ἀριάδνη) un Daidala palīdzību iegāja labirintā, nogalināja Mīnotauru un iznāca laukā.

Otrs zināmākais notikums, kas piedēvēts Daidalam laikā, kad viņš dzīvoja Krētā, bija vaska spārnu izgatavošana. Ilgus gadus Daidals bija pavadījis Krētā, viņš vēlējās doties prom, tomēr Mīnojs to neļāva. Ir versija, kas stāsta, ka Mīnojs, uzzinājis par Tēsejam sniegto palīdzību, vēlējās pašu Daidalu ieslodzīt labirintā, un tāpēc Daidalam nācās bēgt. Vēl cita versija stāsta, ka Mīnojs nolēma ieslodzīt Daidalu, jo uzzināja, ka viņš izgatavoja govs skulptūru Pāsifajas baudkāres apmierināšanai. Jūra bija apsargāta, zeme bija apsargāta, un vienīgais glābiņš bija debesis, tāpēc Daidals izgatavoja spārnus gan sev, gan savam dēlam Ikaram (Ἴκαρος), ko viņam bija dzemdējusi kāda Krētas verdzene. Spārni bija veidoti no putnu spalvām un vaska, un pirms lidojuma uzsākšanas Daidals Ikaru brīdināja, ka nedrīkst lidot pārāk tuvu jūrai, jo tad spārni samirks, un nedrīkst lidot pārāk augstu, jo tad saules karstumā vasks izkusīs. Ikars saprata norādes, un abi uzsāka lidojumu. Sākumā Ikars bija uzmanīgs, lidoja tieši aiz tēva, taču, jauno sajūtu aizgrābts, cēlās arvien augstāk debesīs. Ikara vaska spārni izkusa, viņš, iekritis jūrā, noslīka. Tas noticis Egejas jūras dienvidaustrumu daļā, tāpēc to sauc par Ikarijas jūru, tur arī Ikarijas sala. Viena versija vēsta, ka uz šīs salas mirušo Ikaru atrada pats Daidals un to apglabāja, cita vēsta, ka viņu atradis varonis Hērakls (Ἡρακλῆς) un to apglabājis. Ir vairāki avoti, kuros atspoguļots šis mīts, bet par primāro avotu mēdz uzskatīt Ovidija poēmas “Pārvērtības” 8. grāmatu.

Daidals aizlidoja līdz Sicīlijai un apmetās pie valdnieka Kokala (Κώκαλος), arī šajā mājvietā viņš turpināja izpaust savu talantu. Taču Mīnojs Daidalu nebija aizmirsis un turpināja viņu meklēt. Viņš bija apceļojis tuvas un tālas vietas, Daidalu meklēdams, un visur aicināja atrisināt uzdevumu, par ko piesolīja balvu. Šis uzdevums bija izvērt diegu cauri gliemežnīcai. Mīnojs zināja, ka šāds uzdevums pa spēkam būtu tikai Daidalam. Mīnojs nonāca pie Kokala un lūdza pildīt šo uzdevumu. Kokals slepeni nodeva gliemežnīcu Daidalam, un tas tai izurba augšpusē mazu caurumu, piesēja diegu pie skudras, un skudra, izgājusi cauri gliemežnīcas spirālei, izvilka diegu ārā. Mīnojam tika pasniegta ar diegu caurvītā gliemežnīca, un viņš uzreiz saprata, ka to paveicis Daidals. Mīnojs pieprasīja Daidalu, bet Kokals ar savām meitām izdomāja viltību. Kokals šķietami piekrita Mīnoja prasībai un uzaicināja to pie sevis kā viesi. Kamēr Mīnojs vannojās, Kokala meitas tam uzgāza uz galvas vārošu ūdeni, un Mīnojs nomira mokošā nāvē.

Par Daidala nāves iemeslu un miršanas vietu pastāv vairākas versijas, dažas no tām norāda, ka viņš pēc nāves godāts. Daidala vārdā nosaukts arhaiskā perioda grieķu mākslas stils.

Daidala atspoguļojums mākslā ir sens. Daidals parasti atveidots kopā ar Ikaru, un, sākot ar 6. gs. p. m. ē., šis mīts izmantots vāžu gleznojumos, mozaīkās un freskās. Līdz mūsdienām saglabājies ap 470. gadu p. m. ē. datējams zelta amulets ar tukšu vidu, dēvēts par etrusku zelta bullu, un uz tā vienā pusē atveidots Daidals, otrā – Ikars. Saglabājušās arī freskas, kurās Daidals attēlots kopā ar Pāsifaju. Krētā Mīnotaura labirints izmantots kā simbols uz monētām. Arī vēlākos gadsimtos mākslinieki izmantojuši Daidalam piedēvētos mītus, īpaši mītu par Daidala un Ikara lidojumu.

Daidalam piedēvētos notikumus interpretējuši gan vēlāki antīkās pasaules, gan turpmāku gadsimtu autori, arī 21. gs. literatūrā mīti tiek iedzīvināti, piemēram, amerikāņu rakstnieces Medlinas Milleres (Madeline Miller) romānā “Kirke” (Circe, 2018).